Jūs bijāt tas prezidents, kam nācās visvairāk sadarboties ar valdību, jo tolaik bija ekonomiskā krīze.
Smagākā sirds bija, izbraucot no pils. Jo es sapratu, ka man ir jādara kaut kas tāds, ko varbūt man nevajadzētu darīt pēc amata apraksta, bet kas ir absolūti nepieciešams Latvijas valstij. Nu – un tālāk jau bija jādomā, kā panākt rezultātu.
Kādi jums secinājumi tagad, paskatoties uz šo dramatisko ekonomiskās krīzes posmu?
Principā – kļūdas ir apzinātas. Ja mēs paskatāmies – šobrīd vairs tādas ekonomiska rakstura kļūdas nav bijušas. Un zināma atbildība par to, ko mēs darām ar savām finansēm. Tobrīd likās, ka finanses nāk nezin no kurienes, un mani pārsteidza arī tas, ka jau diezgan ilgu laiku pēc neatkarības atjaunošanas valdības ekonomiskā kompetence bija samērā vāja.
Mēs izgājām caur to smago skolu, kurā mēs visi mācījāmies, bet man ir prieks, ka šobrīd tādas kļūdas vairs netiks atkārtotas.
Jūs bijāt arī pirmais prezidents, kurš izmantoja Saeimas atlaišanas iespēju, norādot uz oligarhu ietekmi.
Tas nebija tikai oligarhu ietekmes dēļ, bet šī ietekme radīja situāciju Saeimā, ka vienīgo reizi Latvijas vēsturē, kad valdību veidoja divas partijas, tā valdība nebija spējīga rīkoties! Jo Saeimā balsots tika – ar ko vienalga! Un tas bija Rīdzenes sarunu laiks. Tas nozīmē, ka viena no partijām – ZZS - pūlējās pārvaldīt valsti viena pati, nevis kopā ar savu partneri – “Vienotību”. Un tas bija galvenais iemesls.
Protams, pie šīs situācijas noveda oligarhu alkatība! Šodien es domāju, ka šodien šis periods, ko mēs saucam par oligarhu ietekmi Latvijas politikā – noriet. Es negribu teikt, ka viņš ir beidzies, bet viņš ir norietošs, izzūdošs un es domāju, ka tieši šis rezultāts pēc vēlēšanām liek par to domāt.
Un es gribu novēlēt visiem 100 deputātiem nepalaist garām šo iespēju!
Bet, ja runā par tādām Latvijas labā svarīgām lietām, svarīgiem darbiem, ļoti principiāli svarīgiem?
Trīs lietas. Pirmkārt – tā ir politiskās sistēmas finansēšana. Noteikti pie tā jāsāk strādāt, jo to nevarēs izdarīt vienā dienā. Pēdējais etaps bija 2012.gadā - tātad jau 6 gadi ir pagājuši, nekas tālāk nav sekojis, lai gan bija solījumi.
Otrkārt – tā tomēr ir maksātnespēja. Lai arī mēs esam pavirzījušies uz priekšu, bet ne līdz tādam līmenim, lai tas neietekmētu mūsu ekonomiku, negatīvi protams.
Un trešais, protams, ir – vienreiz tikt galā ar ātrajiem kredītiem, kas dzen mūsu tautu nabadzībā.
Tā, ka trīs lietas vienmēr ir dienaskārtībā, un es nezinu, kā viņi varētu argumentēt, ka tas nav jādara.
No jūsu paša piedzīvotās Latvijas vēstures daļas kas jums ir bijis sirsnīgākais brīdis?
Pirmoreiz, kad tika pacelts Latvijas karogs – tās emocijas nevar atkārtot, jo tas notika pirmoreiz. Un – pirmoreiz, kad tika dziedāts “Dievs, svētī Latviju!”. Jo tā bija kaut kāda robežšķirtne, kuru nekad nevar aizmirst.
Robežšķirtne starp to veco, okupācijas laiku, un to jauno – kad viss atkarīgs no pašiem.
Jā, jo mēs runājam tikai par klātbūtnes efektiem, tad pārdzīvojums ir tāds. Es arī atceros to samulsušo brīdi, kad mēs laukos vienā draugu saietā pūlējāmies nodziedāt Dievs, svētī Latviju! Un tā īsti negāja, jo mēs nezinājām vārdus.
Bet šodien es gribu teikt, ka himna ir jādzied – bez orķestra, bez kora! Himna ir jādzied pašiem. Un tad himnā ir liels spēks.
Kas būs tie lielākie izaicinājumi jūsuprāt nākamajā simtgadē?
Izvirzīt jaunus mērķus. Jo, pieņemsim jautājums – mums jātur Eiroatlantiskā politika – nu, tas ir tāds vakardienas jautājums. Kā mēs to darīsim? Kā mēs aizstāvēsim savas intereses gan ES, kā mēs aizstāvēsim savu drošību NATO? Ar kādu atbildības sajūtu? Tas ir svarīgi!
Un, protams, saprast to, ka viss ir atkarīgs no mums pašiem. Ko mēs darīsim? Kā mēs runāsim viens ar otru? Cik stabilu un drošu sabiedrību mēs šeit radīsim?
Un pats galvenais – cik brīvu sabiedrību mēs spēsim saglabāt?
Jo es uzskatu, ka Latvijas panākums ir tas, ka katrs cilvēks šeit var justies brīvs. Pat tas, kas faktiski nav lojāls Latvijas valstij – joprojām ir brīvs Latvijas valstī.
Bet rīt ir otrās simtgades pirmā diena. Un es gribu novēlēt – piepildiet savus sapņus! Īstenojiet savus mērķus! Strādājiet godprātīgi un atbildīgi Latvijas valsts labā. Jo kamēr esat jūs, pastāv Latvijas valsts. Un es visiem gribu vēlēt – Saules mūžu Latvijai!
