Kaut kas nogāzās noliktavā – padomāja Boriss Gavrilovs. Zemestrīce vai? – neticēja Dmitrijs Šandibins. Viņi abi todien bija objektā - cēla lielveikalam pievienoto daudzstāvu namu.
Boriss laukā pie stūra gaidīja celtni, lai ieceltu atvesto reģipsi. Dmitrijs bija vienā no stāviem. Veikalu “Maxima” viņi labi zināja, katru dienu tur pirka salātus un maizi pusdienām. Kad pēc griestu iebrukšanas visi skrēja ārā, viņi devās ēkas iekšienē.
“Izskatījās haotiski. Visur atlūzas no jumta, no aizmugures veikaliem vēl gaisma spīdēja. Redzēju, ka mūsējie rok ārā cilvēkus, es sāku no savas puses. Tur bija baigā putra, salauztas mantas, dīvainas skaņas. Mūsējie draudzīgi lamājās, cenšoties glābt citus,” stāsta Dmitrijs Šandibins.
Celtnieki bija ar ķiverēm galvā, bet kailām rokām. Neviena instrumenta, tikai nolūzuši dēļu gali.
Tieši šie puiši izraka vienīgo bērnu, kas tobrīd bija veikalā – piecgadīgo Kārli un viņa mammu Aiju.
Vairāki cilvēki bija apbērti ar melnzemi, kas iegāzās no jumta, flīzēm. Tos, kam bija lauztas rokas vai kājas, celtnieki lika lielajos iepirkumu ratos un stūma laukā pie mediķiem.
Tad ieradās ugunsdzēsēju vadība un viņus vienkārši izmeta laukā. Celtnieki atceras, ka glābēji solījuši apsūdzēt viņus marodierismā, ja nepametīs objektu un neļaus strādāt. “Nu, aizgājām arī. Un pēc 20 minūtēm tieši tur bija otrs nogruvums. Tas būtu mūs apracis. Boriss raka laukā cilvēkus tieši tur,” atceras Dmitrijs.
Izmesti ārā, viņi vienalga nāca palīgā - dodot gaismu glābējiem. “Mēs sākām vākt prožektorus un izlikt jaunceltnes pirmā stāva logos. Kad jumts iegruva otro reizi, Boriss bija kādu metru, varbūt divus no iegruvuma. Bet arī otrreiz paveicās. Mūs tas neskāra,” stāsta celtnieks. Pēc otrā nogruvuma pārējie turēja ciet Borisu, kurš gribēja lekt iekšā pa ieguvušo jumtu un glābt nu jau arī pašus ugunsdzēsējus. “Nu, jā! Bet ko citu darīt?” viņš bilst.
To, ka šī “Maxima” atšķīrās, bija pamanījuši arī viņi: “Pati konstrukcija, sijas, kas tā neparasti viena uz otras. Un tas bērnu laukums, ko uz jumta veidoja... Kad sāka vest zemi, veica apzaļumošanu, savā starpā runājām – tas jumts vispār izturēs?”
Bija tāds pats laiks kā tagad - lietus. Viss kļuva smags. Melnzemei, kad to sajauc ar ūdeni, svars palielinās vairākkārtīgi.
Tajā dienā signalizācija skanējusi kā zvaniņš. Arī viņi knapi nopirka pusdienas. “Mūs izdzina signalizācija. Bet pārdevēja kasē teica, lai nepievēršam tai uzmanību - visu dienu jau signalizējot, un viņiem esot pateikts, ka viss kārtībā. Kad gājām ārā, tā sāka gaudot atkal,” stāsta celtnieki.
Kā ar tām skrūvēm, kas neizturēja, ir domājuši. Vai to varēja novērst, ja kaut viens “Maximas” cēlējs būtu izrādījis bažas? “Protams, ka jāskatās, ko skrūvē,” viņi saka. Bet ne vienmēr pats celtnieks var spriest par materiālu kvalitāti.
Boriss Gavrilovs ir diplomēts zobu tehniķis, Dmitrijs Šandibins – mācītājs. Abi nestrādā profesijā, bet turpina darbu celtniecībā. Viņu specializācija ir demontāža.
Mazais Kārlis, ko viņi izglāba, šoruden sāka iet pirmajā klasē. Un nu jau viņš ir vecākais brālis, jo ģimenē šo divu gadu laikā piedzimis vēl viens bērniņš.
