„Tas mums ļaus izvairīties no tā, ka mums ir daudz pedagogu ar mazām likmēm, un viņi ir spiesti strādāt piecās skolās, lai nodrošinātu ģimeni… nespiež vairs uz 40 stundu darba nedēļu. Pie esošā finansējuma šāda reforma vairs nav iespējama,” norāda Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Ingrīda Mikiško.
Par izmaiņām nozarē kopumā pēc Dombrovska stāšanās izglītības ministra amatā izglītības darbinieku arodbiedrība teic – daudzi jautājumi ir iekustināti bet reāla rezultāta vēl nav.
Pēc 100 darba dienām IZM ministra amatā Dombrovskis atklāj divas nozīmīgas lietas kas viņam nozarē nepatīk. Tas ir finansēšanas modelis „nauda seko skolēnam” un tas, cik ierasti noslēdzās lielais pārmaiņas solījušais “Studiju programmu akreditācijas” process. „Ja mēs sāksim ar sistēmu „Nauda seko skolēnam” tam ir dažas pozitīvas puses. Piemēram, tas tiešām veicina konkurenci un kvalitātes uzlabošanu tur, kur tas ir iespējams. Tas pārsvarā ir lielajās pilsētās. Bet tas pilnīgi nestrādā tur, kur konkurence nav iespējama,” saka Dombrovskis.
Arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība piekrīt: četrus gadus ilgusī sistēma sevi ir izsmēlusi, un izglītošanas procesu pat kropļo. Piemēram, lai saglabātu finansējumu, reģionu vidusskolas nereti cenšas panākt, lai pamatskolas beidzēji turpina mācības turpat, nevis dodas, piemēram, uz profesionālajām vidusskolām. Taču, kad vidējā vispārējā izglītība iegūta, skolēns bieži nav gana spēcīgs lai studētu, tāpēc aizbrauc no valsts. Tā reģions zaudē ne tikai nodokļu maksātāju, bet arī potenciāli noderīgu speciālistu.
„Es nedomāju, ka šī sistēma būtu atceļama. Daži elementi varētu palikt, bet kopumā mums jāsāk domāt, kā to reformēt, kaut gan tas nebūs ne nākamā, ne aiznākamā gada jautājums,” uzsver Dombrovskis.
Studiju programmu akreditēšanas procesā ministrs izvēlējies šī brīža studiju beidzējiem un studēt gribētājiem lojālāko scenāriju. Bez īpašas analizēšanas praktiski visas studiju programmas ir akreditētas uz sešiem gadiem. „Tuvāko divu gadu laikā akreditācija nav paredzēta, tāpēc mēs plānojam to nostiprināt un uz dažiem gadiem nodot ārzemju speciālistiem, jo ir svarīgi atjaunot ticību šim akreditācijas procesam kā tādam,” norāda izglītības un zinātnes ministrs.
Savs skatījums ir LU rektoram Mārcim Auziņam. „Tas, kas mani dara drusku nemierīgu ir ministra sacītais, ka uz diviem gadiem var atlikt, jo nav pa lielam nekas jāakreditē. Man šķiet, ka jautājumu nevar atlikt pretējā gadījumā pēc diviem gadiem, mēs būsim situācijā, kad programmas ir jāakreditē, bet mums nav mehānisma, kā to izdarīt,” pauž Auziņš.
Nozares partneri sagaida ka turpinot paaugstināt skolotāju algas, ministrs risinās arī bērnudārzu pedagogu zemo algu problēmu.
Savukārt Latvijas lielākās augstskolas saskata trūkumus kā notiek vidusskolēnu apmācība nozarēs kur šobrīd Latvijā ir kritisks speciālistu trūkums. Tās ir dabas un inženierzinātnes. Studēt gribētāju skaits šajās zinātnēs nereti nesasniedz pat pieejamo budžeta vietu daudzumu. Lielo augstskolu rektori arī labprāt redzētu kopīgas doktorantūras studijas Latvijā un orientētos uz konkurenci ar ārvalstu augstskolām, nevis konkurētu savā starpā.
