"Traģēdijas dienā viņa devās uz “Maximu”, lai nopirktu zemi uzziedējušā kaktusa pārstādīšanai, un tur arī palika."
"Viņa palaida savu kolēģi uzsmēķēt un nostājās pie tās kases… Viņai palika maza meitiņa, kurai pateica patiesību, ka mammas vairs nav, bet piebilda, ka tagad viņai ir sava zvaigznīte debesīs, kas viņu vienmēr sargā."
"Liktenīgajā dienā viņa stāstīja, ka redzējusi sliktu sapni. Vakarā, kad meitas pārnāca no skolas, viņa nolēma aiziet uz veikalu, lai nopirktu viņām saldējumu. Viņa bija piena nodaļā, un virs sievietes galvas sabruka vislielākā betona plāksne."
Šie ir tikai daži no 54 traģēdijas upuru stāstiem, kas šajās novembra dienās viņu tuviniekiem raisa skaudras atmiņas.
Upuru tuviniekus vieno kopīgas sāpes
Agrita Petruņina atceras: "Bija ceturtdienas vakars. Es biju darbā. Man piezvanīja māsa un teica, ka "Maximai" esot iebrucis jumts. Es viņai teicu: "Tu jau atkal kā parasti esi kaut ko sadomājusies. Tas nevar būt''.”
Tomēr neticamais notika. Agritu Petruņinu radinieki aizveda uz notikumu vietu, jo viņas dēls Aldis Petruņins bija veikala dzērienu nodaļas menedžeris un šajā dienā no darba nepārnāca.
"Tā gaidīšana – tas bija kas drausmīgs. Tās visas ātrās palīdzības dienesta sirēnas – vēl tagad iet drebuļi caur kauliem, dzirdot sirēnu kaucoņu. Tā mēs ar vedeklu stāvējām un gaidījām izšķirošo brīdi. Tad pulksten 4.52 no rīta es redzēju, kā iznes manu dēlu."
Agritai tāpat kā daudziem bojāgājušo tuviniekiem ir sāpīgi runāt par šiem notikumiem. Traģēdiju sieviete nevarot aizmirst, vēl arī ņemot vērā to, ka ik dienu nākas iet garām vietai, kur izdzisa dēla dzīvība. Bet šodien šajā vietā par atgādinājumu stāv piemineklis, pie kura Agrita ik gadu noliek svecīti.
Viņa stāsta, ka visu šo gadu laikā cietušie un viņu tuvinieki viens otru atbalsta biedrībā "Zolitūde 21.11.” Visi ir sadraudzējušies, jo vieno kopīgas sāpes.
Pietrūka pāris minūtes
Ar Imantu Burvi sarunājamies viņa privātmājā, kur novembra pievakarē sprakšķ iekurts kamīns.
"Tajā vakarā es sēdēju tieši šajā pašā vietā, skatījos televizorā kaut kādu koncertu. Meitas pateica, ka kaut kas Zolitūdē notiek. Un tad vienā momentā, kad neatbild ne dēls, ne vedekla, es sāku knosīties. Sagaidīju sievu, tad atnāca draugs un mēs aizbraucām uz turieni. Tobrīd dēla sieva jau bija ārā, bet dēls vēl bija iekšā."
Imanta dēls Andrejs Burvis kopā ar sievu Aļonu todien bija veikalā, lai iegādātos produktus svētku svinēšanai.
"Viņam pietrūka varbūt divas trīs minūtes. Viņš bija tieši pie kases. Bija paņēmuši pudeli vīna, kaut kādus produktus – gribēja vakarā pasēdēt un atzīmēt svētkus. Lūk, viņam to pāris minūšu pietrūka, jo sieva taču bija kopā ar viņu. Viņa bija tikai divus trīs soļus tālāk."
Parasti ģimene uz veikalu devās kopā ar jaunāko bērnu, taču tā bijusi sakritība, piebilst Imants, ka toreiz meita nepievienojās veikala apmeklējumam.
Noguruši, meklējot taisnību
Pirms astoņiem gadiem Zolitūdes traģēdijā dzīvību zaudēja 54 cilvēki un vairāki tika ievainoti.
Tuvinieki joprojām gaida, kad tiesa lems, kas atbildīgs par notikušo, taču esošajā tiesu procesā ir vīlušies un jūtas jau noguruši, meklējot taisnību.
Pērn – septiņus gadus pēc traģiskajiem notikumiem – pirmās instances tiesa paziņoja pilno spriedumu krimināllietā. Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesnešiem bija nepieciešami deviņi mēneši, lai sagatavotu vairāk nekā 1200 lappušu pilno spriedumu.
Tajā tiesneši atzina, ka ēkas būvinženieris Ivars Sergets pārkāpa celtniecības normas, kā rezultātā sabruka lielveikals "Maxima". Viņam tiesa sprieda prettiesisku nonāvēšanu aiz neuzmanības, savukārt pārējos astoņus apsūdzētos attaisnoja. Ar tiesas lēmumu neapmierināti ir cietušie un viņu pārstāvji, tāpēc spriedumu pārsūdzēja.
Mēneša sākumā tika nozīmēta pirmā Rīgas apgabaltiesas sēde. Cietušie, kas pārsūdz iepriekšējās tiesas iznākumu, cer, ka šoreiz apelācijas instances spriedums būs taisnīgāks.
KONTEKSTS:
2013. gada 21. novembrī Zolitūdē, iebrūkot lielveikala ''Maxima'' jumtam, dzīvību zaudēja 54 cilvēki un vēl vairāki desmiti tika ievainoti.
Lai skatītu apjomīgo krimināllietu par Zolitūdes traģēdiju, tiesa uz pirmo sēdi sanāca 2015. gada decembrī. 2019. gada jūnijā prokurors pabeidza savu debašu runu, apsūdzētajiem lūdzot piemērot maksimālos sodus. Visi apsūdzētie noliedza savu vainu.
Zolitūdes traģēdijas krimināllietu iztiesāja četrus gadus un divus mēnešus, bet kopā ar sprieduma rakstīšanu tiesvedība aizņēma gandrīz piecus gadus. To laikā notikušas 198 tiesas sēdes, 267 personas atzītas par cietušajiem.
Šajā lietā Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa par vainīgu atzina būvinženieri Ivaru Sergetu un astoņus lietā apsūdzētos attaisnoja. Attiecībā uz apsūdzētajām personām tiesa lēma:
- Būvinženieri Ivaru Sergetu tiesa atzīst par vainīgu un nosaka brīvības atņemšanu uz 6 gadiem, ieskaitot tajā apcietinājumā jau pavadīto laiku. Viņam arī liegts piecus gadus pildīt atbildīgā būvkonstrukciju vadītāja pienākumus. Tāpat līdz sprieduma stāšanās spēkā brīdim negrozīti atstāti piemērotie drošības līdzekļi.
- Arhitektu Andri Kalinku tiesa attaisno. Piemēroto drošības līdzekli atceļ.
- Būvuzraugu Mārtiņu Draudiņu tiesa attaisno. Piemēroto drošības līdzekli atceļ.
- Veikala projekta būvekspertīzes veicēju Andri Gulbi tiesa attaisno. Piemēroto drošības līdzekli atceļ.
- Uzņēmuma “Re&Re” būvdarbu vadītāju Staņislavu Kumpiņu tiesa attaisno. Piemēroto drošības līdzekli atceļ.
- Bijušo Juridiskās nodaļas Būvniecības uzraudzības nodaļas eksperti Mariku Treiju tiesa attaisno. Piemēroto drošības līdzekli atceļ.
- Būvinspekcijas priekšnieka vietnieci Aiju Meļņikovu tiesa attaisno. Piemēroto drošības līdzekli atceļ.
- SIA “Maxima Latvija” darbinieci Innu Šuvajevu tiesa attaisno. Piemēroto drošības līdzekli atceļ.
- Bijušo Rīgas pilsētas būvinspekcijas priekšnieka vietnieku Jāni Balodi tiesa attaisno. Piemēroto drošības līdzekli atceļ.
