Piemēram, eritrejiešu bēglis katru dienu kājām mēro daudzus kilometrus pie viņa uz potenciālo darba vietu, jo piešķirtajā e-talonā nav tik daudz apmaksāto braucienu.
“Ja jau gribi palīdzēt bēgļiem, pats arī dod darbu! - Ja pieņemsi darbā, tad tik redzēsi!” Tā tikai daļa komentāru, kas regulāri tiek veltīti uzņēmējam Mārtiņam Kossovičam. Pārmetumi atkal atsākušies pēc paziņojuma sociālajos tīklos, ka labprāt savā optikas uzņēmumā viņš piedāvātu darbu kādam patvēruma meklētājam.
“Tagad, kad es cenšos pieņemt vienu foršu puisi no Eritrejas darbā, es dzirdu atkal no otras puses - kāpēc nepieņem darbā vietējos cilvēkus? Mūsu uzņēmumā strādā 190 cilvēku, tas ir viens,” saka Mārtiņš.
Viņš uzskata – jābūt reāliem un jāpalīdz iekļauties sabiedrībā cilvēkiem, kas te nonākuši, apstākļu spiesti. Piemērota darbinieka meklēšanai cerību pilns viņš sācis ar vēstuli Sarkanajam Krustam.
“Uzrakstīju diezgan plaši, uz ko saņēmu atbildi – nē, paldies par iniciatīvu, bet, tā kā neviens no Latvijā dzīvojošajiem bēgļiem vēl nezina valsts valodu pietiekamā apjomā, tad nevienu kandidatūru mēs jums nevaram piedāvāt,” stāsta uzņēmējs.
“Man likās - ārprāts, vai es runāju ar Valodas centru, kādu birokrātu iestādi vai tas ir Latvijas Sarkanais Krusts?” neizpratni pauž Kossovičs.
Valsts valodas centrā gan stāsta, ka patvēruma meklētāji drīkst uzsākt darbu arī bez latviešu valodas zināšanām.
Centra Valodas kontroles departamenta vadītāja Ingrīda Bērziņa skaidro - ja cilvēks strādā tādu darbu, kas nav tieši saistīts ar klientu apkalpošanu, ar sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, veselības, drošības jautājumiem, ar jautājumiem, kas loģiski pasaka, ka ir vajadzīga valsts valoda, tādos gadījumos var strādāt, un tas lielākoties ir “nekvalificētais darbs”.
“Un tādā gadījumā nav vajadzīga valodas apliecība, stājoties darbā,” piebilst Valodas centra pārstāve.
Caur citu nevalstisko organizāciju Mārtiņam izdevies sastapt puisi no Eritrejas, kurš pabeidzis trīs kursus Medicīnas universitātē savā dzimtenē.
“Viņam ir mērķis palikt Latvijā, viņš grib mācīties Stradiņa universitātē. [..] Esam vienojušies, ka katru dienu viņš iemācās piecus vārdus latviski. Un to viņš forši zina,” stāsta Mārtiņš.
Bet oficiāli eritrejieti Filmonu nodarbināt nedrīkst, jo bēgļa statuss vēl nav piešķirts. Eritrejiešu puisis arī baidās tikties ar plašsaziņas līdzekļiem. Taču, cik vien bieži iespējams, viņš ierodas Mārtiņa uzņēmumā, lai mācītos valodu un apgūtu prasmes, kas noderēs, ja viņš saņems atļauju te dzīvot.
Biedrības “Latvijas Sarkanais krusts” ģenerālsekretārs Uldis Līkops stāsta – darba devēju interese ir liela, taču paši patvēruma meklētāji neizrāda par tiem interesi.
“Tāpat, kā mēs nevarējām piedāvāt konkrētus galdniekus mēbeļu uzņēmumam vai konkrētus drēbniekus šūšanas uzņēmumam, vai trauku mazgātājus.. Jo šie cilvēki tādu darbu nav atbalstījuši, [nav teikuši,] ka būtu gatavi strādāt,” skaidro Līkops.
Mārtiņš gan pārliecināts, ka, sniedzot uzņēmējiem bēgļu profesiju sarakstu, uzņēmēji nodrošinātu arī katra profesijai atbilstošu piedāvājumu. Sarkanais Krusts gan noraida šādu nepieciešamību.
“Mums nav nekādu problēmu katram konkrētam cilvēkam atrast kaut kādu iespēju, kur strādāt, un cilvēku vairumtirdzniecību gan mēs neatbalstām,” saka Līkops.
Oktobrī un novembrī sociālā mentora pakalpojumus patvēruma meklētājiem vēl nodrošinās biedrība Latvijas Sarkanais Krusts. Bet par šo pakalpojumu sniegšanu ilgtermiņā ir izsludināts cits konkurss.
