Rosība saistīta ar trešā nogruvuma attīrīšanas darbiem. Tā policija cenšas iegūt papildu pierādījumus, lai noskaidrotu jumta slodzi veikala sagrūšanas brīdī. Plānots, ka šie darbi turpināsies aptuveni trīs nedēļas. Pēc tam teritorija tiks nodota apsaimniekotāju rīcībā.
Kopš būvniekiem pietiek ar ražotāja sertifikātu, betonu, metāla stieņus un skrūves zinātnieku laboratorijā vairs nepārbauda. Pēdējā celtne Rīgā, kuras armatūru Polimēru mehānikas institūtā testēja katru otro dienu, ir "Saules akmens". Bet secinājumus par “Maximu” prasīja policija jau pēc veikala sagrūšanas - izmeklējuma eksperimenta laikā.
Milzu zāle, kur Polimēru mehānikas institūtā notiek eksperimenti un pārbaudes, ir Viļa Skrula valstība. Vieglāk pateikt, ko viņš nav pārbaudījis, nekā to, ko ir. Pie sienas atrodas kosmosa raķetes korpuss, ko šeit testēja Padomju Savienības kosmosa programmas laikā.
Uz galda ir helikoptera aste. Te pārbaudītas Mārtiņa Rubeņa kamanas un Londonas melno taksīšu jeb kebu atsperes.
"Tie bija 150 tūkstoši ciklu un nedēļu no vietas. Tad es pie tās mašīnas arī gulēju pa nakti," stāsta zinātniskais asistents Vilis Skruls.
Ar dažādu iekārtu un datorprogrammas palīdzību institūta zinātnieki pārbauda betonu, metālu, stiklu.
"Šis pušķis ir stikla šķiedra, redziet, kā salūst!" rāda Skruls.
Pēdējā lielā būve Rīgā, kuras materiāli testēti šajā laboratorijā, ir Ķīpsalā esošā "Swedbank" filiāle "Saules akmens".
""Saules akmeni" nācās katru otro dienu pārbaudīt. Ziniet, skrūves no skrūves arī atšķiras. Bet tagad visu nosaka tikai ražotāja sertifikāts," pastāstīja LU Polimēru mehānikas institūta direktors Egils Plūme.
"Katru dienu pārbaudīju armatūru," atcerējās Skruls.
Vili Skrulu uz sagruvušo "Maximu" ar policijas automašīnu aizveda brīdī, kad vajadzēja šīs laboratorijas tehniku un viņa zināšanas. Tobrīd tur veica eksperimentus, mērot papildus deformāciju. Zinātnieki uzskata, ka paļauties uz ražotāja izsniegtu sertifikātu ir neprāts un celtniekiem materiāli būtu jāpārbauda regulāri.
"Jāpārbauda arī ikdienā, ja negrib, lai tās "Maximas" atkārtojas," ir pārliecināts zinātniskais asistents Vilis Skruls.
To, kam atstāt savas zināšanas un prasmes, šī institūta darbinieki nezina. Visi gados jaunie kolēģi aizbrauc. Ja paralēli nav kādi Eiropas projekti, tad alga uz rokas ir aptuveni 240 eiro. Tāpēc viņu apmācītie kolēģi tagad strādā ASV, Kanādā, Šveicē.
"Itāļi vervē! Viena aizbrauca no mums, viņi saka – ļoti laba," zina teikt institūta direktors Plūme.
Telpas nav remontētas kopš padomju gadiem, taču patlaban kārtējā Eiropas projekta ietvaros izdevies iegūt līdzekļus, un mašīnu zāle beidzot tiks atjaunota. Tāpat iegādāta jauna aparatūra. Šeit strādājošiem sāp, ka uz ārzemēm aizbrauc kolēģi. Taču vēl vairāk sāp tas, ka papīrs tagad ir galvenais un, aizsedzoties ar sertifikātiem, būvēs tiek izmantoti nepārbaudīti materiāli.
