Bilts ceturtdien, 22. augustā, apmeklēja Baltijas ceļa 30. gadskārtai veltītu konferenci Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Tur ar viņu tikās Latvijas Radio žurnālists Gints Amoliņš, lai apspriestu tā laika notikumus, kā tie varēja izvērsties citādi, attieksmi pret Baltijas ceļu starptautiskajā arēnā, un to, kā laika gaitā mainījās Zviedrijas attieksme pret Baltijas valstīm – no vienaldzības Aukstā kara laikā līdz ciešam atbalstam neatkarības atgūšanas centienos.
Karls Bilts: Es to atceros ļoti labi. Tolaik gan neatrados šeit, bet Stokholmā. Pirms tam šeit biju bijis diezgan bieži, lai no Zviedrijas puses atbalstītu Baltijas neatkarības centienus. Baltijas ceļš bija ārkārtīgi nozīmīgs. Tā bija pirmā reize, kad Baltijas jautājums tiešām nonāca Rietumvalstu uzmanības lokā. Jo ir saprotami, ka šīs valstis tolaik bija aizņemtas ar citiem jautājumiem – vēlēšanas Polijā, notiekošais Vācijā, nemierīgie laiki Padomju Savienībā un [PSRS līdera Mihaila] Gorbačova nākotne. Bet tad pēkšņi viņi redzēja šo neizmērojamo cilvēciskā spēka demonstrāciju.
Divi miljoni cilvēku, seši simti kilometru – nekas tāds iepriekš vēl nebija redzēts. Tādēļ Baltijas ceļam bija ārkārtīgi liela nozīme, lai pievērstu plašākas pasaules uzmanību.
Tātad nozīme bija pasaules uzmanības pievēršana. Vai domājat, ka Baltijas ceļš mainīja vēsturi?
Es domāju, ka jā. Arī ir svarīgi neaizmirst, ka tas apvienoja visas trīs Baltijas nācijas. Tolaik nebija pilnīgas pārliecības, ka tās ieturēs vienotu līniju. Mēs zinām, ka trīs valstu vēsture bijusi dažāda. Bet fakts, ka tagad tās apvienojās šādā tik ļoti redzamā veidā, nobruģēja ceļu uz panākumiem, kas sekoja vēlāk. Tika parādīts, ka Krievijas spēkiem nebūs iespējams šīs valstis sašķelt, ka tās turēsies kopā.
Jūs jau astoņdesmitajos gados stingri iestājāties pret Padomju Savienību un bijāt cieši iesaistīts Baltijas valstu iedzīvotāju centienu atbalstīšanā atjaunot neatkarību. Kādēļ jums personīgi tas bija svarīgi iesaistīties?
Man bija skaidrs, ka Eiropā nevar nodrošināt ilgstošu mieru, ja tas balstīts atsevišķu valstu apspiešanā – vai tā būtu sadalītā Vācija, vai cauri grūtiem laikiem izgājusī Polija, vai tās būtu Baltijas valstis, vai tā būtu pati Krievija. Tādēļ cīņa par demokrātiju milzīgajā padomju telpā, un galu galā Padomju Savienības sabrukums – tā būtībā bija cīņa par mierīgu un stabilu Eiropas nākotni.
Sistēma, kas mums tolaik bija, sadalītā Eiropa, pusi no kuras kontrolēja Padomju Savienība – virspusēji šī sistēma izskatījās stabila, bet pamatā tā bija nestabila un bīstama, un varētu izraisīt lielu karu.
Tādēļ miermīlīgā evolūcija uz to, kas mums ir šodien – tā bija ārkārtīgi svarīga.
Mūsdienās Baltijas ceļa akciju slavina visā pasaulē, ir, kas no tās ņem piemēru. Bet tolaik tajā laikā rietumvalstīs tas nebija viennozīmīgi. Vai rietumvalstīs to neuzskatīja arī par traucēkli? Ņemot vērā, ka Gorbačovs bija sācis "perestroiku", un bija cerības, ka Padomju Savienība kļūs demokrātiskāka un liberālāka.
Bez šaubām daļa tā tiešām uzskatīja. Bija tādi, kas kratīja ar pirkstu un teica "Mums ir Gorbačova kungs, viņš šķiet labs puisis. Nedarīsim neko tādu, kas varētu graut viņa pozīcijas iepretim reakcionārajiem elementiem padomju telpā". It īpaši tas bija novērojams debatēs amerikāņu pusē, jo viņi atradās attālāk no šejienes. Bet jo tuvāk mēs atradāmies Padomju Savienībai, kā Dānija un Zviedrija, jo vairāk mēs sapratām fundamentālās problēmas. Līdz ar to, jā, bija arī šāds noskaņojums. Bet Baltijas ceļš bija svarīgs ar to, ka demonstrēja, ka šis ir spēks, ka šīs valstis stāv kopā plecu pie pleca. Ka šis ir spēks, kuram nevar turēties pretī, un ka pat Gorbačovam tas ir jāņem vērā.
Kā ar Zviedriju? Jūs cieši atbalstījāt Baltijas valstis, bet, šķiet, ka Zviedrijā kopumā tas gluži nebija vispārizplatīts sentiments. 2. Pasaules kara laikā Zviedrija kļuva par vienu no pirmajām valstīm, kas atzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Bija epizode, kurā Zviedrija Padomju Savienībai izdeva baltiešu bēgļus. Arī Aukstā kara laikā Zviedrija ieņēma ļoti pragmatisku nostāju un Baltijas valstu liktenis tai īpaši neinteresēja. Tas mainījās ar Baltijas ceļu?
Astoņdesmito gaadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā tas mainījās. Bet tas, kā jūs to aprakstījāt – tā ir taisnība. Mums nevajadzētu aizmirst, ka Zviedrija ir salīdzinoši maza nācija. Lielāka nekā Latvija, bet tomēr joprojām maza nācija.
Un 1940. gados mēs bija ārkārtēji grūtā situācijā. Mēs bijām Hitlera un Staļina aplenkti. Manevra iespējas nebija lielas, ja tādas vispār bija. Tādēļ mums bija jāsaglabā miers, lai izdzīvotu.
Un Aukstā kara laikā, jā, bija cilvēki, kuriem bija sajūta, ka ir jābūt uzmanīgiem ar Padomju Savienību. Es nebiju starp šiem cilvēkiem. Bet citiem šādas sajūtas tiešām bija. Un tas nozīmēja, ka Baltijas valstu liktenis Zviedrijā nebija tik prominents jautājums. 60.-70. gados lielākajai daļai zviedru Vjetnama bija daudz svarīgāks temats nekā Igaunija, Latvija un Lietuva. Bet tas mainījās, un ļoti labi, ka tā.
Kad pāri jūrai no Zviedrijas norisinājās Baltijas ceļš un pārējie tā laika notikumi, vai bija bažas, ka padomju varasiestādes var spert vardarbīgus soļus? Kādi bija notikumu attīstības gaitas scenāriji Baltijas valstīs, kas tolaik Zviedrijā tika apsvērti?
Jā, protams, tika apsvērti dažādi scenāriji, bet tas varbūt bija nedaudz vēlāk, kad kļuva skaidrs, ka reakcionārie spēki Padomju Savienībā plāno mēģināt atgūt varu. Viņi to mēģināja divas reizes. Pirmo reizi 1991. gada janvārī, tiešāk vēršoties pret trim Baltijas valstīm. Tas bija ļoti mērķtiecīgs un labi organizēts mēģinājums. Tas izgāzās. Un tad 1991 .gada Augusta pučs, kur viņi mēģināja pārņemt kontrolē visu valsti. Daudzi arī bija redzējuši, kas bija noticis Ķīnā, kad tur valdība iesūtīja karavīrus un tankus Tiaņaņmeņa laukumā 1989. gada vēlā pavasarī, un spēja apspiest šo brīvības kustību. Un arī šeit komunistiskā vadība Austrumvācijā, Čehoslovākijā, varbūt arī Ukrainā, aicināja ievest tankus. Tas varētu būt noticis, bet mums jābūt pateicīgiem, ka tā nenotika.
Cik nozīmīgs bija Baltijas ceļš, lai veidotu un mainītu attieksmi Zviedrijas sabiedrībā? Mums Latvijas Radio šonedēļ bija reportāža par tā dēvētajām "Pirmdienas sapulcēm", kurās cilvēki regulāri pulcējās Stokholmā, lai paustu atbalstu Baltijai. Šīs sapulces sākās pusgadu pēc Baltijas ceļa.
Pilnīgi noteikti tas bija ļoti svarīgi.
Baltijas ceļš bija veids, kā iekurt solidaritātes sajūtu Zviedrijā. Sākumā ļoti daudz tajā iesaistījās tieši igauņi, jo mums Zviedrijā bija diezgan daudz cilvēku no Igaunijas. Mums bija ievērojams, bet mazāks skaits cilvēku no Latvijas, bet praktiski neviena no Lietuvas.
Bet tad mēs, protams, sākām vairāk ievērot notikumu attīstību visās trīs Baltijas valstīs. Svarīgi bija, ka Baltijas ceļš demonstrēja visu trīs valstu solidaritāti, ka visas trīs Tautas frontes nolēma rīkoties kopīgi. Tas bija ļoti spēcīgs vēstījums.
Kādas mācības mēs esam guvuši no Baltijas ceļa? Un, vai tās joprojām ir nozīmīgas un piemērojamas mūsdienu pasaulei?
Šīs mācības joprojām ir svarīgas. Tās parāda, cik spēcīgs ir ideju spēks, cik spēcīgs ir vērtību spēks, cik spēcīgs ir miermīlīgu demonstrāciju spēks, un cik spēcīga ietekme ir tam, ka valstis strādā kopā. Kad tā ir tikai viena valsts pret otru valsti, tad viņas ir viegli sarīdīt. Bet kad ir vairākas valstis, kas miermīlīgi sastrādājas kopā, balstoties uz skaidrām idejām un principiem, tad tas ir ļoti liels spēks. Arī mūsdienās.
Te runa ir par starptautisko sadarbību un vērtībām. Vai tā mūsdienas ir apdraudēta?
Jā, tā ir apdraudēta. Bet Baltijas ceļa mācība, stāvēt līdzās roku rokā – tas ir iespaidīgs piemērs, kā stāties pretim pat vissmagākajiem izaicinājumiem, ar kuriem saskaramies šodien. Mēs to nekad nevarēsim paveikt vieni, mēs to varam izdarīt tikai kopā, balstoties uz idejām un principiem.
Zviedrija ir bijusi svarīgs partneris un atbalstītājs Latvijai, Baltijas valstīm kopš neatkarības atjaunošanas, īpaši pēc tam, kad jūs kļuvāt par premjerministru 1991. gadā. Ir ciešas cilvēciskās un biznesa saites. Esam daudz ko mācījušies no Zviedrijas un Skandināvijas. Bet kas ir tas, ko zviedri ir iemācījušies no Baltijas valstīm?
Ja atskatāmies uz to konkrēto laika periodu, tad zviedri iemācījās diezgan daudz. Jūs iepriekš minējāt, ka rietumvalstīs tolaik varētu būt bijuši noskaņojumi, ka Baltijas iedzīvotāji ir pārāk dedzīgi, ka tas varētu būt bīstami, ka vajadzētu būt mierīgākiem.
Beigās izrādījās, ka cilvēki Tautas frontē labāk spēja novērtēt Padomju Savienību un tās vājumu nekā mēs Zviedrijā. Šeit [Baltijas valstīs] valdošā apņēmība un gribasspēks bija spēcīgāks, nekā piesardzība Rietumos.
