ĪSUMĀ:
- Risks Covid-19 izplatībai ir sabiedriskais transports. Starppilsētu reisos neizpaliek konflikti par masku lietošanu.
- Rīgā pat ar papildreisiem neizdodas pilnībā novērst drūzmēšanos.
- Rīgā nestrādājošie pensionāri, kuriem braucieni bez maksas, turpina to izmantot arī sastrēgumstundās.
- Sabiedrisko transportu izmanto arī iedzīvotāji pēc Covid-19 testa nodošanas.
- Viņi dodas arī uz veikaliem un aptieku, novēroja "Aizliegtais paņēmiens".
- Rīgā ne visās apkaimēs testa punkti sasniedzami kājām.
Sabiedriskais transports
Neraugoties uz ierobežojumiem, kas ieviesti jau kopš novembra, Covid-19 saslimstība Latvijā būtiski nesamazinās. Viena no riska vietām, kur iespējams inficēties, ir sabiedriskais transports. Slimību izplatība sabiedriskajā transportā jau pētīta arī pirms koronavīrusa. Piemēram, 2018. gadā publicēts divu britu zinātnieku pētījums ar galveno atziņu, ka tie cilvēki, kas ikdienā lieto Londonas metro, ar elpceļu slimībām slimo biežāk nekā tie, kuri metro nelieto. Savukārt jau Covid-19 pandēmijas laikā pasaules zinātnieki brīdinājuši – vīrusa pārnese sabiedriskā transporta mezglos ir sešas reizes lielāka nekā parastos apstākļos.
Ne velti arī Latvijā attiecībā uz sabiedrisko transportu ir noteikti vairāki ierobežojumi: obligāta sejas aizsegu lietošana un transportlīdzekļa piepildījums līdz 50% no ietilpības. Bet realitātē sociālajos tīklos netrūkst ziņojumu par pilniem transportlīdzekļiem.
Kāda starppilsētu autobusa pasažiera stāsts:
"Es braucu brīvdienās ar autobusu no Ventspils uz Rīgu. Autobusa apstāšanās vietā kāds puisis sāka stāstīt, ka viņa mammai ir problēmas – grūti elpot. Tā kā varēja saprast, ka viņa ir slima. Pēc tam šis pats puisis noņēma sejas masku. Cits tuvumā esošais pasažieris satraucās un aizrādīja puisim, lai uzliek masku. Bet puisis atbildēja, ka masku neliks un ka tā nav citu darīšana. Ka sēdēs tā, kā viņam patīk! Beigās nonāca līdz tam, ka abi sakasījās, bet cilvēks, kas bija satraucies, izsauca policiju."
Policiju gaidījuši pusstundu, bet tikmēr autobusā izcēlies pamatīgs konflikts.
"Puisim blakus sēdēja tāds pavecāks kungs, kurš, varētu teikt, ka ir Covid-19 mērķauditorija visīstākā. Viņš uzvedās vistrakāk. Apsaukāja policijas izsaucēju. Citi blakus esošie vīrieši savukārt teica, ka cilvēku, kas izsauca policiju, vajag izmest un piekaut. Viss autobuss bļaustījās."
Viss beidzies ar to, ka policija atbraukusi, puisis policijas klātbūtnē uzlicis masku un visi braukuši tālāk.
Vēl kāda aculiecinieka stāsts no ieraksta "Facebook":
"Šodien braucu ar divu maršrutu autobusiem, ar vienu no mazpilsētas uz novada centru, ar otru no tā uz Rīgu. Pirmajā no septiņiem pasažieriem tikai diviem bija maskas. (..) Viena iereibusi kundzīte bez maskas skaļi telefonā raudāja, ka smagi uz divām dienām braukt uz Rīgu, jo tik ļoti mīlot Ēriku, bet nezinot viņa telefonu. Novada centra autoostā šī dāma bija tikusi pie alus, bet briesmīgi klepoja, šķaudīja un puņķojās. Iekāpjot autobusā uz Rīgu, šoferim izdevās piespiest viņu uzstutēt masku uz acīm un deguna. Arī citi pasažieri iekāpa ar maskām, bet, izklīstot pa salonu, lielākā daļa tās novilka, daži izbīdīja no maskas degunu. Lieki teikt, ka Rīgā lielākā daļa iebrauca bez maskas. (..) Varbūt kādam tas nav būtiski, bet man šādi braucieni nevairo pārliecību par ātru uzvaru pār šo sērgu."
Vai šie gadījumi starppilsētu satiksmē ir tikai izņēmumi?
"Salīdzinot ar pavasari, rudenī situācija bija krietni labāka. Cilvēki vairāk ievēroja, bet bija arī tādi, kas iekāpj, uzliek masku, pēc tam apsēžas un maska ir nost vai maska ir uz zoda. Un bijušas situācijas, kad tiek saukta arī policija. Mūsu rīcībā ir [informācija par] diviem tādiem gadījumiem, bet mēs pieļaujam, ka tādu gadījumu ir vairāk. Mēs esam paši saņēmuši arī zvanus un sūdzības, ka pasažieri, kuri paši lieto [maskas], aizrāda citiem, kas nelieto maskas. Cilvēki nereaģē. Tajā brīdī vēršas pie šofera, un šoferis aptur autobusu un arī pasaka – braukšu tālāk tikai tajā brīdī, kad visiem būs maskas. Tajā brīdī tā situācija nereti tiek atrisināta," pastāstīja Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristiāns Godiņš.
Piemēram, Rīgā pašvaldības policija novembrī un decembrī konstatējusi 259 un 52 mutes un deguna aizsega neizmantošanas gadījumus sabiedriskajā transportā. Bet vai Rīgā, kur sabiedriskā transporta ir visvairāk un kur valsts mērogā ir arī visvairāk saslimušo, sabiedriskais transports aizvien pārvadā pasažierus arī ārpus ierobežojuma rāmja?
"Aizliegtais paņēmiens" devās apsekot situāciju un uzrunāja cilvēkus, kas lieto sabiedrisko transportu agrās rīta stundās un vakarā. Novērotais liecina, ka aina ir atšķirīga. Gluži stāvgrūdām pilns neviens braucamais nebija, taču teikt, ka tie būtu tukši vai pustukši, gluži nevar.
Bet vai darba devēji padomā par darbiniekiem, lai viņiem nebūtu jāriskē, braucot diezgan pilnā transportā? "Aizliegtais paņēmiens" lūkoja, kā sokas Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Novērots, ka pie VID ēkas, kur parastā ikdienā strādā aptuveni divi tūkstoši cilvēku, tagad cilvēki no rīta sarodas, bet lieliem bariem tie gluži no transporta ārā neveļas. Attālināti strādājot aptuveni 60–70% darbinieku, bet klātienē strādājošie uz darbu drīkstot nākt gan vēlāk, gan arī agrāk, lai neveidotu sastrēgumus ne uz vietas, ne transportā.
Pasažieru plūsmu labi raksturo dati no uzņēmuma "Rīgas satiksme" par pasažieru skaitu vienā dienā:
- 2020. gada 3. martā (vēl pirms Covid-19 krīzes) – 434 000,
- 2020. gada 22. aprīlis (jau mēnesi izsludināta ārkārtējā situācija) – 93 000,
- 2021. gada 19. janvāris (saslimušo daudz vairāk nekā pavasarī) – 188 000.
Ņemot vērā šos datus, "Rīgas satiksme" cenšas izbalansēt: reisu skaits ir samazināts par 20%, bet jāievēro noteikumi, ka viena transporta piepildījums nedrīkst pārsniegt 50%.
Tiesa, "Rīgas satiksmes" valdes priekšsēdētāja Džineta Innusa atzina – neizpaliek situācijas, kad vienā transportā iekāpj ļoti daudz cilvēku – vairāk nekā noteiktie 50%. To nosaka gan elektroniskās pasažieru uzskaites sistēmas, gan novēro paši šoferi. Vienā nedēļā šādu ziņojumu bijis vairāk nekā 100. Uzņēmums cenšas reaģēt – konkrētajā maršrutā un laikā norīkojot papildreisus. Bet transporta platuma dēļ ar divu metru ievērošanu krietni sarežģīti.
Analizējot "Rīgas satiksmes" datus, redzams, ka nestrādājošie Rīgas pensionāri, kas arī krīzes laikā sabiedriskajā transportā drīkst braukt bez maksas, šo iespēju nelaiž garām. Lielākoties viņi saviem braucieniem izmanto pusdienas laiku. Piemēram, laikā no plkst.11 līdz 13 piecās dienās fiksēti aptuveni 46 tūkstoši nestrādājošo pensionāru braucieni. Viņi brauc arī tā sauktajās pīķa stundās gan no rīta, gan vakarpusē. Proti, no plkst. 7 līdz 9 piecās dienās aptuveni 14 tūkstoši braucienu, bet no plkst.16 līdz 18 – 21 tūkstotis braucienu.
Turklāt nestrādājošie pensionāri pašlaik ir vairāk nekā trešdaļa no visiem braucējiem, lai gan tieši šai grupai saslimt ar Covid-19 ir visbīstamāk.
Pēc Covid-19 testa
Katru dienu Covid-19 testu veic vairāki tūkstoši cilvēku, darbdienās dažkārt pat vairāk nekā 12 tūkstoši cilvēku. Liela daļa no testiem ir tā saucamie siekalu testi, kas ir iegūti grupās, piemēram, darba vietās. Vēl cilvēkus testē slimnīcās. Bet apmēram trešā daļa no visiem ir ambulatorie testi, proti, pats cilvēks dodas uz testa pieņemšanas punktu. Uz šādu testu iespējam pieteikties gan pirms operācijām, gan pirms došanās uz ārzemēm. Tomēr daļa testēto, iespējams, nejūtas labi un var būt slimi.
Testa rezultāts jāgaida diennakti, un Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) aicinājis cilvēkus būt ļoti atbildīgiem. "Ja cilvēkam nav simptomu, tātad viņš uzliek sejas masku un dodas uz punktu, var doties arī ar sabiedrisko transportu. Ja cilvēkam ir simptomi, tad uz testa nodošanas vietu viņš var doties tikai ar savu privāto transportu. Vai arī varbūt, ja tas ir blakus mājai, protams, ar kājām, ievērojot drošības pasākumus.
Arī gaidot testa rezultātus, tomēr nevajadzētu kaut kā atsākt vai uzsākt sabiedrisko dzīvi,
vajadzētu palikt mājās, sagaidīt testa rezultātu," mudināja SPKC Komunikācijas nodaļas vadītāja Ilze Arāja.
Tāpat pašu iedzīvotāju ziņā atstāts izvērtēt to, vai ir saslimšanas simptomi un vai ir droši doties uz testa nodošanas vietu. Izkontrolēt īsti to nevar.
Tomēr "Aizliegtais paņēmiens" nolēma pasekot līdzi cilvēkiem, kuri tikko veikuši Covid-19 testu. Šim nolūkam izvēlēts testa nodošanas punkts Rīgā, līdzās tirdzniecības centram "Alfa", netālu no kura ir gan veikals, gan arī sabiedriskā transporta pieturvietas.
Vairāki cilvēki uzreiz pēc testa devušies uz līdzās esošo veikalu, kāda sieviete devās arī uz aptieku. Bet kādam vīrietim uzreiz pēc testa sakārojās kafiju avīžu bodītē, kādam citam vajadzīgs e-talons.
"Aizliegtā paņēmiena" novēroto apliecināja arī pārdevējā: "Nāk viņi arī runāties tuvu, tuvu. Un paprasa, kur var nodot analīzes. Ar tādiem var saskarties."
Bet kāds cits no analīžu punkta devās uz pārtikas veikalu, kur, protams, arī dārzeņi un augļi veikalā jāaptausta.
Tāpat cilvēki pēc testa nodošanas kāpuši sabiedriskotajā transportā un taksometrā, liecina LTV raidījuma novērojumi.
No vienas puses, nevar apgalvot, ka šie cilvēki ir infekciozi, jo testa nodošanas iemesli var būt pat formāli, bet nevar arī droši zināt, ka neviens no viņiem nav infekciozs. Vienlaikus Ilze Arāja no SPKC pastāstīja, ka
80–85% gadījumu cilvēkiem, kuri dodas uz Covid-19 testa punktu, ir vīrusa simptomi.
"Tātad viņš jau zina, piemēram, ka viņš ir ticies ar kādu, kuram ir simptomi. Tātad viņam jau tas risks ir lielāks, viņš pie sevis tos riskus izvērtē," norādīja Arāja.
"Aizliegtais paņēmiens" pamanīja kādu no Covid-19 testēšanas punkta iznākušu kungu, kura veselības stāvoklis likās pat ļoti bīstams un kurš steidza iekāpt sabiedriskajā transportā.
Vai testa punkti ir pieejami?
Tiesa, šim jautājumam ir arī otra puse – cik pieejami un aizsniedzami ir Covid-19 testa nodošanas punkti? Piemēram, vai Rīgā uz testu var aiziet ar kājām?
Testu nodošanas punktu karte liecina, ka Rīgā ir 31 punkts.
Sākotnēji izskatās, ka aptvertas gandrīz visas Rīgas apkaimes. Bet, ielūkojoties detalizētāk, redzams, ka dažviet ir brīdinājums: "Nedrīkst ierasties pacienti, kam noteikta karantīna vai pašizolācija, vai ir simptomi." Tas nozīmē, ka ne visi šie punkti pieņem cilvēkus, kuriem jau ir sūdzības par pašsajūtu. Tādējādi vairākos mikrorajonos testu uztaisīt nevar.
Par to LTV raidījums pārliecinājās, arī zvanot uz testu pieteikšanās centralizēto tālruni. Piemēram, Ziepniekkalnā, kurā dzīvo 33 tūkstoši rīdzinieku, šāda punkta nav. Līdzīga situācija arī Pļavniekos, kur dzīvo 47 tūkstoši cilvēku jeb vairāk nekā Valmierā un Cēsīs kopā.
Turklāt testa nodošanas punktu izvietojums ir privāto laboratoriju rokās. Tos gan reģistrē Veselības inspekcijā. "Kad mēs atvērām šeit, tad viņi teica: vai jūs kaut kur Pārdaugavā nevarat. Tad mēs meklējām Pārdaugavā vietu un arī atradām," pastāstīja "E.Gulbja laboratorijas" valdes locekle Sandra Dimante.
Lai atvērtu vairāk Covid-19 analīžu nodošanas punktu, problēma ir darbarokas. "Mājiņas mēs varam salikt uz katra kvadrātmetra, bet kur cilvēkus ņemt, kas tajās strādā?" pauda Dimante.
Vai esam bezatbildīgi?
Kā kopumā vērtējama Latvijas sabiedrības atbildība pandēmijā? Šis jautājums ir pētīts gan pavasarī, kad Covid-19 Latvijā ienāca pirmoreiz, gan arī rudenī.
Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, kas šo pētījumu vada, zina stāstīt, ka kopumā Latvijas sabiedrība ir saprotoša un ierobežojumus lielā mērā atbalstoša. Bet sabiedrības grupas atšķiras.
"Ir dažādi cilvēku tipi. Un ir neliels cilvēku daudzums, kuri ir aktīvi pret, – viņiem tas krīt uz nerviem. Un tad, protams, ka vienīgais, kas viņus motivē, ir tāda ļoti stingra stiba: atnāks policists, viņš paņems aiz rokas un liks. Un tad tas arī notiks," pastāstīja Sedlenieks.
Ir arī pretējā nometne, kas ir stingri ievēro noteikumus.
"Un tad ir tādi, kas ir pa vidu. Viņiem bieži vien ir nepieciešams pozitīvs pamudinājums. (..) Šiem cilvēkiem bieži vien ir nepieciešams vai nu aizrādījums, vai vienkārši pamudinājumus, lūgums uzlikt to masku. Un tur nemaz nav jābūt vienmēr ar kaut kādām soda sankcijām. Mēs to pētnieku grupā saucam par spoguļa efektu," pastāstīja Sedlenieks.
Pētnieki uzsver, ka derētu precīzākas norādes, ko drīkst un ko nedrīkst, kur iet un kur ne. Vides dizains šajos apstākļos būtu pat ļoti svarīgs. Sedlenieks norādīja uz sabiedrisko transportu: "Ja mēs pateiksim cilvēkiem: nesēdiet viens otram blakus. Tad viņi, visticamāk, tomēr sēdēs tāpēc, ka tā ir pieņemts. Savukārt, ja nav, kur apsēsties fiziski, tad pieņemt to, ka tas tiks ievērots, ir daudz lielāka iespēja."
Būtisks būtu arī vienots informācijas tālrunis: "SPKC mājaslapā ir telefoni, un tur var piezvanīt un pajautāt par slimību. Bet cilvēkiem ir ļoti daudz un dažādi jautājumi. Neskaidrības gan par pabalstiem, gan par kaut kādām citām lietām."
Gan viņš, gan arī Saeimas deputāte Regīna Ločmele ("Saskaņa") norādīja uz krievvalodīgo auditoriju, kas ir vairāk skeptiska par vakcināciju nekā latviski runājošie.
Ločmele kā problēmu minēja mediju trūkumu krievu valodā. Taču tajā pašā laikā viņa norādīja uz kanāliem, ar kuriem var aizsniegt šo auditoriju, piemēram, iknedēļas laikraksts "MK Latvija". "To lasa tieši tā referentu grupa, kura vismazāk uzticas valdībai, vismazāk vēlas vakcinēties. (..) Es vienkārši zinu no savas politiķes prakses, ka šo avīzi cilvēki, pirmkārt, glabā, nodod informāciju viens otram, izgriež," pastāstīja Ločmele.
