Pārdaugavā mitinās kāda ģimene no Vinnicas Ukrainā. Mamma ar trim bērniem. Latvijā viņi ieradās pavasarī, taču pie savas pastāvīgās dzīvesvietas šeit, Rīgā, tika vien šā mācību gada sākumā. Latvijas Televīziju sagaida Antoņina Aļošina, 14 gadus vecā Romana, 10 gadus vecā Ivana un gadu un septiņus mēnešus vecās Anastasijas mamma. Antoņinai ir vēl divi pieauguši dēli, kuri palika Ukrainā.
"Bija ļoti liels stress, ļoti lieli pārdzīvojumi, tie uzlidojumi pastāvīgi. Tad koridorā sēdējām, tad vannasistabā. Reizēm bija pat tā, kad slēpāmies mājas pagrabā. Es izlēmu aizsargāt savus bērnus un tāpēc atbraucām uz Latviju," stāstīja Antoņina.
Šie mēneši nebūt nav bijuši viegli. Mammai ar trim bērniem kopš ierašanās Latvijā dzīvesvietu nācies mainīt vismaz reizes trīs.
Antoņina: Latvijā pirmo reizi mēs palikām Cēsīs. Ļoti skaists novads. Kur mēs bijām Cēsīs?
Romans: Centrā.
Antoņina: Centrā. Tur bija ļoti skaista pils. Bijām tur ekskursijā. Pa parkiem pastaigājāmies kopā ar bērniem.
Taču Cēsīs ģimene ilgi nepalika. Nejauši viņu dzīvē ienāca viesu nama saimniece no Saulkrastiem – Līga Vaidere, kas uzaicināja uz laiku dzīvot pie sevis. Tur nosvinēti arī Jāņi pie jūras. Saulkrastos bija ļoti labi. Taču neesot bijusi iespēja tur palikt pavisam.
"Saulkrastos mēs dzīvojām divus mēnešus. Pēc tam mēs no turienes aizbraucām. Iepazināmies ar Allažu krīzes centra direktori, un mūs aizveda turp," stāstīja Antoņina.
Arī krīzes centrs bijusi dzīvesvieta uz ierobežotu laiku. Mēnesi, diviem. Sieviete teju katru dienu mērojusi vairāk nekā 50 kilometrus tālo ceļu uz Rīgu, lai meklētu dzīvesvietu un darbu. Šo dzīvokli Rīgā atrast un izīrēt palīdzējuši līdzcilvēki. Un šī patlaban ir ģimenes faktiskā dzīvesvieta, pēc samērā biežām mantu kravāšanām un pārvākšanās nepilna gada laikā.
"Mēs šurp atbraucām naktī. Pēc deviņiem vakarā. Mēs nezinājām, ne uz kurieni braucam, neko. Viņa mums tikai prasīja, – kas jums ir dzīvošanai? Vai ir spilveni, dvieļi? Nu kādi spilveni? Mums taču nekā nav! Tikai mēs paši un apģērbs," stāstīja Antoņina.
No Antoņinas teiktā skaidrs, ka ģimenei ļoti daudz palīdzējuši labdari – cilvēki, kuri nav bijuši vienaldzīgi, mazāks bijis pašvaldību un valsts atbalsts.
"Cilvēki palīdzēja. Mēs parakstījām īres līgumu, tur ir konkrēta cena, vēl ir komunālie rēķini. To varam atļauties ne ar Latvijas valsts atbalstu, bet gan ar līdzcilvēku palīdzību," atzina ukrainiete.
Lai arī viegli nav, ģimene izlēmusi, ka vēlas Latvijā palikt pavisam. Bet Ukrainu, kur iepriekš ģimene mitinājās pati savā privātmājā, nākotnē cer vien apciemot. Bērni atzina, ka pamazām pie dzīves ārpus dzimtenes sāk pierast. "Pilnībā kā mājās šeit vēl nejūtos. Tas viss, kas palika Ukrainā, bija daudz tuvāks. Dzīvot šeit sāku pierast, un ir labi," sacīja Romans.
Antoņinai ir pedagoģiskā izglītība un maģistra grāds psiholoģijā. Mazā Nastja sākusi apmeklēt bērnudārzu, un sieviete ļoti cer atrast darbu kādā skolā, lai varētu dzīvokļa īres līgumu pēc gada pagarināt un pati arī visu apmaksāt. Līga Vaidere no Saulkrastiem ģimenei aizvien ļoti palīdz.
Latvijas Televīzija: Es pareizi saprotu, arī rēķinus viņiem apmaksāt jūs palīdzat?
Līga Vaidere: Jā. Visādi palīdzam. Nu nevar viņi paši izdzīvot. It sevišķi Toņa, viņai ir ļoti mazs bērns. Pirmajā dienā, kad sākās karš, uzreiz bija izsludināts, ka varēs palīdzēt, un es pieteicos, jo es zināju, ka to es noteikti darīšu.
Antoņinas ģimene nebūt nav vienīgie ukraiņi, kam Līga Vaidere pie sevis piešķīra dzīvesvietu. Sākotnēji izmitināta kāda ģimene no Poltavas apgabala, pēc tās Antoņina un bērni, bet pašlaik sievietes viesu namā jumtu virs galvas radusi kāda ģimene no Mariupoles.
"Tagad tās 120 dienas ir beigušās, un sociālais dienests atsāks kaut kā palīdzēt. Pagaidām, kā varam, tā dzīvojam. Es neprasu nekādu naudu. Tas ir mans ziedojums Ukrainai," teica Vaidere.
Lai arī kopš kara sākuma pagājis gandrīz gads, diemžēl mājokļa atrašana aizvien sagādā lielas grūtības daudziem. Tas ir problemātiski gan tiem bēgļiem, kas Latvijā ieradušies nesen, gan tādiem kā Antoņinas ģimene, kas šurp atbraukuši senāk. Turklāt pastāvīgu neziņu sagādā politiķu lēmumi par atbalstu no termiņa uz termiņu. Biedrībā "Gribu palīdzēt bēgļiem" aicina beidzot pieņemt ilgtermiņa atbalsta plānu, sacīja valdes locekle Linda Jākobsone-Gavala.
"Mūsuprāt, nu ir pienācis laiks nevis trešo reizi, kā tas Saeimā notika, kad mēs atkal nosakām kaut kādu pagaidu laiku, šoreiz līdz 30. jūnijam, bet, ka mēs nosakām ilgtermiņa risinājumu līdz laikam, kad saskaņā ar Eiropas Savienības lēmumiem Ukrainas bēgļiem pienākas pagaidu aizsardzības statuss," teica Jākobsone-Gavala.
Pašlaik lielā mērā šo ģimeņu dzīves kvalitāte ir atkarīga no sabiedrības vēlmes palīdzēt.
KONTEKSTS:
Latvijas sabiedriskie mediji šogad solidarizējas ar ukraiņu tautu, proti, ikgadējā labdarības maratonā "Dod pieci!" šajā gadā tiks vākti līdzekļi, lai palīdzētu Ukrainas bēgļu bērniem Latvijā. Labdarības maratons tiks atklāts piektdien, 16. decembrī, un noslēgsies 22. decembra vakarā.
Vecrīgā, Doma laukumā, Stikla studijā uz 158 stundām tiks ieslēgti Latvijas Radio 5 – "Pieci.lv" dīdžeji – ētera personības Linda Samsonova un Marta Grigale, kā arī viesdīdžejs – mūziķis Edgars Vilcāns, lai sešarpus diennakšu garumā tiešraidē atskaņotu tikai par ziedojumiem izvēlētās dziesmas. Savukārt "Dod pieci!" aizsācējs, dīdžejs Toms Grēviņš arī šogad būs "skrienošais dīdžejs", labdarības maratona laikā noskrienot septiņus reālus, 42 kilometrus garus maratonus, lai piesaistītu papildu ziedojumus ukraiņu bēgļu bērniem Latvijā.
"Dod pieci!" maratona tiešraidei varēs sekot līdzi sabiedriskajos medijos – Latvijas Radio, Latvijas Televīzijā un sabiedrisko mediju portālā LSM.lv, kā arī projekta mājaslapā "dodpieci.lv" un "Dod pieci!" sociālo tīklu kontos.
