Brīdinājums!
Rakstam pievienotajā videoklipā un fotoattēlos redzami nepatīkami skati.
ĪSUMĀ:
- Amerikas ūdeles Latvijā galvenokārt iedzīvojušās, izmūkot no audzētavām.
- Pirmsākumi dzīvnieku audzēšanai, lai iegūtu kažoku, meklējami 19. gadsimtā ASV un Kanādā.
- Patlaban Latvijā reģistrētas astoņas zvēraudzētavas; lielākā daļa audzē ūdeles.
- Zvēraudzētāju asociācija norāda – Latvijā ir augošs pieprasījums pēc kažokādām.
- Slēptā kamera Latvijas lielākajā ūdeļu fermā – “Baltic Devon Mink” – atklāj skarbo realitāti industrijā.
- Speciālisti uzsver – ūdeļu agresija nav dabiska; vardarbība pret tām spēlē lomu.
- Līdz šim pārkāpumi fermā nav fiksēti nedz dzīvnieku labturības apstākļu, nedz Covid-19 ierobežojumu ievērošanā.
- Fermas saimnieks pārkāpumus nesaskata, ir pārliecināts, ka tiek piekopta cieņpilna attieksme pret dzīvniekiem.
- Eiropā 16 valstis pieņēmušas aizliegumus kažokzvēru audzēšanai, tostarp arī Igaunija.
- Dzīvnieku aizstāvju aktivitātes Latvijā līdz šim bijušas nesekmīgas, tomēr aptauja liecina – sabiedrībā ir atbalsts aizliegumam.
Amerikas ūdeles Latvijā
Vēsturiski Latvijā dzīvojušas Eiropas ūdeles. Aptuveni 40 centimetrus gari un kilogramu smagi sermuļu dzimtas plēsēji. Šī suga Latvijā šobrīd ir teju izmirusi. To vietā ir nākušas Amerikas ūdeles, kas lielā mērā Latvijā iedzīvojušās, izmūkot no dzīvnieku audzēšanas fermām.
“Amerikas ūdele ir tā, kuru tur nebrīvē un izmanto kā kažokzvēru. (..) Amerikas ūdele ir ievesta Eiropas kontinentā un dažreiz arī vēsturiski mērķtiecīgi, bet lielākoties nejauši, izbēgot no kažokzvēru audzētavām, ir kļuvusi par savvaļas dzīvnieku,” skaidroja Latvijas valsts Mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš.
Savvaļā ūdeles dzīvo apmēram desmit gadus un ir ļoti universāli dzīvnieki.
Ozoliņš norādīja: “Šādi dzīvnieki pieder tai saucamajai amfibioantu ekoloģiskai grupai. Tas nozīmē, ka viņi var ļoti ilgi pavadīt arī zem ūdens, labi peld. Nu, varbūt ne tik labi kā ūdrs. Arī cilvēki kādreiz jauc šīs divas sugas. Ūdrs ir lielāks dzīvnieks. Ūdeles barojas ar zivīm, ar vardēm, kas tiek ķertas zem ūdens. Protams, lielāko daļu laika izteiksmē ūdele pavada uz sauszemes.” Ūdeļu vairošanās periods ir pavasarī.
“Amerikas ūdeles, es domāju, ka precīzi viņas nav skaitītas, bet viņas ir praktiski visā Latvijas teritorijā. Tīri vēsturiski ap vietām, kur ir bijušas ūdeļu audzētavas, tās populācijas ir arī savvaļā lielākas un blīvākas. Ir zināms, ka
pirmā tāda savvaļas ūdeļu populācija, Amerikas ūdeļu populācija Latvijā ir izveidojusies Gaujas baseinā,” atklāja Ozoliņš.
Kažokzvēru audzēšanas vēsture
Ūdelēm ir kažoks, kas daudziem cilvēkiem ir ļoti iekārojams, jo tas “nebaidās” no ūdens.
Jau sen cilvēks ūdeles un arī daudzus citus kažokzvērus medīja. Pēc slazdu izlikšanas un vairāku gadu ilgiem pūliņiem, cilvēki aptuveni 19. gadsimta beigās saprata, ka vienkāršāk būtu audzēt ūdeles pašiem. Pirmās valstis, kur tas notika – Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un Kanāda. Vēlāk kažokzvēru audzēšanas paradumi pārcēlās arī uz Eiropu. Sakumā sudrablapsas audzēja Norvēģijā, bet pēc tam sekoja ūdeļu audzēšana citās Ziemeļvalstīs.
Pēc Otrā pasaules kara Eiropa jau bija lielākā kažokzvēru audzētāja pasaulē. Plašas fermas bija arī Padomju Savienībā, tostarp arī Latvijā.
Sudrablapsas ap kaklu sievietēm, krāsotu trušādu ausaines vīriešiem un ūdeļādas un sabuļādas kažoki, – daudzām padomju dāmām tas bija sapņu sapnis un gaidītākā dāvana no sava kunga.
Kažokzvēru audzēšana Latvijā
Patlaban Latvijā reģistrētas astoņas zvēraudzētavas, un lielākā daļa no tām audzē ūdeles.
Lielākās no tām – firma “Gauja AB”, tā atrodas Inčukalnā, šī gada sākumā ap 3000 ūdeļu; firma “LMGA” Saldus novadā, 6 500 ūdeļu. Uzņēmums “Larix Silva” Dobelē ar aptuveni 7000 ūdeļu; firma “AG Fur”, kas atrodas Grobiņas novadā, uzņēmumā 22 000 ūdeļu. Tikmēr SIA “CR7” reģistrēts jau vairāk nekā 31 000 ūdeļu.
Savukārt vislielākā ūdeļu ferma atrodas Iecavas novada Abačās – firma “Baltic Devon Mink” – gandrīz 100 000 ūdeļu. Uzņēmuma saimnieks ir Nīderlandes uzņēmējs, kurš šobrīd dzīvo Latvijā.
Asociācija: Kažokādu pieprasījums Latvijā ir augošs
Latvijas Zvēraudzētāju asociācijas pārstāve Sandra Vilciņa sacīja, ka, viņasprāt, nozarei ir ļoti laba perspektīva. Viņa skaidroja: “Ņemot vērā, ka Eiropa tagad mums virzās uz zaļo kursu, kas nozīmē, ka ir tendence par ilgtspējīgu politiku. Kas var būt vēl ilgtspējīgāks kā dabiskas kažokādas izstrādājums, kurš vidē sadalās. Un tai pašā laikā mēs visi redzam, kas notiek ar plastmasām un visām šīm lietām.”
Pārsvarā visas kažokādas tiek eksportētas.
“95% no visa tā, kas Latvijā tiek saražots, iet uz starptautiskajām izsolēm.
Tas ir tāpat kā naftai. Izsoles ir Kopenhāgenā, un izsole ir Helsinkos. Tālāk jau tur viņiem uz vietas ir tie pircēji, kas pērk. Ir brokeri, kas pērk priekš kāda, ir pārstrādātāji. Tur tā ķēde ir diezgan grūti izsekojama. Var teikt, ka ļoti liela daļa iet uz Ķīnu. Bet tikpat labi Ķīnā ir visādi varbūt izdevīgākie nosacījumi ģērēšanai, šūšanai. Kur tālāk nonāk tas gala produkts, mēs jau nevaram to tādā veidā izsekot,” norādīja Vilciņa.
Savukārt ūdeļu kažoku cenas nav starp zemākajām. “Gauja AB” piedāvājumā – lētākie garie ūdeļādas kažoki maksā ap 2500 eiro, dārgākie – vairāk nekā 3000 eiro.
Slēptā kamera Latvijas lielākajā ūdeļu fermā
Latvijas Televīzijas raidījums “Aizliegtais paņēmiens” pētīja, kas notiek aizkulisēs Latvijas lielākajā ūdeļu fermā “Baltic Devon Mink”. Raidījuma rīcībā nonācis videomateriāls, ko, strādājot fermā, aptuveni divus mēnešus filmējis biedrības “Dzīvnieku brīvība” pārstāvis. Videomateriālos fiksētais laiks – šī gada februāra beigas, marts, aprīlis, kad notiek ūdeļu pārošana. Šajā laikā fermas darbiniekiem arī ir darba pilnas rokas.
Biedrības pārstāvis vēlējās palikt anonīms. Tomēr tiek pastāstīts un parādīts, kā norit darba process šajā fermā.
Ūdeļu mātītes tiek mestas vienā krātiņā ar tēviņiem. Kad tēviņi savu darbu padarījuši, tad viņi dodas uz CO2 telpu, kur tiek iemidzināti un vēlāk noģērēti. Savukārt mātītes laidīs pasaulēs mazās ūdeles, kuras pēc tam sadalīs pēc dzimuma, lai nākamajā pavasarī šo procesu varētu atkārtot.
Pārošanas laikā darbinieku vajag vairāk, nekā ierasti, ir nolīgti arī viesstrādnieki no Ukrainas un no Polijas. Regulāri darbinieki fermā tiek meklēti arī ar sludinājumu portāla “ss.com” starpniecību. Solītais atalgojums – ap 1100 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas.
Šādu vakanci izmantojis arī biedrības pārstāvis.
“Dzīvnieku brīvība” pārstāvis stāstīja: “Pirms pārošanas [darbi] bija mierīgi. Tāda sagatavošana visvairāk. Tur kaut kādu sienu likt, tos traukus noņemt. Fermās, kur barību viņiem liek. Īstais darbs sākās, kad sākās pārošana. (..) Grafiks bija, mēs strādājam bez nevienas brīvdienas gandrīz mēnesi. Astoņas stundas, bieži vien vairāk. Desmit bija, arī pa 12 stundām.”
“(..) Konkrēti mātītes. Diena sākās, mēs viņas ķeram no būra un metam pie tēviņiem. Pēc kāda brīža iet cilvēks un skatās, vai tur ir sapārojušies vai nav. Un tad mēs viņas atkal, kuras ir sapārojušās, liekam atpakaļ būrī. Un tās, kuras ne, mēs viņas mainām vietām, un tā visu dienu,” stāstīja biedrības pārstāvis.
Tāpat biedrības pārstāvis norādīja, ka nekas netiek darīts gadījumos, kad ūdeles sāk viena otru grauzt: “Nekas. Reizēm viņas, nu, kad tikko iemet tajā būrī, viņi pašas par sevi sāk kaut ko skraidīt, bet pēc tam nomierinās, negrauž, bet lielākoties arī grauza. To nevar pateikt, nograuzīs vai nenograuzīs. Tā, ka neviens neko arī īsti nedarīja. (..) Nav laika, jāiet uz priekšu. Viss. Vienkārši ir desmitiem tūkstoši zvēru. (..) Viņi kož, pretojas. Viņi čurā citreiz aiz bailēm, aiz stresa. Un viņš ir plēsējs. Ļoti sāpīgi kož. Man pašam caur visiem cimdiem izkož. Man kurtka bija lupatās.”
Darbs esot nepatīkams, bet bieži vien nav citu variantu, kā tikai brutāli attiekties pret dzīvnieku, klāstīja “”Dzīvnieku brīvības“ pārstāvis: “Tas darbs ir nepateicīgs, nepatīkams, un bieži vien ir gadījumi, kad kāds... – nu, aiz dusmām vienkārši, jo tās patiešām sāpīgi kož. (..)
Ir gan, ka ar koku sit, gan arī būros neliek, vienkārši paņem ar spēku lidina iekšā. (..) Daudzi arī ir teikuši, ka sist negrib, bet nākas. Tāpēc, ka darbs tāds.
Viņš negribot brutāli attiekties, bet tur nav variantu vienkārši tajā situācijā. (..) Tu ej kā tāds robots no būra uz būri. Uztver to tā kā vienkāršu darbu, nevis kā dzīvu būtni. (..) Viens no spilgtiem notikumiem bija, ka darbinieks nosita viņu tā aiz astes. Atvēzējas un pret bortu... Nu, iemesls bija tāds, ka tas [dzīvnieks] tāpat jau bija pusdzīvs. Jau mira nost. (..) Nu, un vēl visi, protams, pārējie skati. Izēstas smadzenes, zarnas ārā. Visi šie skati. Vienreiz es atradu sapuvušu ūdeli sienā. Viņa bija nomirusi. Parasti mirušās jāpamana, jāizvelk ārā, bet nepamanīja, un tad viņa vienkārši sapuva. (..) Pa fermu staigājot, reizēm kaut kur uz grīdas mētājas astes. Ļoti daudzām ir astes nograuztas. Tā, ka nograuztas un jēlums, un asinis ir.”
Tāpat tiek noskaidrots, ka fermā arī vairs nav vetārsta: “Kā darbinieks minēja, agrāk viņiem esot bijis vetārsts, tagad viņi tā kā paši, kas tur ilgāk strādāja, viņi paši ir vetārsti. Paši lemj, kas tur būs, nebūs. (..) Tad viens tas skats ir, ka tu atver vaļā, un tā ūdele tāda saritinājusies maziņa guļ, apaļa. Bet tev ātrumā viņa jāpaņem. Tu atver viņu vaļā, un viņa ir tikko pamodusies. Tev ātri viņa jāpaņem un jāmet pie tā tēviņa. Tu viņu iemet tai būrī, un viņš viņu tur sāk plosīt... Tas ir viens no tādiem spilgtiem…”
Kažoku iegūšanas cena – agresijas postījumi
Tādos apstākļos norit darbi lielākajā ūdeļu fermā Latvijā, un tādos apstākļos dzīvo plēsīgie dzīvnieki. Ūdeles, būdamas plēsēji, stresa situācijā aizstāvas – kož darbiniekiem un kož citām ūdelēm.
Institūta “Silava” vadošais pētnieks Ozoliņš norādīja: “Dzīvnieka agresivitāti var ietekmēt hormonu, teiksim, dažādas situācijas un koncentrācija organismā. Un, protams, arī ārējie apstākļi var paaugstināt agresiju. Ja dzīvnieks ir nebrīvē, nesaņem visus tos savvaļai raksturīgos impulsus jau no mazotnes, protams, viņam arī mainās psihe un visa uzvedība, kas potenciāli ģenētiski viņam būtu iespējama. (..) Diezgan bieži arī tā konkurence noved pie vienkāršas dzīvnieka nogalināšanas. Piemēram, tēviņi riesta laikā diezgan bieži nogalina vai smagi, nāvējoši savaino savus konkurentus.”
Savukārt uzvedība, kad tēviņi nogalina mātītes, savvaļā nav loģiska, atzina pētnieks.
Dzīvnieku sišana, cietušo atstāšana bez medicīniskās palīdzības, – likums neko tādu nepieļauj, un šobrīd ar ziņām par šādām uzfilmētām ainām biedrība “Dzīvnieku brīvība” ir vērsusies policijā.
Tāpat “Aizliegtais paņēmiens” videomateriālu rādīja arī dzīvnieku fermu kontrolējošajām iestādēm.
Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Nometņu uzraudzības daļas vadītājas vietniece Rudīte Vārna sacīja: “Nē, nu tas pilnīgi noteikti nav pieļaujams. (..) Pirmkārt, ja tas ir plēsīgs dzīvnieks, arī cilvēkiem ir jādomā un jāpiesargās, bet nu katrā ziņā ir jāatrod optimālā metode, kā to dzīvnieku ielikt vai pielikt, lai notiktu šis process. Tas ir viens. Otra lieta — dabā tā ir iekārtots, ka šajos pārošanās procesos ne tikai ūdeles, bet arī citi dzīvnieki uzvedas agresīvi. Ir ļoti dažādi. Arī suņi, arī zirgi šajos procesos kož, viņi sper, tas nav tikai ūdelēm tā.”
Līdz šim pārkāpumi fermā nav fiksēti
“Mēs neveicam inspekcijas un pārbaudes tieši pārošanās laikā. Kā jebkurā biznesā ir arī kaut kādas lietas, bet acīmredzot, ja jau kaut kad ir piefiksēta šī problēma, ir jāpārdomā, varbūt arī jāskatās mums,” pauda PVD pārstāve.
Ne tikai cietsirdība pret dzīvniekiem, bet šajā laikā atklājas arī pavirša attieksme pret Covid-19 izplatības risku, kas ūdeļu fermu gadījumā ir augsta riska zona.
Proti, jau pagājušā gada pavasarī Nīderlandē tika konstatēts, ka ar Covid-19 slimo arī ūdeles. Vēlāk tika konstatēts, ka šī infekcija ceļo gan no cilvēka uz ūdeli, gan arī otrādāk. Bažās, ka tas var veicināt infekcijas izplatību, Nīderlande nolēma visas ūdeles izkaut visā valstī.
Līdzīgi bija vēlāk Dānijā, tur pērn rudenī tika likvidēti aptuveni 17 miljoni dzīvnieku. Bet Latvijā situācija nav mainījusies.
Kā norādīja fermas darbinieks, par spīti tam, ka jau februārī ar Covid-19 bija slimojuši šīs fermas darbinieki, nekādu īpašu drošības pasākumu nebija. Regulārus Covid-19 testus neviens neveica, reizi divās vai trīs dienās darbiniekiem mērīja temperatūru, sejas maskas lielākoties neviens nenēsāja, lai gan darba vietās pēc valdības noteikumiem tās bija jānēsā jau kopš decembra. Tāpat arī dezinfekcijas paklāji, kas domāti infekcijas neievazāšanai, parādījās tikai vēlāk, kad fermu jau bija skārusi infekcija.
“Dzīvnieku brīvība” par šiem trūkumiem steidza sūdzēties gan PVD, gan vēlāk arī Zemkopības ministrijā (ZM). 11. martā valdība attiecībā uz ūdeļu fermām pieņēma arī īpašus biodrošības noteikumus, bet nekas nemainījās.
Gan PVD, gan arī ZM īsumā atbildēja – ka Covid-19 laikā ārpuskārtas pārbaudes nav plānotas, un ir grūti konstatēt pārkāpumus, jo inspektoriem, ierodoties uz pārbaudēm, darbinieki var uzvilkt sejas maskas un dezinficēt rokas un apavus pirms inspektoru pārbaudes.
10. aprīlī tika saņemtas pirmās ziņas, ka Covid-19 konstatēts arī Latvijas ūdelēm “Baltic Devon Mink” audzētavā. Rezultātā saslimst apmēram 80% šīs fermas ūdeļu.
Latvija gan tik radikālu soli kā ūdeļu izkaušanu tomēr nesper. Apmēram 3000 “Baltic Devon Mink'' ūdeles kopš šī gada sākuma tomēr gājušas bojā ar Covid-19 vai bez.
Jāatzīmē, ka pēc Nīderlandes un Dānijas gadījumiem biedrība “Dzīvnieku brīvība” jau ziemā centās panākt, lai pavasarī ūdeles vismaz nepavairo, bet arī tas no ZM puses palika bez ievērības.
PVD pārstāve Vārna atzina, ārpuskārtas pārbaudes šajā gadā – pirms visa ferma tika inficēta – nebija: “Jūs ļoti labi zināt, kāda situācija valstī ir ar Covid, ar saslimstību cilvēkiem. Arī mūsu darbinieki bija, vēl šobrīd mēs strādājam, kamēr vēl visiem nav pilna šī vakcinācija. Strādā pārvaldēs, komandās, lai kontaktētos pēc iespējas mazāk, un visi mūsu plānveida pārbaužu plāni tika samazināti. Pārsvarā viss tikai uz iesniegumiem, uz sūdzībām.”
Tāpat Vārna skaidroja: “Patiesībā mums nav normatīvo aktu, uz kā pamata sodīt tāpēc, ka netiek valkāta maska. Pirmkārt jau būtu jāpieķer tas darbinieks. Diemžēl tas tā ir, un tā šajā situācijā ļoti liela uzņēmuma un tieši uzņēmumā strādājošo atbildība par to, kā viņi izturas, ko viņi dara fermā, kādā izskatā viņi staigā, vai viņi dezinficē rokas, vai viņi valkā maskas.”
Vienīgais kontroles mehānisms, kas tika piemērots attālināti, bija noruna ar fermu saimniekiem, ka no šī gada sākuma reizi nedēļā laboratorijai “BIOR” tiek sūtīts viens miris dzīvnieks. Tā arī tika konstatēta saslimstība ūdeļu vidū. “Baltic Devon Mink” šobrīd gan ir vienīgā ferma, kur Covid-19 ticis konstatēts.
Fermas saimnieka viedoklis
“Baltic Devon Mink” fermas saimnieks ir no Nīderlandes. Bobs van Ansems ir van Ansemu ģimenes biznesa pārstāvis. Viņa vectēvs šo biznesu sāka Nīderlandē pagājušā gadsimta 60. gados. Vēlāk šis bizness tika pārcelts uz Poliju, un tagad viņu zvēraudzētavas ir vēl arī ASV, Rumānijā un Latvijā.
Van Ansems jau zina, ka viņa fermā bijis biedrības “Dzīvnieku brīvības” darbinieks, apskatot videomateriālu, viņš pauda, ka viss ir kārtībā.
“Es redzu darbiniekus, kuri ir ļoti prasmīgi. Ūdeļu audzēšanā beigtas ūdeles ir normāla parādība. Es šajos video neredzu neko sliktu. Es redzu beigtas ūdeles ar ievainojumiem un jūs sakāt, ka viņas viena otru grauž. Tā nav taisnība, jo viņas pārojas. Tas ir pilnībā normāli, ja kāds procents no mātītēm sākt kauties ar tēviņiem. Tēviņiem tas ir dabisks paradums – nogalināt mātītes,” atzīmēja fermas saimnieks.
Viņš norādīja, ka dažādas organizācijas pārbauda, kā fermā rūpējas par ūdelēm. “Mūsu uzņēmumā strādā ļoti prasmīgi darbinieki, un mēs darām visu, kas iespējams, lai garantētu, ka pret mūsu ūdelēm izturas viscilvēciskākajā veidā. Mēs par mūsu fermas ūdelēm cenšamies rūpēties, cik vien tas ir iespējams,” sacīja van Ansems.
Fermas saimnieks akcentēja, ka neuzskata, ka fermā ir problēmas ar dzīvnieku labturību. Tāpat viņš noliedza darbinieka teikto, ka fermā neesot veterinārārsta. “Man ir jārunā ar vetārstu – vai viņš ļauj man nodot viņa kontaktus vai ne? Bet mums ir vetārsts. Viņš ļoti bieži apciemo fermu. Mēs ar viņu sazināmies katru dienu. Viņš ir prasmīgs vetārsts. Mums ir vetārsts,” pauda saimnieks.
Viņš arī noliedza paviršības saistībā ar Covid-19 ierobežojumu ievērošanu.
Savukārt saistībā ar biznesu pērnais gads nav bijis veiksmīgs, tomēr šis gads izskatās cerīgs. Saimnieks norādīja: “Ja salīdzinām pēdējos pāris gadus, tagad cenas ir augšā. Tās ir augšā – cena ir atkarīga no ādas kvalitātes un krāsas. Bet vairāk nekā 50% vai 70% – tik ļoti ir cēlušās ādu cenas. Nākotne jau ir nodrošināta, jo tirgus aug – pieprasījums pēc ādām strauji ceļas. Jā, šim biznesam ir nākotne.”
Cenas augšā, jo pagājušā gada rudenī miljoniem ūdeļu tika likvidētas Dānijā, kas ir viena no vadošajām ūdeļu audzētājām Eiropā, tagad dāņu vieta ir tukša, bet pieprasījums samazinājies nav.
Kažokzvēru audzēšanas aizliegumi Eiropā
Pēdējos 20 gados gan pret kažokzvēru audzēšanas nozari, gan arī pret pašu kažokādu noietu un nēsāšanu ir bijuši daudz dažādi dzīvnieku aizstāvju protesti. Daudzus no tiem rīkojusi organizācija ar abreviatūru PETA – Cilvēki par ētisku attieksmi pret dzīvniekiem, kurā nu jau ir vairāk nekā seši miljoni biedru un atbalstītāju.
Pēc sabiedrības spiediena uz nozari, slavenībām, modes uzņēmumiem un citiem kažokādu piekritējiem no šīs nozares atteikušās jau daudzas valstis Eiropā, vairākas uzņēmējiem devušas pārejas periodu, kad bizness ir jāizbeidz.
Dzīvnieku tiesību aktīvists no Austrijas Martins Balluhs skaidroja, kā mainījusies dzīvnieku tiesību vēsture: “Kažokādām Austrijā bija ļoti laba reputācija un tēls. 19. gadsimtā Austrija kažokādu popularitātes ziņā bija numur viens Eiropā. Piemēram, tikai Vīnē vien bija 1500 kažokādu veikali. 80. un 90. gados gandrīz katrai sievietei bija kažoks līdz zemei, kas ziemā tika vilkts un izrādīts sabiedrībai uz galvenās ielas. Bet veids, kādā kažokzvēri tiek turēti, – to sabiedrība neapjauta. Bet Austrijas sabiedrība gan tad, gan tagad uzskata sevi par valsti, kas mīl dzīvniekus, tāpēc, kad tika saprasta šī saikne, mums par pārsteigumu, nebija grūti panākt kažokzvēru audzēšanas aizliegumu, jo dzīvnieki atradās antisanitāros apstākļos, nozare nebija regulēta – tas sabiedrībai nepatika.”
Jau 90. gados kažokzvēru audzēšana Austrijas provincēs tika aizliegta un fermeriem tika izmaksātas kompensācijas par šī biznesa pārtraukšanu.
“Tika izveidoti līgumi, kur fermeri piekrita, ka nekad vairs neturēs kažokzvērus, kā arī nenodos savas zināšanas citiem austriešiem par to, kā audzēt kažokzvērus. Kad fermeri šos līgumus parakstīja, viņiem izmaksāja kompensāciju, kas, manuprāt, bija pārāk liela. Tie bija apmēram miljons šiliņi uz fermu, kas būtu apmēram 150 tūkstoši eiro, varbūt pat vairāk. Lielākais kažokzvēru audzētājs, kurš dzīvoja pie Čehijas robežas, ar visu kompensāciju naudu pārcēlās uz Čehiju un izveidoja tur lielāko kažokzvēru audzētavu, bet 20 gadus vēlāk šī ferma arī bija jāaizver, jo arī Čehija aizliedza kažokzvēru audzēšanu,” klāstīja Balluhs.
Čehija kažokzvēru audzēšanu aizliedz 2017. gadā. Pēdējais aizliegums pieņemts kaimiņos – Igaunijā. Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts kā 16. Eiropas valsts nolēmusi aizliegt kažokzvēru audzēšanu. Pārejas posms gan būs pieci gadi, un tātad faktiski aizliegums stāsies spēkā 2026. gadā.
Dzīvnieku aizstāvības organizācijas “Loomus” Igaunijā komunikācijas vadītāja Annalīsa Posta atzīmēja: “Tas bija ļoti ilgi. Mēs strādājām gandrīz 15 gadus, lai beidzot sasniegtu savu mērķi, bet es tiešām domāju, ka tas bija to vērts. Katra darba stunda, katra tikšanās ar parlamentu, katrs ziņu raksts, katra sociālo mediju publikācija – tas viss mums beigās palīdzēja to paveikt. (..) Mēs esam ļoti centušies izglītot politiķus un sabiedrību. Tādēļ varam teikt, ka cilvēki ir sākuši saprast, ka šī industrija nav ne ētiska, ne ienesīga.”
Zviedrija savukārt 2020. gada sākumā šādam aizliegumam pateica ''nē''. Zviedrijā kažokādas dzīvnieku audzēšana tiks turpināta, tomēr Covid-19 dēļ uz gadu tā tika apturēta.
Kažokzvēru audzēšanas aizlieguma iespējamība Latvijā
Arī Latvijā ir bijuši dažādi protesti gan pret kažokiem, gan pret zvēraudzētavām. Plašākie no tiem – 2016. gadā Vecrīgā, kad tajā piedalījās aptuveni 150 dzīvnieku aizstāvju, un 2019. gadā arī Esplanādē.
Pirms tam, 2015. gadā, zvēraudzētavu aizliegšana tika izskatīta arī Latvijas Saeimā pēc platformā “manabalss.lv” savāktiem vairāk nekā 10 tūkstošiem parakstu, bet Saeima šo priekšlikumu noraidīja.
Biedrība “Dzīvnieku brīvība” uzskata, ka šobrīd no jauna ir jāatgriežas pie šī jautājuma, jo situācija nemainās un dzīvnieki turpina ciest.
Biedrības vadītāja Katrīna Krīgere pauda: “Tā ir ļoti nežēlīga un vardarbīga industrija. Tā ir tīrākā dzīvnieku mocīšana. Un tā nežēlība nav tikai pret dzīvniekiem, tā ir arī pret cilvēkiem, kas tur strādā, jo šo darbu faktiski nav iespējams paveikt bez vardarbības. Tātad šie cilvēki tiek spiesti būt vardarbīgi. Tur upuri ir visi, gan dzīvnieki, gan cilvēki. (..) Un tā problēmas sakne ir tajā, ka tie ir plēsīgi savvaļas sugu dzīvnieki. (..) Normāli dabā, teiksim, ūdele, dzīvotu plašā teritorijā. Viņa būtu vientuļniece, viņa peldētu, medītu ūdenī. Šeit zvēraudzētavā saliek daudzas ūdeles vienā mazā būrī. Un likumsakarīgi viņas plēšas, viņas viena otru ievaino, viņas slimo, viņas burtiski jūk prātā, un ir visas šīs problēmas, ko mēs redzam. (..)
Jau gadiem ilgi mēs konstatējam šos šokējošos, drausmīgos pārkāpumus, drausmīgās lietas, kas notiek šajās fermās. (..) Šeit tomēr galvenais vārds ir likumdevējiem, Saeimai, kam būtu jāpieņem politisks lēmums un beidzot jāpieliek punkts dzīvnieku mocīšanai zvēraudzētavās.”
Krīgere atsaucās arī uz Latvijas sabiedrības noraidošo attieksmi.
Saeimai adresēta arī petīcija “Kažokādas pagātnē”, kur tiek aicināts Latvijā aizliegt zvēraudzētavas. To parakstījuši jau vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku.
SKDS arī veicis aptauju, lai noskaidrotu iedzīvotāju attieksmi Latvijā pret kažokzvēru audzēšanu.
9% aptaujāto atbildējuši, ka pilnībā atbalsta dzīvnieku audzēšanu kažokādas ieguvei, 18% – drīzāk atbalsta, bet neatbalsta – 61%.
No aptaujātajiem, kuri neatbalsta dzīvnieku audzēšanu kažokādas ieguvei (61%), 26% to drīzāk neatbalsta, bet 35% – pilnībā neatbalsta.
Tolerantāki pret zvēraudzētavām ir vīrieši, cilvēki ar zemākiem ienākumiem un krieviski runājoši iedzīvotāji, savukārt vairāk pret zvēraudzētavām ir jaunā paaudze, un jo īpaši vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem.
Ko Latvija varētu zaudēt, ja kažokzvēru audzētavas Latvijā tiktu slēgtas? Par spīti tam, ka ar kažokzvēru audzēšanu nodarbojas astoņi uzņēmumi, liela daļu darbinieku ir viesstrādnieki.
Tāpat Valsts ieņēmuma dienesta (VID) dati liecina, ka no nozares uzņēmumiem, samaksājot iedzīvotāju ienākuma nodokli, 2019. gadā saņemti 250 000 eiro, bet 2020.gadā – 134 000 eiro. Uzņēmuma ienākuma nodoklis valsts budžetam nesis 1800 eiro 2019. gadā, 2900 eiro 2020. gadā. Savukārt pievienotās vērtības nodoklis 2019. gadā – mīnus 358 000 eiro, bet 2020. gadā – mīnus 487 000 eiro.
VID atzīmēja: “Kā redzams, pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumi no šiem nodokļu maksātājiem visos apskatītajos periodos ir negatīvi, kas norāda uz to, ka šo nodokļu maksātāju veiktās nodokļa iemaksas ir mazākas nekā saņemtās atmaksas.”
