Diskusijas par 1985. gadā Pārdaugavā atklāto un pretrunīgi vērtēto monumentu, kura pilns nosaukums ir “Piemineklis Padomju armijas karavīriem, Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”, sabiedrībā uzšķiļas ar zināmu regularitāti.
Ārlietu ministrija: Līguma izmaiņām nepieciešama abu pušu piekrišana
2016. gada vidū Saeima noraidīja iniciatīvu par pieminekļa demontāžu. Bet šogad ir savākti 10 000 parakstu pilsoniskajā iniciatīvā par pieminekļa nojaukšanu.
Iniciatīvas autors Uģis Polis piedāvā grozīt vienošanos, kas ir noslēgta starp Krieviju un Latviju 1994. gadā, kas nosaka memoriālo būvju aizsardzību, vai arī vienpusēji lauzt šo vienošanos, lai varētu pieminekli demontēt.
Ārlietu ministrijā skaidroja – lai veiktu kādas izmaiņas šo pieminekli sargājošajā starpvalstu līgumā, kā jebkurā citā – nepieciešama abu pušu piekrišana.
“Latvijai ir aptuveni 10 šādu atceres un piemiņas vietu Krievijā, un mēs sagaidām un saņemam tādu pašu attieksmi no Krievijas, arī uzturot šīs vietas kārtībā un saglabājot,” norādīja Ārlietu ministrijas pārstāvis Jānis Beķeris.
Ārlietu ministrijas ieskatā vienpusējā rīcība neatstātu pozitīvu ietekmi uz abu valstu savstarpējām attiecībām.
1994. gadā no Latvijas puses beztermiņa starpvalstu līgumu parakstīja tā laika premjerministrs Valdis Birkavs.
“Tas prasīja daudz nervu, pacietības un lielu izmanību, bet pats galvenais tajā laikā, protams, bija panākt armijas izvešanu un Skrundas lokatora nojaukšanu. [..] Piemineklis nebija augstākā prioritāte, valstij bija tik drausmīgi daudz jautājumu, kas bija jārisina, un tas pats ir tagad,” uzskata Birkavs.
Politiķu spēle ar sērkociņiem
Atkal un atkal sabiedrību šķeļošā jautājuma aktualizēšanās savā ziņā esot arī politiķu spēle ar sērkociņiem, sabiedrības vēlme uzlabot neviennozīmīgo Latvijas vēsturi un indikators mēģinājumiem to infantili zīmēt tikai diametrāli pretējos toņos – uzskata kulturologs Deniss Hanovs.
“Latvijas vēsture nav melnbalta, tā ir sarežģīta, un mums akūti ir jāatgriežas pie sarežģītas pasaules, jo tikai tajā mēs varam veidot šo konsensu par to, kā mēs cienām citu cilvēku atmiņas. [..] Šī telpa ir vairāk nekā vienkārši pieminekļa telpa, šeit ir vieta, kur daudzi cilvēki, kuri savādāk nejūtas nedz iesaistīti, ne uzrunāti, ne iekļauti, ne piederoši, veido savu atmiņu pašrealizāciju,” norādīja Hanovs.
Savukārt Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Rinalds Gulbis norādīja, ka “ieguvums no pieminekļa nojaukšanas šobrīd būtu, manuprāt, vairāk negatīvs nekā ar pozitīvu rezonansi sabiedrībā, jo tas uzjundītu gan emocijas krievvalodīgo vidē un liktu mobilizēties arī Krievijas masu medijiem, kā mēs to redzējām ar Bronzas kareivi un tā pārvietošanu Tallinā 2007. gadā ar visiem izrietošajiem nemieriem”.
Rinalds Gulbis prognozēja arī, ka “no Krievijas puses šī reakcija viennozīmīgi būs asa”, jau tagad Krievijā izskan, “ka latviešu vēsturnieki pārraksta vēsturi un cenšas izdzēst atmiņas par nacistu laiku okupāciju un Sarkanās armijas uzvaru pār fašismu”.
Sabiedrību šķeļ nevis piemineklis, bet vēstures izpratne
Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks uzskata – sabiedrību šķeļ nevis piemineklis, bet gan atšķirīgā vēstures izpratne un traktējums, monumenta aizvākšana no acīm problēmu tikai paslaucīs pagultē.
“Mums ir neviennozīmīga vēstures izpratne jau skolu, izglītības līmenī, mēs redzam, ka atšķiras vēstures pasniegšana no reģiona uz reģionu, un tā ir ļoti atkarīga arī no katra individuāla vēstures skolotāja par to, kā mēs skaidrojam šo savu pieredzi pret Padomju Savienības īstenoto okupāciju,” skaidroja Rinalds Gulbis.
“Te ir jāskatās, ko mēs varam no savas puses piedāvāt vietā un vai mēs esam ko piedāvājuši krievvalodīgai kopienai visu šo 30 neatkarības gadu laikā, kas ir tas vēstures naratīvs, kurā mēs varētu integrēt krievvalodīgo kopienu tā, ka viņi saprastu – jā, mēs esam viena valsts daļa,” norādīja Gulbis.
Marta sākumā Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pauda, ka Latvijas sabiedrība vēl nav gatava pieminekļa nojaukšanai.
“Es domāju – atstāt viņu mierā, kamēr šī paaudze aiziet. [..] Tā paaudze, kura karoja un kura identificējas ar to pieminekli, un gan jau viņi saviem bērniem to ieaudzināja, es domāju, ka šis projekts ļoti antigonizēs jau tā sašķelto mūsu sabiedrību,” “RīgaTV 24” raidījumā "Uz līnijas" pauda Stankevičs.
“Celt to tagad laukā kā prioritāru valsts uzdevumu, saduļķot gaisu un iedot brīnišķīgu propagandas materiālu mūsu lielajam kaimiņam, tādu negatīvu aktivitāti es tiešām novērtētu kā provokāciju,” sacīja Valdis Birkavs.
Tikmēr Uģis Polis sola nepadoties, un, ja Saeima noraidīs iniciatīvu, meklēs citas iespējas, piemēram virzīt likumprojektu tautas nobalsošanā, ja tas ir iespējams, “nedomāju padoties, es meklēšu, skatīšos vairākus variantus, ko iesākt”.
