ĪSUMĀ:

• Baltijas valstu un visas NATO alianses drošību ietekmē Ukrainas spēja aizstāvēties pret Krievijas agresiju.
• NATO jādara viss iespējamais, lai stiprinātu Ukrainas aizsardzības spējas.
• Baltijas valstu drošība pēdējos gados ir ievērojami pastiprināta, taču tas nav pabeigts darbs.
• Kopā ar sabiedrotajiem sevišķi svarīgi ir stiprināt aizsardzības spējas gaisa un jūras dimensijās.
• Baltijas valstis vēlas panākt plašāku sabiedroto spēku izvietošanu to teritorijā.
• Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO ir būtisks ieguldījums reģiona drošības stiprināšanā.

NATO samits Viļņā ir būtisks vairāku iemeslu dēļ – pirmkārt, tā būs atskatīšanās uz 2022. gada jūnijā NATO samitā Madridē pieņemto nozīmīgo lēmumu izpildes gaitu, otrkārt, tam ir jārod atbildes uz jautājumiem, kas skar stratēģisku un plānveidīgu atbalstu Ukrainai, treškārt, joprojām pastāvošo izaicinājumu gaisa un jūras dimensijā risināšana, ceturtkārt, jaunu aizsardzības plānu (pār)apstiprināšana, visbeidzot, Somijas un (potenciālā) Zviedrijas pievienošanās, kas ievērojami maina spēles noteikumus, it īpaši Baltijas jūras reģionā.

Visi no šiem minētajiem punktiem ir savstarpēji saistīti un to veiksmīga īstenošana iezīmēs un veidos nākotnes starptautiskās drošības arhitektūru, kas šobrīd ir satricināta ar Krievijas agresiju Ukrainā.

Latvijai un Baltijas valstīm kopumā tā ir arī iespēja turpināt akcentēt nozīmīgu lēmumu īstenošanu gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī.

Zemāk tekstā autors piedāvā četrus "P" (palīdzība, pielāgošanās, plāni un pievienošanās), kuru īstenošana ir būtiska, lai nodrošinātu gan īsā un vidējā, gan ilgtermiņā Baltijas valstu un kopējo Alianses aizsardzības un atturēšanas politikas stiprināšanu.

Ukraina pašlaik cīnās par mums

NATO un it īpaši Baltijas valstu drošību ietekmē un nosaka Ukrainas spēja aizsargāties pret Krievijas agresiju. Ukraina karo mūsu karu. Ar Ukrainas sabiedrības un aizsardzības spēkiem tiek nodrošināta frontes līnija. Bez Ukrainas darbībām šī līnija pietuvotos mūsu teritorijām.

Ņemot vērā ideoloģiskos un ambiciozos starptautiskās drošības "pārrakstīšanas" plānus, kādi virmo Kremlī, Baltijas valstu drošību uzskatīt par pilnvērtīgu būtu aplami un nepieļaujami. Pēdējo gadu laikā, it īpaši pēc Krievijas uzsāktās karadarbības Ukrainā 2014. gadā, pie Baltijas valstīm ir ievērojami stiprināta Krievijas militārā infrastruktūra, kā arī rīkotas plaša mēroga militārās mācības (iesaistot visas dimensijas, tai skaitā kodoltestēšana, kiberuzbrukumi u.c.). Gan militārie plāni, gan to testēšana ir bijusi klātesoša Krievijas Rietumu kara apgabalā.

Ņemot vērā grūtības, ar ko Krievija saskaras karadarbībā Ukrainā, vairums no Krievijas Rietumu kara apgabala spēkiem (piemēram, 76. Gaisa desanta divīzija Pleskavas reģionā, kas visdrīzāk plānota "Baltijas operācijai") šobrīd ir nosūtīti uz Ukrainu.

Krievijas Rietumu kara apgabals jau kopš 2008. gada uzsāktās militārās transformācijas Krievijā tika uzskatīts par kaujas spējīgāko un efektīvāko. Šo spēku nosūtīšana uz Ukrainu pēc 2022. gada 24. februāra, pirmkārt, iezīmē būtiskus izaicinājumus Krievijas armijā, otrkārt, no tīri militārās perspektīvas veicina Latvijas un kopējo Baltijas valstu drošību.

Ukrainai ir nepieciešams militārs un finansiāls atbalsts

Ukrainas pretošanās ieskicē un atrisina līdz tam apspriestās versijas par to, vai Krievija varētu vienlaicīgi īstenot divas plaša mēroga militārās operācijas. Problēmas, ar ko Krievijas spēki saskārušies Ukrainā, liecina, ka Krievija nav spējīga ko tādu veikt.

To apzinoties, Baltijas valstīm un NATO ir jādara viss, lai turpinātu stiprināt Ukrainas aizsardzības spējas un kapacitāti.

Viens no sekmīgas Ukrainas veiksmes stāstiem ir sakņojies Alianses militārajā un finansiālajā atbalstā. Samita kontekstā nav sagaidāms, ka Ukrainas dalība ieņemtu kādu citu formu un procesu, kā jau tas, kas tika noteikts NATO Bukarestes samitā 2008. gadā, kad attiecībā uz Ukrainu un Gruziju komunikācijā tika skaidri norādīts "atvērto durvju" princips.

Ukrainai vairāk par apsolījumiem un vēstījumiem vajadzīgi tieši militāri līdzekļi. Plānveidīgā un stratēģiskā veidā. Tāpēc NATO ģenerālsekretāra izteikumi šajā sakarā pirms samita dod cerību, ka kāds "atsevišķs un plānveidīgs" ietvars tiktu sagatavots un apstiprināts samita laikā.

Pielāgošanās Krievijas radītajiem drošības izaicinājumiem

Pēdējo gadu laikā NATO ir pieņēmusi vairākus svarīgus lēmumus, kas ir stiprinājuši Baltijas valstu aizsardzību. Jau 2016. gada Varšavas NATO samitā lēmums par pastiprinātu sabiedroto spēku klātbūtni bija nozīmīgs un nepieciešams vēstījums potenciālajam agresoram. Tā kopumā iezīmēja atgriešanos pie kolektīvās aizsardzības kā alianses galvenā pīlāra. Turklāt Madrides samitā lēmums tika stiprināts, pārveidojot pastiprinātu sabiedroto spēku klātbūtni no bataljoniem uz brigādes līmeņa vienībām.

Mērķis ir izveidot spēcīgas, daudznacionālas un cīņas gatavas vienības, tādējādi demonstrējot transatlantiskās saites spēku un skaidri norādot, ka uzbrukums vienam sabiedrotajam tiks atbildēts ar kopēju alianses pretdarbību. Šī lēmuma kontekstā būtiski, ka, pirmkārt, nacionāli noteiktā laikā veicam visus mājas darbus, lai nodrošinātu pilnvērtīgu uzņemošās valsts atbalsta funkciju, otrkārt, aicinātu sabiedrotos ieguldīties šo vienību "aizpildīšanā" ar reģionā iztrūkstošām spējām.

Pēdējo gadu laikā NATO komandvadības sistēma arī ir uzlabota un attīstīta Baltijas reģionā. Latvijā ir izveidota jauna "Multinacionālās divīzijas līmeņa štāba - Ziemeļi" galvenā komandpunkta bāze Ādažos. Baltijas gaisa patrulēšanas misija ir pastiprināta, un NATO integrācijas vienības ir izveidotas visās trīs Baltijas valstīs, kā arī vēl piecās NATO austrumu flanga valstīs.

Jāstiprina gaisa un jūras aizsardzības dimensijas

Kopš 2014. gada Baltijas valstis ir pieredzējušas nebijušu solidaritātes izpausmi. Lai gan reģionā ir notikusi būtiska militārā attīstība, būtu kļūdaini uztvert Baltijas valstu drošības nostiprināšanu "kā pabeigtu lietu". Vēl joprojām ir dažādas nepilnības, kas ir jāaizpilda, lai stiprinātu Alianses atturēšanas un aizsardzības politiku.

Pirmkārt, ir jāstiprina militārās mācības un Alianses spēju pastiprināšanas demonstrēšana, ieskaitot transatlantisko saiti, kas ir būtisks elements NATO kopējā atturēšanas un aizsardzības politikas kontekstā. Svarīgi, lai NATO būtu īstenojami plāni un kopīga izpratne par to, kā papildināt spēkus ar papildu vienībām un nodrošinājumu konflikta gadījumā. Militārajām mācībām vajadzētu dot iespēju saskaņot masveida pārvietošanos kopā ar sabiedrotajiem un partneriem.

Otrkārt, ir jāpārbauda un jāapmāca paplašinātās kātbūtnes spēku savstarpējā savietojamība Baltijas valstu teritorijā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS).

No Baltijas valstu perspektīvas ir ārkārtīgi svarīga paplašinātās klātbūtnes spēku iesaistīšana konflikta sākumposmā. Šajā kontekstā ir vitāli svarīgi, ka Latvijas uzsāktā ciešā sadarbība ar Kanādas vadīto kaujas grupu tiek stiprinātā līdz tādai pakāpei, ka sabiedroto spēku vienība kļūst par integrētu un neatņemamu NBS operacionālās plānošanas sastāvdaļu.

No nacionālās aizsardzības sistēmas perspektīvas tas veicinātu kopējo NATO reakciju, kā arī nosūtītu spēcīgu vēstījumu agresoram par Alianses vienotību un solidaritāti.

Visbeidzot, viens no kritiskākajiem elementiem ir saistīts ar gaisa un jūras dimensiju. Pēc 2014. gada alianses adaptācija ir bijusi fokusēta sauszemes dimensijā, atstājot jūras un gaisa dimensijas neaizsargātas.

Krievijai joprojām ir virsroka Baltijas jūras reģionā gan gaisa, gan jūras spēkos. Ņemot vērā divu dimensiju attīstības izmaksas, Baltijas valstis pašas nespēs sniegt pilnu atbildi uz šiem izaicinājumiem bez būtiska sabiedroto ieguldījuma.

Viena no aktuālākajām un kritiskākajām jomām ir kolektīvā vienošanās saistībā ar pretgaisa aizsardzību sistēmu izveidi un nodrošinājumu Baltijas valstīs. Kā to pierāda karadarbība Ukrainā, tieši gaisa dimensija var kļūt par kritiskāko.

"Jauni" aizsardzības plāni Baltijas valstīm

Viens no karstākajiem diskusiju objektiem, kas parādījies publiskajā telpā pirms gaidāmā NATO samita Viļņā, ir saistīts ar jaunu aizsardzības plānu apstiprināšanu. Baltijas valstu aizsardzības plāni ir "locīti" dažādos formatējumos un veidos jau pirms iepriekšējiem samitiem.

Piemēram, pirms NATO samita Londonā 2018. gadā Baltijas valstu plānu apstiprināšanas stāsts izskanēja publiski, kad tie tika uz kādu laiku bloķēti no Turcijas puses. No militārās perspektīvas svarīgi, lai šie plāni risinātu Baltijas valstīm tik svarīgos jautājumus: laiks un sabiedroto plašu spēku iesaiste no pirmās konflikta minūtes.

Pirmkārt, laiks ir Baltijas valstu gravitācijas centrs. Lai arī Krievijas agresija Ukrainā ir veicinājusi sabiedroto pielāgošanos un nepieciešamo lēmumu pieņemšanu, kas stiprinātu NATO reaģēšanas spēku ātrumu un spēju nodrošināt nekavējošu militāru ietekmi 360 grādu pieejā, jautājums par pēkšņu nebrīdinātu uzbrukumu Baltijas valstīm joprojām aktuāls.

To pastiprina arī pirms gada publiski paustais Igaunijas premjeres Kajas Kallasas vēstījums, ka "Baltijas valstīm prognozē to sākotnēju ieņemšanu un pēc tam atbrīvošanu 180 dienu laikā".

Tieši tāpēc šajā kontekstā no Latvijas perspektīvas ārkārtīgi svarīgi ir turpināt palielināt iepriekš autorizēto un izmantojamo ātro reaģēšanas spēku rezervi, ko varētu nekavējoties izmantot NATO virspavēlnieks pēc iespējas īsākā laika posmā.

Baltijas valstis vēlas plašāku sabiedroto spēku izvietošanu

Otrkārt, Krievijas A2/AD spējas (Anti Access/Area Denial jeb Baltijas valstu blokāde visās trīs dimensijās) rada izaicinājumus papildu sabiedroto spēku nosūtīšanai. Kā tas norādīts augstāk, tad šajā kontekstā plāniem jāadresē transatlantisko spēku pārsviešana Baltijas reģionā noteiktā laika rāmī, otrkārt, tas akcentē jautājumu par pastāvīgu sabiedroto spēku izvietojumu reģionā, kā arī smagās kaujas tehnikas un ekipējuma izvietošanu.

Pastāvīgo spēku izvietošana reģionā ir bijusi viena no galvenajām Latvijas ārējās un drošības politikas prioritātēm. Tā ir nostāja, ko Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm akcentējusi, it īpaši pēc Krievijas uzsāktās karadarbības Ukrainā 2014. gadā.

Pastāvīga spēku izvietošana nav tikai simbolisks žests. Tas ļautu plānot sabiedroto spēku integrāciju NBS operacionālajā un aizsardzības spēju plānošanā ilgtermiņā. Pastāvīgā sabiedroto klātbūtne arī veicina kopējo saderību starp Baltijas valstīm un sabiedroto spēkiem.

Somijas un Zviedrijas pienesums NATO

Viens no lielākajām Krievijas vadoņa Vladimira Putina stratēģiskajām kļūdām, kas saistās ar viņa uzsākto karadarbību Ukrainā, ir Somijas un (potenciālā) Zviedrijas pievienošanās NATO. Krievijas agresija Ukrainā ir būtiski mainījusi Zviedrijas un Somijas ilgtermiņa domāšanu un pieeju. Lai arī Zviedrijas pievienošanās jautājums joprojām nav atrisināts, šo abu valstu iesaiste jau šobrīd dod būtisku drošības impulsu reģionam.

Pievienojoties Aliansei, Somija un Zviedrija sniedz būtisku papildinājumu gan skaitliskā, gan kvalitatīvā izpausmē. Somijai un Zviedrijai katrai ir ap 24 000 armijas (profesionālā dienesta) bruņoto spēku karavīru, ko papildina ievērojamā apmācītu karavīru rezerve, kas Somijas gadījumā sasniedz 280 000 karavīru.

Somijas gadījumā īpaši izceļama arī gaisa dimensija un artilērijas spējas, savukārt Zviedrijas kontekstā augstākās klases un modernākie risinājumi, kā arī ievērojami jūras spēki.

Tas Baltijas jūras reģionam ir būtiski, lai sniegtu pienesumu ilgstošā pretnostatījumā ar Krieviju.

Kā to pierāda Krievijas karadarbība Ukrainā, Krievija gatavojas tieši šādai ilgstošai, nogurdinošai un nerimstošai karadarbībai, iesaistot plaša mēroga konvencionālus spēkus.

Stratēģiskās rezerves, ko papildinātu Somijas un Zviedrijas bruņotie spēki, būtu īpaši nozīmīgas.

Tāpat būtiski izceļama ir abu valstu pieeja visaptverošās valsts aizsardzības koncepcijas īstenošanā, kas var kalpot par pamatu gan dalībvalstu atsevišķai, gan kopējai NATO pieejai. Jau šobrīd, Latvijai izstrādājot visaptverošās valsts aizsardzības koncepciju, par pamatu tika ņemti vairāki elementi no Somijas pieejas un politikas. Tā paredz ne tikai militāro jautājumu, bet arī nemilitāro jeb hibrīddarbību koordināciju un regulēšanu.

21. gadsimta drošība ir saistīta ar vairākām dimensijām kā, piemēram, dezinformācija, psiholoģiskās operācijas, kiberuzbrukumi, enerģētika u.t.t. Katru no šiem elementiem pretinieks var izmantot, lai ietekmētu valsts darbības un radītu drošības satricinājumus.

Gan Somijā, gan Zviedrijā tiek īstenots arī obligātais militārais dienests, lai gan katrā valstī tas notiek nedaudz atšķirīgi. Saskaņā ar sabiedriskās domas aptauju datiem Somijas un Zviedrijas iedzīvotāji vēlas aizstāvēt savu valsti un izprot savu lomu valsts aizsardzībā.

Somijā un Zviedrijā pastāv vairāki efektīvi mehānismi, ar kuru palīdzību tiek stiprināta sabiedrības noturībspēja, izpratne par katra indivīda lomu krīzes vai konflikta situācijā, kā arī augsts patriotisma līmenis.

Pozitīvā prakse noteikti var kalpot par labu pamatu arī diskusijās ar NATO sabiedrotajiem, kā stiprināt valsts aizsardzību un kādi mehānismi ir darboties spējīgi, lai iesaistītu sabiedrību valsts aizsardzībā.

Vispirms ceram sagaidīt palīdzību no tuvākajiem kaimiņiem

Kļūstot par NATO dalībvalsti, ikvienai valstij ir jāpilda tās saistības, kas ir noteiktas Vašingtonas līgumā. Valstis kopumā apzinās un izprot citu valstu drošības izaicinājumus un kopīgi mēģina rast risinājumus. Tas nereti paredz gan finansiālus ieguldījumus, gan praktisku militāru spēku un ekipējuma nosūtīšanu.

Zviedrijas un Somijas spēja sniegt pilnvērtīgu pienesumu gan operacionālajā, gan spēju attīstīšanas plānošanā būs būtisks elements, it īpaši Baltijas reģiona atturēšanas un aizsardzības stājas stiprināšanā.

Ņemot vērā pieņemtos lēmumus NATO samitā Madridē, finansiālais ieguldījums no katras dalībvalsts būs īpaši svarīgs, lai ieviestu praksē tās darbības, par ko tika panāktas vienošanās (tai skaitā, jautājumā par Latvijas drošībai svarīgo jautājumu par brigādes līmeņa vienību izveidi Baltijas valstīs un Polijā).

Tāpat ļoti būtisks no Baltijas valstu drošības perspektīvas būs jautājums par Somijas un Zviedrijas bruņoto spēku nosūtīšanu uz Baltijas valstīm plānotajās paplašinātās kaujas gatavības vienībās, kas pēc NATO samita Madridē tiks transformētas līdz brigādes līmenim.

Tas ir būtiski, lai šie spēki būtu uz vietas un spētu iesaistīties konfliktā no pirmās dienas.

Krīzes vai konflikta gadījumā potenciālais atbalsts vispirms varētu sekot no reģiona valstīm, līdz ar to miera laikos īpaši svarīga ir savstarpējās sadarbības stiprināšana ar Somijas un Zviedrijas spēkiem.