“Tāpat kā Aukstā kara laikā, arī šobrīd alianse atkal sastopas ar grūtībām aizstāvēt savas robežvalstis no pretinieka ar pārākiem konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem un stiprākiem nerviem,” bijušo politiķu rakstu citē rus.lsmlv.
“[Krievijas prezidents Vladimirs] Putins kā vienīgais cilvēks, kurš pieņem lēmumus, var palielināt likmes, cik ātri vien vēlas”, tāpēc NATO, kurā ir 28 dalībvalstis, var nokavēt ar reakciju, norādīts rakstā.
Autori pauž, ka kopumā NATO rīkojas pareizi, piemēram, patrulējot debesīs virs Baltijas valstīm un uzlabojot plānus par papildspēku nosūtīšanu uz reģionu krīzes gadījumā, kā arī rīkojot bezprecedenta mēroga un intensitātes mācības. Arī ātro reaģēšanas spēku veidošana liecina, ka alianse “audzē muskuļus”, lai realizētu savu mērķi – teritorijas aizsardzību.
Taču ar to nepietiek, Krievijas darbība Ukrainā, kā arī bruņoto spēku stiprināšana un draudoša retorika un uzvedība Baltijas reģionā demonstrē, ka “mēs vēl neesam pilnībā paskaidrojuši Kremlim domu, ka tam jāatkāpjas”, norādīts rakstā.
Nākamgad vasarā gaidāmais NATO samits Varšavā ir labākā iespēja, lai censtos nosūtīt Krievijai skaidru signālu, uzsver raksta autori, kuri arī piebilst, ka aktīvi piedalīsies Varšavas samita “ceļa kartes” apspriešanā.
Mūsu valstis ir drošības piegādātāji, nevis patērētāji, jo brīvprātīgi sūtīja savus spēkus dalībai NATO ārvalstu misijās, uzsvērts rakstā. Bijušie politiķi arī piedāvā piecas jaunas NATO prioritātes.
1. Nopietna citu NATO valstu spēku izvēršana Polijā un Baltijas valstīs. NATO un Krievijas 1997.gada akts paredzēja stiprināt savstarpēju uzticību, nevis vājināt aizsardzību, un Krievija šo uzticību sagrāvusi, no tās jāaizsargājas. (Akts paredz neizvietot jauno NATO dalībvalstu teritorijās būtiskus spēkus). “Mēs neaicinām citas NATO dalībvalstis pārkāpt aktā paredzēto “būtisko spēku” robežu, taču degvielas, munīcijas un smagas tehnikas krājumu veidošana reģionā, kuru Krievija apdraud visvairāk, ir pamatota. Nedarīt to būtu vājuma pazīme,” norādīts bijušo amatpersonu rakstā.
“Mēs vēlamies redzēt mūsu reģionā pastāvīgu mūsu NATO sabiedroto bruņoto spēku pastāvīgu klātbūtni reģionā – ne tikai mācībām, bet arī daudzmēnešu rotācijai, pietiekami ilgai, lai viņi iepazītos ar teritoriju, kuru viņiem, iespējams, nāksies aizstāvēt,” norādīts rakstā.
2. Aizsardzības rīcības plāns. NATO nav jēgas mēģināt aizsargāt Baltiju un Poliju izolēti. Ja Krievija uzbruks vienai NATO dalībvalstij, tā uzbrūk visām NATO dalībvalstīm. Attiecīgi Krievijai jābaidās no visu NATO dalībvalstu atbildes visā savā teritorijās. Putinam nav jāatstāj iespēja rēķināties ar ierobežotu, maza riska operāciju tikai Baltijas reģionā. Jebkurai provokācijai mūsu reģionā jānozīmē momentānu un izlēmīgu rīcību, izmantojot alianses militārus, ekonomiskus, politiskus un citus līdzekļus.
3. Iepriekš akceptētā atļauja rīkoties. Lai paceltos gaisā no bāzēm Igaunijā un Lietuvā, NATO patruļas lidmašīnas negaida alianses padomes sēdi, bet reaģē uz militāro nepieciešamību.
Nepieciešama šāda kārtība arī citiem NATO spēkiem reģionā, neatkarīgi no tā, vai tie sastopas ar provokāciju jūrā, gaisā, uz zemes vai internetā.
4. NATO jāiet uz priekšu, prom no vecām militārajām doktrīnām. Militārais spēks atturēs Krieviju, taču mūsu valstis sastopas ar citiem draudiem. Mums nepieciešama ciešāka sadarbība, lai pretotos Krievijas propagandai, spiegošanai, enerģētikas šantāžai un politiskajai korupcijai.
Tie lielākoties ir jauni uzdevumi NATO. Tie prasīs līdz šim nepieredzēti ciešu sadarbību ar nacionālajām valdībām, Eiropas Savienību un citām starptautiskām struktūrām.
5. Varšavas samitā arī jāsper soļi, lai stiprinātu partnerību ar Zviedriju un Somiju. “Mēs ceram, ka šīs valstis drīzumā pievienosies aliansei,” bet ir daudz iesēju ciešākai sadarbībai, pausts rakstā.
NATO arī nav jābaidās mainīt jebkurus noteikumus, kas tam traucē. “Mēs nevaram nodrošināt Baltijas reģiona drošību bez maksimālas visu ieinteresēto valstu līdzdalības.
Uz tiesībām balstītā Eiropas starptautiskā kārtība bija nopietni iedragāta līdz ar Krievijas iebrukumu Krimā, eirozonas krīzes radīto iekšējo spriedzi un bezprecedentu bēgļu pieplūdumu. Šo kārtību vēl var glābt, un Varšavas samits dod tam labāko iespēju. “Mēs pierobežas valstīs būsim pirmie, kas no jauna integrēs Krieviju starptautiskajā sabiedrībā, ja Kremlis demonstrēs gatavību sekot mūsu likumiem un normām,” raksta autori.
“Ja mēs izgāzīsimies, Putina revanšisma un atriebības pilnā Krievija kļūs par uzvarētāju jaunajā nestabilitātes gadsimtā, kurā lielās valstis dara savu tā, kā var, bet mazas valstis to pieņem. Eiropa to mēģināja iepriekš. Cena izrādījusies milzīga, gan pašam kontinentam, gan tā draugiem aiz okeāna,” rezumē Vīķe-Freiberga un Sikroskis.
