Zemessardze ir Latvijas kods, kas pāriet no paaudzes paaudzē. Izņēmums nav arī mūziķi, kuru ikdiena saistīta ar ierakstu studijām un koncertdzīvi, bet, ne mirkli nešauboties, viņi gatavi aizsargāt arī savu valsti.
Artūrs Reiniks – mūziķis, zemessargs kopš 1991. gada – sacīja: "Saistībā ar tām emocijām, ko izjutu barikādēs, kur biju gandrīz nedēļu, pēc tam sapratu, ka pie pirmās iespējas jāstājas bruņoto formējumu rindās. Es cerēju, ka tādi noteikti būs. Tas piepildījās, un es uzreiz pieteicos."
Atis Ieviņš, mūziķis un zemessargs, sacīja, ka īstais pamudinājums iestāties Zemessardzē bija pandēmija, kad bija ļoti daudz laika: "Izmantoju laiku lietderīgi un iestājos Zemessardzē. Tagad sāksies sarežģītākais, kad mēģināšu to visu apvienot."
Koncertuzvedumā ''Mūsu zeme. Mūsu tauta'', kas veltīts Zemessardzes trīdesmitajai gadskārtai, Zemessardzes orķestra pavadībā uzstājās daudzi jo daudzi mūziķi. Šoreiz viņus vienoja ne tikai mūzika, bet arī Zemessardze vai dienests bruņotajos spēkos.
Artūrs Strēlnieks, reperis, Militārās policijas karavīrs un seržants, apgalvoja, ka piekrīt tam, ka viss dzīvē notiek tad, kad tam jānotiek: "Sāku repot, jau dienot bruņotajos spēkos. Mūzikai atliek maz laika, bet, ja kaut kas patīk un to dara no sirds, tam vienmēr atrodas laiks."
Zemessargi-mūziķi ir klāt visos svētkos, un tos varētu saukt arī par neredzamo tiltu, kas vieno sabiedrību ar Latvijas profesionālajiem sargiem.