Latvijas dzimšanas diena represēto kluba biedriem ir viena no svarīgākajām dienām gadā, jo nereti tikai ticība un cerība atgriezties dzimtenē ļāvusi izturēt grūto laiku izsūtījumā un piedot pāridarījumu.
“Mēmelē gāja ledus, un es tur skatījos, kā iet ledus. Kaimiņiene atnāca, un saka - nāc, Ainīt, tavu tēti paņēma. Viņa saka - varbūt paliec ar mani dzīvot. Bet es teicu nē. Es tikai ar tēti kopā,” atcerējās Olaines novada iedzīvotājs, represētais Ainis Kānbergs.
Par to, kāda šodien ir Latvija, “var tikai priecāties”, sacīja Kānbergs. “Es brīnos par tiem cilvēkiem, kuri visu laiku sūdzas par kaut ko.”
Tradīcija valsts svētkos pulcēties pie pieminekļa represētajiem Olainē ir tik sena, ka neviens jau vairs īsti neatceras, kā tā sākusies.
“Mēs sapulcējamies šeit un vienmēr atceramies arī tos laikus, kad nevarējām tā pulcēties,” stāstīja Olaines novada iedzīvotāja, represētā Ārija Streļča.
Gadiem skrienot, represēto pulciņš gan aizvien sarūk. Pašreiz viņi palikuši vien 67.
Godināt tos, kuriem nebija lemts ieraudzīt brīvu Latviju, vēlas visi, kam vien vēl pietiek spēka atnākt.
“Man vispār ir tā sajūta, ka šodien ar mums kopā ir arī tie, kuri fiziski nav mums līdzās. Mani vecāki, mani brāļi - šobrīd es viņus pārstāvu visus visus, bet, kas mums būtu.. mums būtu jābūt savu senču cienīgiem. To varoņu cienīgiem, kuri cīnījās un krita par Latviju,” sacīja Olaines pagasta Politiski represēto biedrības priekšsēdētāja Laima Sprancmane.
“Es domāju, ka mums visiem šeit tagad palikušajiem un jaunām paaudzēm ir jāmāk godināt tos cilvēkus, kuri ir izgājuši šo smago ceļu, un man ļoti gribētos novēlēt mūsu mazajai Latvijai, lai mēs nekad to vairāk nepiedzīvotu,” uzsvēra Olaines NVO apvienības vadītāja Ausma Konošonoka.