ĪSUMĀ:
- Vai konservatīvie plāni ir populāri?
- Vai tad konservatīvie plāni nav iecerēti, lai saglabātu uzkrājumus?
- Kas tieši nogājis greizi ar "drošo" plānu ideju?
- Bet šie zaudējumi taču ir "uz papīra", nevis faktiski, jo pensiju plāni parasti tur obligācijas līdz dzēšanas termiņam, galu galā saņemot to pilnu vērtību.
- Iznāk, ka konservatīvo plānu ideja – samazināt riskus – zaudējusi jēgu?
- Kad inflācija tiks uzvarēta un centrālās bankas atkal pazeminās procentlikmes, vai konservatīvajiem plāniem atkal būs pieaugums?
- Kam tas ir svarīgi? Es līdz pensijai nenodzīvošu!
1. Vai konservatīvie plāni ir populāri?
Konservatīvajos plānos pensijai krāj apmēram katrs piektais otrā līmeņa pensiju sistēmas dalībnieks jeb 281 tūkstotis cilvēku no pavisam 1,3 miljoniem.
2. Vai tad konservatīvie plāni nav iecerēti, lai saglabātu uzkrājumus?
Jā, tā bija iecerēts. Un tieši tā konservatīvo plānu darbības būtību vienmēr skaidrojuši banku pārstāvji (bankām pieder kompānijas, kas pārvalda pensiju uzkrājumus).
Piemēram, pensiju uzkrājumu tirgus līdere "Swedbank" savā interneta vietnē vēl tagad stāsta, kam būtu jāizvēlas konservatīvais plāns "Stabilitāte": "Ja nevēlaties riskēt ar savu naudu." Cits plāns – kurā visi līdzekļi tiek ieguldīti akcijās – tiek aprakstīts šādi: "Ja esi gatavs uzņemties augstu ieguldījumu risku."
Paradokss patiešām ir tāds, ka pēdējos 12 mēnešos visvairāk zaudējuši tieši tie, kuri nav gribējuši riskēt. Piemēram, "Swedbank" konservatīvajam plānam (segmenta līderim dalībnieku skaita ziņā) rezultāts ir mīnus 9,29%, bet maksimāli riskantajam "Dinamika Indekss" – mīnus 7,22%. ("Swedbank" neatbildēja uz Rus.lsm.lv jautājumiem.)
Kā var pārliecināties portālā manapensija.lv, tas nav atsevišķs gadījums, bet kopīga tendence. Pēdējā gadā (pēc 21. marta datiem) vairākumam konservatīvo plānu rezultāts ir mīnus 7–9%, bet vairākumam aktīvo plānu (grupā, kas iegulda akcijās līdz 100% līdzekļu) – mīnus 6–7%. Vēl vairāk – pēc 21. marta datiem, bez izņēmuma visi konservatīvie plāni bija mīnusos arī pēdējo piecu gadu salīdzinājumā.
3. Kas tieši nogājis greizi ar "drošo" plānu ideju?
Tirgus dalībnieki nosauc vairākus iemeslus. Par to, kāpēc konservatīvajiem plāniem kritums bijis lielāks nekā aktīvajiem, diskutē arī sociālajos tīklos (piemēram, šeit ). Jautājums ir vietā, un situācija patiešām ir neparasta, Rus.lsm.lv sacīja "Indexo" vadītājs Valdis Siksnis.
"Cik varu atcerēties, pašreizējā centrālo banku īstenotā procentlikmju palielināšana, cīnoties pret inflāciju, ir rekordstrauja. Un tā radījusi lielu nestabilitāti obligāciju tirgos. Piemēram, pēc "Bloomberg European Bond Index" un citiem redzam straujākās svārstības pēdējās desmitgadēs. Ja agrāk vislielākie obligāciju indeksu kritumi bija par 4–5% gadā, tad tagad mēs redzam kritumus par 13–15%. Neatceros, ka kaut ko tādu savā mūžā būtu redzējis," sacīja "Indexo" vadītājs Valdis Siksnis.
Kad centrālās bankas paaugstina procentlikmes, aizņemties kļūst aizvien dārgāk, un obligācijas – gan valsts, gan privātās – tiek emitētas ar aizvien augstākām procentlikmēm (piemēram, jebkurš var iegādāties Latvijas valsts obligācijas šeit, ieguldījuma ienesīgums gadā ir 3,5%. Tikai pirms dažiem gadiem tas bija tuvu nullei.). Tādēļ agrāk izlaistās obligācijas (par kurām investors saņems mazākus procentus, kas noteikti to emisijas brīdī), kļūst mazāk pievilcīgas un līdz ar to kļūst lētākas. Līdz ar to mīnusos nonāk arī tie pensiju plāni (pirmām kārtām – konservatīvie), kas ieguldījuši šajos vērtspapīros.
KONTEKSTS
Obligācijas – tās faktiski ir parādzīmes. Tās izlaiž emitents – kompānija, kas aizņemas, vai valsts. Investori (tie var būt arī vienkāršie iedzīvotāji) pērk obligācijas, tādējādi aizdodot šim uzņēmumam vai valstij, rēķinoties, ka saņems zināmu ienākumu (to izmaksā vai nu regulāri, teiksim, reizi gadā, vai arī obligāciju termiņa beigās). Pieņemsim (visi skaitļi ir domāti tikai kā piemērs), ka 2019. gadā X valsts izlaidusi obligācijas ar piecu gadu dzēšanas termiņu un apņēmusies par tām katru gadu maksāt 0,01%, bet termiņa beigās, 2024. gadā, atmaksāt visu summu. Visnotaļ parasta situācija tajos laikos, kad centrālās bankas īstenoja zemu vai pat nulles procentlikmju politiku un tirgū bija daudz “lētas naudas”.
Četrus gadus vēlāk, 2023. gadā, situācija ekonomikā ir mainījusies: centrālā banka cīnās pret pieaugošo inflāciju, paaugstinot procentlikmes, un nauda kļuvusi “dārga”. Un tajā pašā laikā tā pati valsts atkal izlaiž obligācijas – bet jau ar termiņu viens gads un apņemoties pēc gada atdot visu summu plus ienākumu 3% apmērā.
Pirmajai obligācijai, kas izlaista 2019. gadā, līdz dzēšanai atlicis viens gads: 2024. gadā tās īpašnieks saņems gan ieguldīto summu (piemēram, 1000 eiro), gan savu niecīgo ienākumu par pēdējo gadu (0,01%, tas ir, 0,1 eiro). Otrajai obligācijai, kuru investors var nopirkt tagad, arī ir gads līdz dzēšanai, taču 2024. gadā par to atdos ieguldītos 1000 eiro, kā arī vēl 30 eiro ienākumu (3%). Pieņemsim, ka šīs obligācijas var pārdot citiem investoriem. Ja viņi tagad var nopirkt jaunu obligāciju ar ienesīgumu 3% un pēc gada saņemt 1030 eiro, skaidrs, ka viņi nebūs ar mieru par tiem pašiem 1000 eiro pirkt veco obligāciju un pēc gada saņemt tikai 1000,1 eiro. Ja arī ir jēga to pirkt, tad ne dārgāk par 970,10 eiro (tad uz atlaides rēķina abu obligāciju ienesīgums būs vienāds – 30 eiro pēc gada).
Tādējādi, ja procentlikmes tiek celtas ātri, veco obligāciju cena tirgū var nokristies zemāk par nominālu. No otras puses, pagaidot, kamēr pienāk dzēšanas termiņš (mūsu piemērā – tikai gadu), tad par veco obligāciju īpašnieks saņems tās pilno nominālvērtību – 1000 eiro, bet ne 970. Būtībā šādā situācijā nonākuši konservatīvie pensiju plāni.
Pretēja aina bija vērojama “lētās naudas” laikā. Tad vecās obligācijas, kas solīja lielāku ienākumu nekā jaunās, kļuva dārgākas.
Varētu šķist, ka pensiju plāni varētu turēt naudu depozītos. Tomēr šī iespēja pēdējos astoņos gados bija zaudējusi jēgu, jo procentlikmes naudas noguldījumiem bija ap nulli vai pat negatīvas.
"Negatīvo likmju laikā praktiski izzuda vesela ieguldījumu šķira," saka "INVL Asset Management" vadītājs Andrejs Martinovs. "Naudas tirgus instrumenti – īstermiņa vai ilgtermiņa depozīti, starpbanku aizņēmumi, noguldījumi centrālajās bankās un tā tālāk – agrāk labi nodrošināja to, ka līdzekļi būs drošībā un tiks saglabāti, to vidū arī pensiju plānu līdzekļi. Bet pēdējos astoņos gados tie bija pazuduši, par tiem visi bija aizmirsuši. Taču arī baņķieri bija aizmirsuši pateikt klientiem, ka "konservatīvie" – pēdiņās – pensiju plāni tādā situācijā vairs nemaz nav konservatīvi, tiem ir pilna risku buķete."
4. Bet šie zaudējumi taču ir "uz papīra", nevis faktiski, jo pensiju plāni parasti tur obligācijas līdz dzēšanas termiņam, galu galā saņemot to pilnu vērtību?
Parasti – jā. Problēma ir tāda, ka pensiju plānu pārvaldnieki savus portfeļus parasti vērtē pēc tirgus cenas, taču tā ir nokritusies. Un tie konservatīvo plānu klienti, kuri aiziet pensijā tagad, saņem savus uzkrājumus, ņemot vērā tieši pašreizējo vērtspapīru cenu tirgū.
5. Iznāk, ka konservatīvo plānu ideja – samazināt riskus – zaudējusi jēgu?
Tirgus dalībnieki teic, ka tas drīzāk ir pagaidu fenomens. Obligācijas – ja salīdzina ar uzņēmumu akcijām – pat tagad saglabā savu stabilāka finanšu instrumenta statusu, kura cena pakļauta mazākām svārstībām, saka Siksnis: "Pasaules akciju tirgi pēdējos 15 gados svārstījušies daudz vairāk, bijuši arī kritumi 12 mēnešu laikā vairāk nekā par 40%. Tas, ko redzam tagad, ir nepatīkama sakritība, kad tieši 12 mēnešu laikā obligācijām cena kritusies vairāk nekā akcijām, taču tas ir atsevišķs rets gadījums."
Iespējams, ka pensiju pārvaldniekiem pašreizējā situācija kalpos par mācību un viņi vairāk izmantos īstermiņa, bet mazāk – ilgtermiņa obligācijas, uzskata "Indexo" vadītājs. Jo, kā viņš norāda, strauji pieaugot procentlikmēm, tieši ilgtermiņa obligācijas strauji zaudē vērtību: "Nevar teikt, ka pasaule apgriezusies kājām gaisā un obligācijas jaunajā pasaulē ir riskantākas par akcijām. Un obligāciju gadījumā ieguldītā summa netiks zaudēta, ja tiks sagaidīts dzēšanas termiņš – parasti pieci līdz seši gadi. Taču, ja tev šodien jāiet pensijā – jā, tad tu zaudē naudu."
6. Kad inflācija tiks uzvarēta un centrālās bankas atkal pazeminās procentlikmes, vai konservatīvajiem plāniem atkal būs pieaugums?
Teorētiski jā. Bet tas, cik liels būs šis pieaugums, nav skaidrs. "Personīgi es nedomāju, ka šogad pasaulē tiks uzvarēta inflācija. Turklāt pēc ilgtermiņa obligāciju ienesīguma mēs redzam, ka tirgi netic, ka centrālās bankas arī turpmāk paaugstinās likmes un cīnīsies pret inflāciju. Tirgum ir aizdomas, ka straujā likmju kāpuma dēļ jau veidojas pirmskrīzes situācijas [banku sektorā]," uzskata Andrejs Martinovs.
Prognozes ir nepateicīga lieta, piekrīt Valdis Siksnis. Pēc viņa teiktā, no cīņas pret inflāciju viedokļa centrālajām bankām jāsaglabā procentlikmju paaugstināšanas temps. Taču, ņemot vērā pēdējo dienu notikumus (banku problēmas ASV un Šveicē), centrālās bankas nonākušas jau citas dilemmas priekšā: no vienas puses, cīņa pret inflāciju (un līdz ar to procentlikmju palielināšana), no otras puses – finanšu sistēmas stabilitāte. Kādu izvēli izdarīs centrālās bankas, ir grūti pateikt.
"Tajā pašā laikā "Euribor" [eiro kredītu] likmes 2–3% līmenī ir ilgtermiņa vēsturiskā norma, bet nesenie mīnus 0,5% – nav norma. Nedomāju, ka mēs atgriezīsimies pie mīnus 0,5% un principā pie negatīvām likmēm," saka Siksnis.
Ko tagad darīt konservatīvo plānu klientiem?
KONTEKSTS
Latvijā pensiju sistēmai ir trīs līmeņi. Divi ir obligāti, trešais – brīvprātīgs. Pirmā līmeņa uzkrājumos tiek ieskaitīti 14% strādājošā bruto atalgojuma, otrajā līmenī - 6%. Ar otrā līmeņa līdzekļiem (nolūkā tos pavairot līdz brīdim, kad cilvēks aizies pensijā), nodarbojas pensiju kapitāla otrā līmeņa pārvaldnieki, bet strādājošais pats izvēlas, kam uzticēt savas naudas pārvaldīšanu. Nav jāuztic pavisam – var pārdomāt, mainīt pārvaldnieku un/vai investīciju stratēģiju.
Apmēram 1,3 miljoni Latvijas iedzīvotāju, pēc 21.marta datiem, otrajā līmenī bija uzkrājuši 5,92 miljardus eiro – vidēji 4,6 tūkstošus eiro uz cilvēku.
Tiem, kuriem līdz pensijai ir pieci līdz septiņi gadi, – neko. "Vai visa šī informācija palīdz tiem cilvēkiem, kuriem drīz jāiet pensijā un kuri it kā visu darījuši pareizi – pārgājuši uz konservatīvajiem plāniem, bet tagad redz tādus mīnusus? Diemžēl viņiem vienkārši nav paveicies. Taču tagad pāriet no konservatīvā plāna uz aktīvo būtu nepareizi," uzskata "Indexo" vadītājs. "Tiem, kuriem tagad nav paveicies un kuri izvietojuši līdzekļus obligāciju plānā, iesaku tur palikt."
Sena patiesība joprojām ir tāda, ka pensiju plāns jāizvēlas, ņemot vērā līdz pensijai palikušo gadu skaitu, saka Siksnis: "Gados jaunam cilvēkam jāizvēlas aktīvais plāns ar 100% ieguldījumiem akciju tirgos. Vēsture rāda, ka pēc divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit gadiem tas nodrošinās labāku ienesīgumu nekā obligāciju plāns. Jā, būs daudz strauju svārstību, kāpumu un kritumu, bet tāda ir galvenā aksioma: akciju tirgi svārstās, bet ja līdz pensijai tālu, ienesīgums būs augstāks. Noteikti nevajag mēģināt uzminēt brīdi un lēkāt no aktīvā plāna uz konservatīvo un atpakaļ, mēģinot vairāk nopelnīt. Tā ir nepareiza taktika – neviens nezina, kad tirgi sasnieguši zemāko līmeni, bet kad tie ir maksimumā. Un tikai tad, kad jums jau ir vairāk par 50 gadiem, ir vērts domāt par sabalansētajiem plāniem, kuros puse līdzekļu ieguldīti akcijās un puse – obligācijās. Bet, kad līdz pensijai ir mazāk nekā desmit gadu, ir laiks pilnībā pāriet uz obligācijām. Tā ir aksioma, un to noteic tikai laiks, kas palicis līdz aiziešanai pensijā, nevis individuālā riska tolerance, ne arī kas cits. Obligāciju jēga paliek – samazināt svārstības neilgi pirms aiziešanas pensijā."
7. Kam tas ir svarīgi? Es līdz pensijai nenodzīvošu!
Tad padomājiet par mantiniekiem. Uzkrājumus pensiju 2. līmenī var novēlēt mantojumā, tad tie neies zudumā pat visskumjākās notikumu attīstības gadījumā. To var izdarīt internetā, valsts pārvaldes pakalpojumu portālā. Tur var arī redzēt, cik daudz esat uzkrājis, kurā pensiju plānā un kā šī summa mainījusies pa mēnešiem.
