ĪSUMĀ:
- Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pastiprinājušies aicinājumi nojaukt Uzvaras parkā esošo pieminekli kā padomju okupācijas simbolu.
- Līdzīgas idejas izskanējušas jau vairākkārt, bijis pat mēģinājums pieminekli uzspridzināt.
- Vēsāki prāti norāda, ka nojaukt pieminekli liedzot ar Krieviju noslēgtais līgums.
- Tiek meklētas iespējas šo līgumu apiet vai pārskatīt.
- Tieslietu ministrijai savi risinājumi pieminekļa demontāžai jāpiedāvā līdz 15. aprīlim.
- Tieslietu ministrs Bordāns vēsta, ka speciālisti gatavo vismaz trīs iespējamos risinājumus.
- Eksperti spriež, ka pieminekļa nojaukšana neatrisinās etniskās problēmas Latvijā.
Kā pirms pusotras nedēļas Saeimas Ārlietu komisijas sēdē atgādināja tās priekšsēdētājs Rihards Kols (NA), komisija iepriekš nevarēja virzīt tālāk nojaukšanas iniciatīvu, jo Latvija ievēro starptautiskās saistības. Vai pēc Krievijas nežēlīgās karadarbības Ukrainā situācija ir mainījusies? Uz šo jautājumu Saeimas deputāti nespēja atbildēt un piespēlēja to Tieslietu ministrijai.
LTV raidījums “de facto” atgādina, ka katru gadu 9. maijā pie pieminekļa Uzvaras parkā ziedus nāk nolikt tūkstošiem cilvēku. Taču pasākums kļuvis par daudz ko vairāk kā tikai kritušo piemiņu. Uz krievu vēlētāju orientētajiem politiskajiem spēkiem tā ir lieliska izdevība zvejot atbalstītājus. Tās ir arī dzīres, nerespektējot, ka Otrā pasaules kara beigas Latvijai nenozīmēja nekādu atbrīvošanu un sekoja gandrīz pusgadsimtu ilga padomju okupācija.
Latvijas sabiedrībai sāpīgs temats
Svētki kļuva grandiozāki, Nilam Ušakovam (S) kļūstot par Rīgas mēru. 9. maijs ir arī iespēja Kremlim izplatīt krievu kopienā savus simbolus un vēstījumus. Piemēram, krievu valodas referenduma seja Vladimirs Lindermans pēc Krimas aneksijas 9. maijā pie pieminekļa ieradās ar pašpasludinātās Doneckas tautas republikas karogu.
Šo un vēl citu apsvērumu dēļ vairākkārt bijušas diskusijas par padomju simbola nojaukšanu. Un vistālāk tika iniciatīva, ko 2017. gadā uzsāka Uģis Polis, kurš tobrīd nebija saistīts ne ar vienu politisko spēku, bet tagad ir Nacionālās apvienības biedrs.
“Latvijas sabiedrībai tas ir ļoti sāpīgs temats. Sāpīgi redzēt Uzvaras pieminekli no tā viedokļa, ka tas asociējas lielākajai sabiedrības daļai ar represijām, kas sekoja pēc padomju karaspēka iebrukšanas,” stāsta iniciatīvas autors.
Saeima 2019.gadā nodeva iesniegumu ar 10 000 parakstu komisijām, bet redzams turpinājums nesekoja. Pat neizdevās izveidot darba grupu. “Jā, šī iniciatīva palika iesaldēta,” secina Polis. Tagad tās izskatīšana atsākusies pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Nojaukt liedzot 1994. gadā parakstītais līgums ar Krieviju
Iniciatīvas par pieminekļa demontāžu katru reizi apstājas pie juristiem. Pieminekli nojaukt neļauj Krievijas un Latvijas noslēgtā vienošanās par Krievijas militāro pensionāru sociālo aizsardzību. To 1994. gada aprīlī Maskavā parakstīja reizē ar citiem līgumiem, kas paredzēja Krievijas armijas izvešanu un noteica Skrundas radiolokācijas stacijas statusu.
Maskavā parakstītās vienošanās 13. pants paredz, ka Latvija nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu. Šādas saistības neesot, piemēram, Lietuvai un Igaunijai.
Dokumentā konkrētais piemineklis gan nav pieminēts. Taču pēc neveiksmīgās tā spridzināšanas 1997. gadā, ko īstenoja pērkoņkrustieši, diviem no iesaistītajiem ejot bojā, Krievija un Latvija apmainījās ar notām, kuras ir noslepenotas, bet, kā skaidro ārlietu dienests, tajās starpvalstu vienošanās saistīta arī ar pieminekli Uzvaras parkā. Līguma izpildi monitorē EDSO.
“Saprotot to situāciju, kādā mēs atrodamies Krievijas agresijas Ukrainas sakarā, tomēr aicinātu meklēt risinājumus, kas neapdraud Latvijas starptautisko saistību izpildi,” Saeimas Ārlietu komisijas sēdē par pieminekļa demontāžu sacīja Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Atis Lots.
Tieslietu ministrija gatavo vairākus scenārijus
Ņemot vērā, ka par pieminekļa demontāžu pāris dienas pēc kara sākuma ierunājās arī tieslietu ministrs Jānis Bordāns (K), komisijas deputāti uzdeva tieši ministrijai piedāvāt risinājumus pieminekļa nojaukšanai. Kā “de facto” sacīja ministrs, speciālisti gatavo vismaz trīs iespējamos ceļus.
“Man ir tāda sajūta, ka tas atbalsts [nojaukšanai] jau ir un ka kolēģi to vēlas darīt, tikai līdz šim ir bijusi tāda piesardzība, bailes no nezināmā. Ko es varu teikt Ārlietu ministrijai, tas būs uz viņu pleciem lielā mērā, un droši vien šādos gadījumos var tomēr izvēlēties riskēt, mēģināt, uzņemties tās pūles vai tomēr nē. Bet Tieslietu ministrija ir gatava palīdzēt ar risinājumu atrašanu,” sacīja Bordāns.
Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele šonedēļ intervijā LTV nāca klajā ar viedokli, ka kara apstākļos uz starptautiskām saistībām var skatīties citādi:
“Tā kā šis piemineklis skaidri un gaiši ir padomju armijai, un Krievijas Federācijas armija, kura šobrīd uzbrūk un galina civiliedzīvotājus Ukrainā, ir faktiski padomju armijas mantiniece, tad šis piemineklis apzīmē agresoru.”
Viņa aicināja paskatīties uz to starptautisko tiesību praksi, kas ļauj pārskatīt starptautiskās vienošanās.
Juristes izteikumus Saeimā vismaz daļa deputātu uzņem ar cerību, kas viss vēl nav beidzies, un gaida Tieslietu ministrijas priekšlikumus.
“Tagad es domāju ir tāds brīdis, kad ir jāatrod risinājums. Ja augstas raudzes juristi saka, ka karš dod iespēju savādāk paskatīties uz līgumiem, tad tas ir arī jāizmanto,” saka “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis.
Jautājums jārisina civilizēti
Zaļo un zemnieku savienības deputāts un Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Māris Kučinskis arī uzskata, ka “ir laiks ar to tikt galā, tikt galā civilizēti un juridiski”, ar to domājot pieminekļa nojaukšanu.
Savukārt Nacionālās apvienības priekšsēdētājs, Saeimas deputāts Raivis Dzintars šonedēļ intervijā LTV pauda: “Ja būtu mūsu teikšana, tad šī simbola tur jau vairs nebūtu.”
Taču ne visi parlamentā ir šādās domās. “Saskaņas” līderis Jānis Urbanovičs pieminekļa nojaukšanu uzskatīja par provokatīvu ideju, kad tā Saeimā parādījās, un, viņaprāt, nekas nav mainījies:
“Visas aktivitātes ap pieminekli ir no tās pašas bilžu grāmatas, kā pazīmēties pieminekļa fonā.
Nāk 9. maijs, atkal viņu jauc nost. Tas jau vairāk nekā 10 gadus notiek. Tā ir tāda tradīcija mums, tā kā kapu svētki.”
Urbanovičs uzskata, ka tā vietā, lai vienpusēji atkāptos no līguma, Latvijai jāsāk runāt ar Krieviju par tā laušanu.
Var visai droši prognozēt, ka Krievija nekam tādam nepiekristu un sarunas nonāktu strupceļā.
Simboli ir iekalti cilvēku galvās, nevis akmens bluķī
Taču jautājums par pieminekļa demontāžu Uzvaras parkā nav tikai juridiskas dabas. “Attīstībai/Par” deputāte Krista Baumane Ārlietu komisijā vērsa uzmanību, ka manipulācijas ap pieminekli pastiprinās spriedzi sabiedrībā. Un šo apsvērumu svaru kausos aicina likt arī Latvijas Universitātes pētnieks Mārtiņš Kaprāns.
“[Cilvēki] domā, ka mēs tagad pieminekli nojauksim un simbols pazudīs. Simbols jau ir galvā, simbols nav tas akmens bluķis, kas tur stāv.
[Nojaukšana] nekādā veidā neatrisina problēmu, ka Latvijā ir dažādas sociālās atmiņas, ka Latvijā ir dažādi vēsturiskie priekšstati, bet praktiskās sekas ir daudz tālejošākas mūsu etniskajām attiecībām šeit Latvijā,” uzskata Kaprāns.
Jāpiemin, ka pēdējās nedēļās, pēc pieminekļa apliešanas ar dzelteni zilajām Ukrainas karoga krāsām, aktivizējusies pieminekļa “Nakts sardze”, kurā viens no redzamākajiem dalībniekiem ir krievu nacionālists Jevgēnijs Osipovs.
Tieslietu ministrijai savi risinājumi pieminekļa demontāžai jāpiedāvā līdz 15. aprīlim.
Lai arī pieminekļa liktenis vēl nav izlemts, ir skaidrs, ka šogad 9. maijā tādas svinības, kā parasti, nebūs. Saeima šonedēļ aizliedza 9. maijā rīkot publiskus izklaides un svētku pasākumus, savukārt pirms nedēļas aizliedza tuvāk par 200 metriem rīkot pasākumus pie Padomju armijas pieminekļiem.
