"Valsts apvērsums PSRS, kuru pret padomju prezidentu, reformatoru Mihailu Gorbačovu 1991. gada augustā veica konservatīvie stingrās līnijas piekritēji, turpinājās trīs dienas un beidzās ar izgāšanos. Taču trīs desmitgades vēlāk mūsdienu Krievijas politiskā sistēma ir vairāk parādā pučistiem, nekā viņus uzvarējušajiem Krievijas demokrātiem. Kas nogājis greizi?" jautā Īens Bonds, bijušais britu diplomāts, kurš bija vēstnieks Latvijā no 2005. līdz 2007. gadam (pirms tam, 90. gadu sākumā, Bonds strādāja Lielbritānijas vēstniecībā Maskavā). Kopš 2013. gada Bonds ir domnīcas "Eiropas Reformu centrs" (Centre for European Reform, CER) ārpolitikas direktors. Šai domnīcai ir biroji Londonā, Briselē un Berlīnē.
Rakstā, kas publicēts CER portālā, analītiķis atceras 30 gadu senus notikumus, vērtē, cik adekvāta bijusi Rietumu reakcija uz šo krīzi, kā arī izdara pamācošus secinājumus nākotnei.
Divi puči
Faktiski 1991. gada augustā notika divi apvērsumi, uzskata Bonds.
Pirmais bija 18. augustā, kad Gorbačovam tika noteikts mājas arests viņa vasarnīcā Krimā. Grupa augsta ranga amatpersonu, tostarp Valsts drošības komitejas (VDK), Iekšlietu ministrijas un Aizsardzības ministrijas vadītāji, PSRS viceprezidents un premjerministrs gribēja pavērst atpakaļ Gorbačova politiskās un ekonomiskās reformas un konkrēti – novērst 20. augustā paredzēto tā dēvētā Savienības līguma parakstīšanu, kura rezultātā savienotās republikas iegūtu lielākas pilnvaras. Sazvērnieki nosauca sevi par Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteju un 19. augusta rītā paziņoja, ka Gorbačovs nespēj pildīt PSRS prezidenta amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ.
Otrs apvērsums sākās pēc tam, kad Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja 19. augustā atklāja savas kārtis. Kamēr Gorbačovs tika turēts Krimā bez sakariem ar apkārtējo pasauli, Boriss Jeļcins, kurš tolaik bija Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas prezidents, koordinēja pretošanos pučistiem, publiski aicinot ļaut Gorbačovam atgriezties un vienlaikus kļūstot par otrā apvērsuma galveno virzītājspēku, norāda britu analītiķis.
Atšķirībā no Gorbačova, kuru par PSRS prezidentu bija ievēlējis Tautas deputātu kongress, Jeļcins bija kļuvis par prezidentu visas tautas balsojumā 1991. gada jūnijā, atgādina Bonds.
Pēc Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas paziņojuma 19. augustā viņš pieprasīja atgriezties pie normālas konstitucionālās kārtības un izveda maskaviešus ielās. Taču, kad 21. augustā Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja pārtrauca pastāvēt, Jeļcins uzņēmās drošības spēku un ekonomikas vadību Krievijas teritorijā, lai gan viņam tam nebija konstitucionālu vai juridisku pilnvaru. Gorbačova vara tika pielīdzināta nullei.
Šie notikumi Rietumus pārsteidza nesagatavotus, raksta Bonds. Rietumvalstu līderi ar Gorbačovu saistīja lielas cerības, jo viņš ar viņiem bija parakstījis svarīgas vienošanās par bruņojuma samazināšanu, veicinājis Vācijas apvienošanos un salīdzinoši mierīgas komunistisko režīmu valdīšanas beigas Austrumeiropā. Tomēr priekšstati par Gorbačovu Rietumos traucēja turienes politiķiem saprast, ka PSRS viņa stāvoklis bija daudz nestabilāks. Maskavieši neizgāja ielās protestēt, kad Jeļcins pēc apvērsuma nekonstitucionāli atņēma Gorbačovam varu. Nebija nekādu nemieru arī tad, kad Jeļcins vienpusēji izveda no PSRS sastāva Krieviju, atvieglojot šo procesu savienotajām republikām.
"Pēdējā nagla PSRS zārka vākā tika iedzīta, kad Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas līderi tikās 8. decembrī un paziņoja, ka Padomju Savienība kā starptautisko tiesību un ģeopolitiskās realitātes subjekts pārtrauc savu pastāvēšanu," atgādina Bonds.
Puča mācības Putinam
Vladimirs Putins bija Valsts drošības komitejas (VDK) virsnieks Drēzdenē no 1985. līdz 1990. gadam, bet 1991. gadā kļuva par Sanktpēterburgas mēra vietnieku. Kādas mācības viņš guva no apvērsuma un to pavadošajiem notikumiem? Grāmatā "Pirmajā personā" ("От первого лица"), kas izdota 2000. gadā un ir balstīta intervijās ar Putinu, viņš atzīst: "Puča dienās sabruka visi ideāli un mērķi, kādi man bija, kad es strādāju VDK."
Nav skaidrs, vai Putins bija vīlies tajā, ka VDK mēģināja gāzt Gorbačovu, vai, gluži pretēji, tajā, ka mēģinājums beidzās ar izgāšanos. Taču ir acīmredzams, ka viņš nav zaudējis ticību ne VDK metodēm, ne tā kadriem, uzskata Bonds.
Jeļcins sadalīja VDK vairākos atsevišķos dienestos; Putins no jauna tos apvienoja Federālajā drošības dienestā (izņemot ārējo izlūkdienestu). Viņš arī iecēla bijušos VDK virsniekus svarīgākajos amatos valsts drošības un ekonomikas jomās. Piemēram, Nikolaju Patruševu – par Drošības padomes sekretāru, Sergeju Ivanovu – par aizsardzības ministru, vēlāk (līdz 2016. gadam) viņš vadīja Krievijas prezidenta administrāciju, Igors Sečins kļuva par naftas milža "Rosņeftj" vadītāju.
"Desmit gadus pēc neveiksmīgā valsts apvērsuma mēģinājuma VDK un šīs organizācijas pēctečiem ir tāda pati centrālā vieta Krievijas valsts funkcionēšanā kā pēcpadomju periodā; reformatori no Gorbačova un Jeļcina aprindām lielā mērā nav pie teikšanas," konstatē "Eiropas Reformu centra" eksperts.
Putins saprata, ka Gorbačovs bija vājāks par Jeļcinu, jo Jeļcinam bija demokrātisks mandāts un Maskavas "ielas" atbalsts. Tāpēc Putins pielika lielākas pūles, lai neviens potenciāli bīstams pretinieks (piemēram, Aleksejs Navaļnijs) nevarētu iegūt tādu mandātu vēlēšanās un lai būtu stingri sodi nolūkā nepieļaut protestus ielās. Pašreizējā Krievijas sistēma nedod iespēju nevienam Putina pretiniekam attīstīt alternatīvu varas bāzi, kā to izdarīja Jeļcins, norāda Bonds.
Tāpat kā daudzi Krievijas iedzīvotāji, 1991. un nākamajos gados Putins, šķiet, bija pārsteigts, ka Padomju Savienība sabruka tik ātri. 2005. gadā viņš teica, ka PSRS krahs bija XX gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa.
Tā kā Putins neatzīst, ka Padomju Savienības sabrukums bija neizbēgamas sekas padomju sistēmas neatrisināmajām problēmām un neveiksmīgajām Gorbačova reformām, viņš to skaidro ar Rietumu mūžsenajiem plāniem novājināt un sadalīt Krieviju.
"Tomēr ironiskā kārtā pirms apvērsuma tieši Rietumu līderi, viņu vidū ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais, mēģināja saliedēt Padomju Savienību. Pēc tikšanās ar Gorbačovu Maskavā Bušs apmeklēja Kijevu un brīdināja ukraiņus no neatkarības centieniem. Tomēr pēc PSRS sabrukšanas Bušs paziņoja: "Ar Dieva žēlastību Amerika ir uzvarējusi Aukstajā karā." Taču viņš ignorēja lomu, kāda bija Gorbačovam, Jeļcinam un Krievijas pilsoņiem, kuri izgāja ielās tāpēc, lai pretotos virzībai atpakaļ uz totalitārismu, un veicinot versiju, kuru vēlāk pieņēma Putins, ka Rietumi pazemojuši Krieviju," raksta Bonds.
Putina mācības Rietumiem
Analizējot augusta puču un tā sekas, eksperts izdara vairākus secinājumus-rekomendācijas Rietumu valstīm un organizācijām turpmākai politikas veidošanai attiecībā pret Krieviju.
Pirmkārt, pēc Bonda domām, nepieciešams depersonificēt analīzi, uz kuras pamata tiek veidota politika. Rietumu līderiem kopumā patika reformators Gorbačovs, bet viņi neuzticējās Jeļcinam, kurš bieži bija parupjš un neprognozējams. Tāpēc viņi pārliecināja sevi, ka Gorbačovs ir drošākās pozīcijās, nekā viņš īstenībā bija, un ka Jeļcinam nav īpašas lomas.
Šodien ir risks, ka Rietumu politiķi pārāk koncentrējas uz Putinu un viņa personīgo varu (kura patiešām ir ievērojama), taču neizprot citus Krievijas ekonomikas un sabiedrības elementus, kuriem var būt lielāka nozīme pēc desmit līdz divdesmit gadiem vai pat agrāk.
Otrkārt, nevajag uztvert tautas stereotipiski, norāda Eiropas Reformu centra eksperts. Pirms 1991. gada puča padomju pilsoņi tika uzskatīti par pasīviem un represiju iebiedētiem. Tomēr, kad no Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas puses parādījās jauno Gorbačova doto brīvību likvidēšanas draudi, cilvēki masveidā izgāja ielās, lai aizsargātu šīs brīvības, neskatoties uz būtisku risku. Fakts, ka demokrātiska pārvaldes sistēma Krievijā pastāvējusi tikai haotiskajos deviņdesmitajos gados, nenozīmē, ka demokrātija Krievijā nav iespējama, ja nākotnē tam būs labvēlīgi nosacījumi. Tas pats attiecas arī uz citām autoritārām valstīm,
Treškārt, norāda analītiķis, nevajag uzskatīt, ka vēlamās ekonomiskās pārmaiņas automātiski novedīs pie vēlamajām politiskajām un tiesiskajām pārmaiņām.
Šo kļūdu Rietumi pieļāvuši attiecībā gan pret Ķīnu, gan Krieviju. Lielākā daļa padomu, kurus Krievija un citas bijušās padomju republikas saņēma no Rietumiem pēc 1991. gada, attiecās uz ekonomiskajām reformām, fondu tirgu veidošanu, mazā biznesa attīstīšanu un tamlīdzīgi. Daudz mazāk uzmanības tika pievērsts likuma varas ieviešanai un VDK varas graušanai. Tūlīt pēc valsts apvērsuma mēģinājuma, kad VDK diskreditēja sevi un Jeļcinu, varēja pārliecināt pilnībā reformēt šo organizāciju. Rietumi labākajā gadījumā bija ieinteresēti novērotāji.
Rezultātā Krievija pārvērtās par kleptokrātiju, kurā esošajiem un bijušajiem izlūkošanas virsniekiem bija neproporcionāli liela loma biznesā, un viņi bieži vien bija paši lielākie zagļi. Centrāleiropas valstīs pēc Rietumu ieteikumiem turienes VDK struktūras tika likvidētas un nomainītas pret izlūkošanas un drošības struktūrām, kuras bija piemērotākas mūsdienu demokrātiskajām valstīm, norāda Bonds.
Visbeidzot, raksta eksperts, vajadzīgi plāni rīcībai neparedzētos apstākļos pat ļoti mazticamiem variantiem, un jābūt gataviem tos īstenot. Lai gan Krievijas vēsturē bijis daudz ilgstošu stagnācijas periodu, kurus nomainījuši negaidīti un dramatiski pārmaiņu periodi, Rietumi pirms 1991. gada puča uzskatīja, ka pārmaiņas Padomju Savienībā būs mērenas un pastāvīgas. 1987. gadā Lielbritānijā, gatavojoties premjerministres Mārgaretas Tečeres vizītei Maskavā, notika ekspertu tikšanās, kurā tika apspriestas Padomju Savienības attīstības perspektīvas. Tika izdarīts šāds secinājums: "Padomju sistēma labākajā gadījumā pēc divdesmit gadiem varēs attīstīties par kaut ko līdzīgu pašreizējai Dienvidslāvijai." Pēc ASV Nacionālās drošības padomes bijušā direktora Padomju Savienības jautājumos Nikolasa Bērnsa vārdiem, "1991. gada vasarā nez vai kāds no amerikāņiem domāja par kaut cik reālu Padomju Savienības sabrukšanas iespēju."
Neviens Rietumos nebija gatavs Gorbačova gāšanai. Lai gan viņš bija ārkārtīgi svarīgs partneris Aukstā kara pārtraukšanā, Rietumiem nebija nekāda plāna, izņemot puča iznākuma gaidīšanu. Tā kā sekojošā straujā Padomju Savienības sabrukšana šķita neiedomājama, atbilde galu galā bija steigā improvizēta, norāda Bonds.
"Tajā periodā postpadomju telpa bija līdzīga izkausētam metālam, kas gaida, lai to ielej formā, taču iespējas to radikāli mainīt bija palaistas garām," viņš konstatē.
Eiropas drošība varēja būt pavisam citāda, ja NATO ministru atbilde uz Jeļcina vēstuli bloka ģenerālsekretāram Manfrēdam Verneram 1991. gada decembrī būtu bijusi pozitīvāka. Vēstulē bija teikts, ka iestāšanās NATO ir Krievijas ilgtermiņa politiskais mērķis. Lielbritānijas ārlietu ministra Duglasa Hērda reakcija bija tipiska Rietumu viedoklim: "Līdz tam vēl ir tālu. Tuvākajā laikā šis jautājums nebūs darba kārtībā." Oficiālajā komunikē par tikšanos, kurā Krievijas pārstāvis iepazīstināja ar Jeļcina vēstījumu, tas pat nav pieminēts.
"Putinam novecojot un no ogļūdeņražiem atkarīgajai Krievijas ekonomikai turpinot cīnīties par pastāvēšanu, ir viegli saskatīt paralēles starp pašreizējo Krieviju un stagnācijas laika Padomju Savienību. Tomēr tas nav viens un tas pats, pat ja politiskās brīvības tiek samazinātas, bet represijas – pastiprinātas. Lai gan Krievijas ekonomikai ir strukturālas problēmas, veikalos joprojām ir pārtika, un Putins nesaskaras ar to iekšējo opozīciju, kāda bija Gorbačovam 1991. gadā. Taču no Rietumu puses būtu kļūda balstīt visus savus plānus pieņēmumā, ka Putina valdīšana mierīgi turpināsies līdz 2036. gadam, kad viņu nomainīs klons.
1991. gada apvērsumam jāatgādina par to, ka Krievija, kā arī citas – šķietami stabilas – valstis var radīt pārsteigumus," rezumē Īens Bonds.
