Kas ir medijpratība?
Medijpratība ir prasme kritiski izvērtēt informāciju, ko saņemam no dažādiem medijiem, piemēram, interneta, televīzijas, sociālajiem tīkliem, arī ziņu medijiem.
Medijpratība palīdz saprast, vai informācija ir uzticama, vai to kāds cenšas ietekmēt, un atpazīt maldinošu saturu.
Būt medijpratīgam nozīmē spēt izvēlēties uzticamus avotus un atpazīt dezinformāciju.
Pētījumā skatītas dažādas medijpratības jomas, un pētījuma veicēji norāda, ka ir ļoti grūti sniegt tādu vienu vērtējumu, kāda tad ir Latvijas sabiedrības medijpratība.
Pētījumā par Latvijas iedzīvotāju medijpratību vērtēta reklāmas pratība, ziņu pratība, digitālā pratība un citas. Nav konstatēts, ka kādai vecuma grupai Latvijā medijpratība sekmētos īpaši labi vai slikti. Galvenais, ko var secināt – medijpratība Latvijā ir jāuzlabo visās iedzīvotāju grupās.
Cilvēkiem trūkst būtisku zināšanu par dažādu mediju darbību, drošu interneta lietošanu, personas datu aizsardzību, informācijas pārbaudi un citiem medijpratības aspektiem.
Pētniece: Jāatgriežas pie pašiem pamatiem
Medijpratības eksperte un Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas docente Dr.sc.comm. Klinta Ločmele uzsvēra, ka pēdējos gados uzmanība pievērsta aktuālai dezinformācijai un tās atpazīšanai, piemēram, saistībā ar Covid-19 pandēmiju vai Krievijas iebrukumu Ukrainā, bet nu veiktais pētījums rāda, ka ir jāatgriežas pie pašiem pamatiem, lai uzlabotu sabiedrības medijpratību.
"Jāizmanto iespēja atgādināt cilvēkiem par pašiem pamatiem, kā atpazīt uzticamu valsts iestāžu mājaslapas, pēc kādiem kritērijiem skatīties tādas pamata lietas, kuras varbūt mēs pirms kāda laika domājām, ka ir pašsaprotamas, bet
šis pētījums parādīja, ka daļai sabiedrības ir visai miglains priekšstats par šiem jautājumiem," atzina Klinta Ločmele.
"Un otrkārt, tas ir arī tāds izpratnes jautājums, piemēram, kā darbojas interneta meklētājprogrammas, kāpēc tie rezultāti, kurus mums parāda pirmos, ir tieši pirmie, vai tiešām tie ir labākie, vai tiešām tie ir uzticamākie? Tas savukārt ir jautājums par izpratni, kā vispār darbojas informācijas telpa," skaidroja Ločmele.
Nepietiekama izpratne par ziņu mediju darbu un finansēšanu
Starp pētījumā gūtajiem rezultātiem izceļas arī tas, ka sabiedrībai ir nepietiekama izpratne par ziņu mediju darbību un finansēšanu.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji nav informēti par to, kā mediji tiek finansēti, kā arī nesaprot atšķirības starp sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem.
Trūkst arī zināšanu par redakcionālās neatkarības nozīmi.
Piemēram, 46% respondentu uzskata, ka mediju īpašnieki bieži nosaka, ko žurnālisti drīkst vai nedrīkst publicēt.
Atklājies, ka sabiedrībai ir miglains priekšstats par vairākām pamata lietām, kas uzskatītas par pašsaprotamām, piemēram, ka valsts iestāžu mājaslapas nav mediji. Bet katrs piektais pētījuma dalībnieks uzskata, ka visus medijus finansē valsts un politiķi nosaka to saturu.
Tāpat sabiedrībai piemīt zema uzticēšanās ziņu medijiem un ir kritiska attieksme pret ziņu kvalitāti. Daudzi respondenti ir norādījuši, ka bieži vien uztver ziņu saturu kā virspusēju vai sensacionālu.
Cilvēki kritizē ziņu virsrakstus, kuros ir vēlme piesaistīt uzmanību, nevis sniegt padziļinātu informāciju par kādu tematu.
Tas viss liek sabiedrībai būt skeptiskai par to, vai mediji sniedz objektīvu un noderīgu informāciju.
Cilvēkus bez zināšanām vieglāk pakļaut manipulācijām
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja vietniece Aurēlija Ieva Druviete norādīja – arī šis aspekts no pētījuma vien tikai apliecina, ka ir jāsāk ar medijpratības pašiem pamatiem.
"Viens no lielajiem secinājumiem ir, ka mums ir jāmācās pamatu pamati visās jomās, jo ir lietas, kuras mēs pieņemam [un domājam], ka mēs [tajās] esam zinoši, bet šis pētījums atklāj, ka tā gluži nav," sacīja Druviete.
"Mums ir jāturpina mācīties un augt visās jomās, jo mēs nevaram teikt, ka kādā no medijpratības jomām kāda vecuma grupa būtu zinošāka. Viens tāds lielais izaicinājums, kas parādās šajā pētījumā, ir izpratne par mediju vidi – kas ir sabiedriskais medijs, kas ir komerciālais medijs, kā tiek veidots saturs, un tas savukārt iezīmē tādu risku, ka,
nezinot šo informāciju, cilvēki varbūt ir vieglāk pakļaujami dažādām manipulācijām un ietekmēm, kas vēlas sabiedrību šķelt," pauda Druviete.
"Jā, mēs varam teikt, ka jaunieši varbūt ir tehnoloģiski prasmīgāki, bet šī spēja kritiski analizēt informāciju, spēja izprast mediju vidi, mediju vides darbību ir zemākā līmenī," skaidroja Druviete.
Tradicionālie mediji zaudējuši savu ietekmi
Mediju eksperte Arta Ģiga uzsvēra, ka, nomainoties paaudzēm, tradicionālie mediji zaudējuši savu ietekmi. Jaunā paaudze, lai gan, visticamāk, patērē to saturu, par tradicionālajiem medijiem neinteresējas un nezina, kas tie ir.
"Radīsies tāds informācijas vakuums. Tā informācija, ko rada lielie tradicionālie mediji, neaizies līdz auditorijai, tur radīsies vakuums, un tas aizpildīsies ar kaut ko citu," skaidroja Arta Ģiga.
Viņa uzsvēra, ka medijpratība bieži risina jautājumus, kas saistās ar uzticību valsts varai, un norādīja, ka institūcijām ir jākomunicē, vairāk jādomā par godīgu komunikāciju un melošanu nevar saukt par komunikācijas kļūdām.
Lai sabiedrības medijpratību uzlabotu, būtu jāstrādā visiem kopā – gan izglītības sistēmai, tostarp augstskolām, gan nevalstiskajām organizācijām, gan arī pašiem medijiem –, runājot un skaidrojot plašāk par pašiem pamatiem. Tās varētu būt informatīvas kampaņas, dažādi faktu pārbaudes rīki un citas lietas.
