Jānis Ramāns:  Radošā inteliģence, žurnālisti – tie veidoja un sildīja augsni Atmodai. Kas mūsdienās ir inteliģence? Vai tāda ir, un kas to definē? Un kas to atšķir no padomju laiku beigām?

Olga Procevska: Es teiktu, ka lielākā atšķirība ir tāda, ka gan sabiedrība, gan mediji ir daudz sadrumstalotāki. Tas, kas bija Atmodas laikā un kas ir labi saglabājies cilvēku atmiņās, ir tā vienotības sajūta. Tā bija ne tikai sajūta. Tā bija objektīva vienotība cilvēku starpā. Savukārt  šobrīd tas, par ko runā daudzi pētnieki, ir, ka mēs dzīvojam cilšu sabiedrībā. Un tās ir mazas ciltis. Tās būvējas pārsvarā uz dzīvesstila jautājumiem, uzskatiem, arī politiskās pārliecības. Piemēram, antivakcinētāju cilts vai alu cilvēku diētas piekritēju cilts, vai bērnu audzināšanas Montesori metodes cilts. Un katrai no šīm ciltīm ir savas autoritātes, tāpēc arvien grūtāk kļūst runāt par inteliģenci tādā izpratnē, kā bija Atmodas laikā. Tad tie bija cilvēki, kam bija profesionāla autoritāte savā jomā, un viņi gāja runāt par plašākiem sabiedriskiem jautājumiem, jo viņiem bija šī autoritāte sabiedrībā. Viņi juta aicinājumu izteikties pilsoniski un morāli. Un tas, ko viņi teica, ieguva rezonansi, jo viņiem bija autoritāte.

Šobrīd katrai grupai ir sava. Un vēl viena lieta, par ko daudz tiek runāts sociālajās zinātnēs, ir ekspertu krīze. Proti, cilvēkiem vairs īsti neinteresē, vai tev ir kāds objektīvs grāds, pamats, pētījumi. Viņiem ir svarīgi, vai tu rezonē ar viņiem dzīvesstila līmenī.

Tātad, vai tu spēj viņus uzrunāt ar savu šarmu.

Jā, tieši tā. Un tas šarms ir ļoti nosacīts konkrētai grupai. Tāpēc mēs vairāk redzam influencerus un mazāk redzam ekspertus. Lai gan šobrīd aktuālais vīruss varbūt nozīmēs kaut kādu ekspertu atgriešanos. Jo cilvēkiem tomēr vajag objektīvu, drošu informāciju par jaunu, nezināmu lietu.

Kā kuri. Es teiktu, ka cilvēki ar telefonu un savu “Youtube” kanālu ir daudz piemērotāki, lai apkalpotu šīs jaunās ciltis un viņu vajadzības pēc informācijas un identitātes. Vajadzības pēc identitātes ir daudz augstākas nekā vajadzības pēc informācijas. Nav tā, ka šobrīd cilvēki skatās “Youtube” kanālus, kur ir dažādas zvaigznes un influenceri, tāpēc, ka viņiem trūktu kaut kādas informācijas. Nē. Viņi šo saturu patērē, jo viņiem interesē saslēgties ar citiem cilvēkiem, kas atbalsta viņu uzskatus, un tā vēl vairāk savu identitāti pastiprināt. Tā kā tas ir mazāk par informāciju, bet vairāk par to, ko žargonā sauc par vaibu (angļu: vibe - sajūtas; red.).

Dažreiz mēs redzam, ka ietekmeļi to izmanto ļaunprātīgi.

Es teiktu, ka visvairāk es redzu trulu komercializāciju, pat ne ļaunprātīgu viltus ziņu izplatīšanu. Lielākoties tā vienkārši ir reklāma. Ļoti maz cilvēku cenšas radīt oriģinālu saturu no sevis. Pat ja tas būtu tikai dzīvesstila saturs, nevis viņi radītu ziņas. Bet arī to dzīvesstila saturu viņi īsti nerada, ja par to nav samaksājis kāds reklāmdevējs.