Iebrukuma laikā kritušo Krievijas karavīru skaits pēc Ukrainas aplēsēm pārsniedz 15 tūkstošus, bet ievainoto 45 tūkstošus. Rietumvalstu skaitļi gan ir konservatīvāki – ASV Aizsardzības ministrija lēš, ka kaujās krituši ap 8 tūkstoši Krievijas karavīru, bet ap 20 tūkstošiem guvuši ievainojumus.
No paša kara sākuma Ukraina ir lūgusi sabiedroto palīdzību gaisa telpas slēgšanā. NATO valstis līdz šim ir noraidījušas iespēju iesaistīties Ukrainas gaisa telpas kontrolē ar saviem iznīcinātājiem. Sabiedrotie Kijivai gan ir piegādājuši lielu daudzumu pārnēsājamo pretgaisa aizsardzības sistēmu "Stinger", tomēr šīs iekārtas nepalīdz pret Krievijas ballistisko raķešu triecieniem. Aizvadītās nedēļas laikā rietumvalstu paziņojumi par papildu militāro palīdzību Ukrainai liecina, ka drīzumā situācija varētu mainīties.
ASV piegādās dronus kamikadzes jeb "klīstošās raķetes"
ASV aizvadītajā nedēļā lēma par 800 miljonu dolāru vērtu palīdzības paketi, kurā iekļauta munīcija, pretgaisa aizsardzības raķetes un bezpilota lidaparāti (droni) kamikadzes.
800 miljonu ASV dolāru lielajā militārā atbalsta paketē iekļautas 800 "Stinger" pārnēsājamās pretgaisa aizsardzības raķetes, 2000 "Javelin" un 600 Zviedrijas ražojuma AT-4 pārnēsājamās prettanku raķešu iekārtas, ko iespējams izmantot pret pretinieka tankiem un kaujas mašīnām.
Tāpat ASV piešķirs Ukrainai 100 dronus, 100 granātmetējus, 5000 triecienšautenes un citus strēlnieku ieročus.
ASV Ukrainai piešķirs arī 20 miljonus dažādas munīcijas vienības, kas paredzētas granātmetējiem, mīnmetējiem un strēlnieku ieročiem.
ASV Ukrainai piešķirtie bezpilota lidaparāti ir kompānijas "AeroVironment" ražotie "Switchblade" droni, kurus vēl arī sauc par "klīstošajām raķetēm" un kas ir paredzēti vienreizējai izmantošanai – t.i. drons ir sprāgstošs un tādēļ arī nosaukums "kamikadze". "Switchblade" ir divas modifikācijas "Switchblade 300" un "Switchblade 600". Tās ir lētas un vienkāršas izmantošanā, bet tomēr spēj nodarīt nopietnu kaitējumu pretinieka mērķiem.
"Switchblade 300" sver nedaudz vairāk par diviem kilogramiem, gaisā spēj pavadīt līdz 15 minūtēm, un karavīrs to var pārnēsāt savā mugursomā. Savukārt "Switchblade 600" sver 22 kilogramus, gaisā var pavadīt 40 minūtes un tiek dēvēta par "klīstošo raķeti" – uzturoties virs kaujas lauka, tās mākslīgais intelekts pats spēj noteikt mērķi, tam sekot un dot triecienu. "Switchblade" droni no gaisa pārraida attēlu arī uz zemes esošam operatoram.
Šāda tipa ieročus mēdz dēvēt arī par "klīstošajiem" ("loitering"). Tie veidoti tā, lai autonomi varētu uzturēties kaujas laukā, meklējot mērķi. Pēc komandas saņemšanas, drons pats aprēķina nepieciešamo trajektoriju un dodas uz mērķi. Iekārtas ir spējīgas arī sekot mērķim, ja tas nepieciešams, kā arī uzturēties gaisā virs mērķa, gaidot īsto brīdi uzbrukumam. Pentagons pieļāvis, ka Ukraina varētu saņemt arī vēl papildus šādas ierīces.
Pati kompānija "AeroVironment" jau paziņojusi, ka ir gatava palīdzēt Ukrainai "uzvarēt Krieviju un gan stratēģiski, gan militāri atturēt Maskavu no tālākas agresijas".
Ukrainas rīcībā jau ir dažādi tradicionāli bezpilota lidaparāti, tostarp arī Turcijā ražoti "Baykar Bayraktar TB2", kuri ir vairākkārt veiksmīgi izmantoti, cīnoties ar Krievijas tehnikas konvojiem.
Lielbritānijas raķetes, kuras vairākas reizes pārsniedz skaņas ātrumu
Ievērojamu militāro palīdzību Ukrainai sniegusi arī Lielbritānija, piegādājot lielu daudzumu prettanku ieroču, kas izrādījās ļoti veiksmīgs ierocis kara pirmajās dienās, vairākās vietās apturot Krievijas militāro kolonnu pārvietošanos.
Nesen Lielbritānija paziņoja arī par "Starstreak" pretgaisa aizsardzības raķešu piegādi Ukrainai.
"Starstreak" ražo Belfāstas kompānija "Thales Air Defence", un tā pieder pie pārnēsājamo pretgaisa aizsardzības sistēmu (MANPADS) kategorijas. Pēc izšaušanas raķete īsā laikā sasniedz ātrumu, kas trīs reizes pārsniedz skaņas ātrumu, un to faktiski nav iespējams notriekt ar standarta pretraķešu aizsardzības sistēmām.
Pirms izšaušanas operators seko mērķim ar speciālu tēmekli, ļaujot raķetes tēmēšanas sistēmai izrēķināt nepieciešamo lidojuma trajektoriju, un pēc tam tā pati spēj autonomi virzīties uz mērķi. Kad raķete ir sasniegusi maksimālo ātrumu, tā atbrīvo no volframa sakausējuma veidotas trīs šautrveida apakšmunīcijas. Volframs ir viens no cietākajiem zināmākajiem metāliem, un tādējādi tam ir augsta caursišanas spēja.
Atbrīvotās šautras ir apmēram 900 gramus smagas – pusi no šī svara veido sprāgstviela – un 40 centimetrus garas. Sprāgstviela ir ar aizkavētu darbību un sprāgst kādu brīdi pēc saskaršanās ar mērķi, lai šautras varētu nokļūt pēc iespējas dziļāk.
Šautru vadības sistēma ar lāzera palīdzību uz mērķi projicē divdimensiju matricu, pēc kuras sensori var saprast šautras attiecību matricā un var sevi koriģēt, lai vienmēr tēmētu uz centru.
"Starstreak" tehnoloģija būtiski atšķiras no cita veida pretgaisa aizsardzības raķetēm, kuras uz mērķi dodas, izmantojot infrasarkano staru vai arī operatora vadītas.
Tādējādi tās nav iespējams apkarot vai bloķēt ar tradicionālām pretgaisa raķešu aizsardzības sistēmām – piemēram, pretinieka lidmašīnas vai helikopteri nevar izmest viltus infrasarkanos mērķus, cenšoties novirzīt raķeti no mērķa.
Pagaidām gan nav zināms, cik daudz šādu raķešu Lielbritānija nodos Ukrainai.
Plašu militāro palīdzību Ukrainai ir sniegušas daudzas citas NATO valstis, piegādājot gan strēlnieku ieročus, gan prettanku raķetes un pretgaisa aizsardzības raķetes. Arī Baltijas valstis Ukrainai ir nogādājušas ieročus un munīciju. Atsevišķa militārās un finanšu palīdzības programma ir arī Eiropas Savienībai.
Kopumā Ukraina saņēmusi tik lielu skaitu "Javelin" un "Stinger" raķešu, ka atsevišķi analītiķi pat pauduši bažas, vai rūpnīcu, kurās šīs iekārtas tiek izgatavotas, jaudas būs pietiekamas, lai nodrošinātu augošo pieprasījumu.
Padomju laikā ražoti pretgaisa aizsardzības kompleksi
Drīzumā Ukrainas pretgaisa aizsardzība varētu tikt papildināta arī ar Slovākijas zenītraķešu kompleksiem "S-300". Slovākija gatava nodot šos kompleksus Ukraina rīcībā, ja saņems no NATO līdzvērtīgus Rietumu ražojumus, kas palīdzēs tādējādi segt radušos caurumu alianses pretgaisa aizsardzībā.
S-300 zenītraķešu kompleksi ražoti Padomju Savienībā pagājušā gadsimta 80. gados un sastāv no vairākiem elementiem – raķešu palaišanas iekārtām, radariem un komandpunktiem. Komponenti var atrasties pat vairāku desmitu kilometru attālumā viens no otra.
S-300 zenītraķešu kompleksi var sasniegt mērķus, piemēram, pretinieka kaujas lidmašīnas un ballistiskās raķetes, līdz pat 150 kilometru attālumā.
S-300 zenītraķešu kompleksi Ukrainas rīcībā jau bija pirms kara sākuma, un tiek uzskatīts, ka ukraiņiem ir pietiekama pieredze, lai ar tiem apietos, ja šādas piegādes patiešām notiks. Uz NATO alianses plāniem piegādāt Ukrainai šādas zenītraķetes reaģējis arī Kremlis, draudot, ka to nepieļaus un uzbruks konvojiem, kas tās pārvadās.
Ukrainas ieroču arsenāls ironiskā kārtā varētu arī tikt papildināts ar modernu Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmu S-400. Izskanējis, ka ASV varasiestādes uzsākušas sarunas ar Turciju, kas varētu nodot Kijevas rīcībā savas S-400 sistēmas.
Krievija un Turcija līgumu par S-400 piegādi noslēdza 2017. gadā, kas izraisīja arī diplomātiskos strīdus starp Ankaru un Vašingtonu. Tiek pieļauts, ka ASV varētu aizstāt Turcijas S-400 ar kādu citu pretgaisa aizsardzības sistēmu.
Salīdzinot ar iepriekšējo modeli, S-400 ir ar uzlabotu radaru un elektroniskās kaujas sistēmām, kā arī kompleksam ir vairāk raķešu.
Jāpiebilst, ka arī pati Krievijas armija ir kļuvusi par nozīmīgu Ukraiņu bruņoto spēku donoru – Ukrainas rīcībā ir nonākuši desmitiem tanku, kājnieku kaujas mašīnu un artilērijas sistēmu, kurus Krievijas karavīri bija pametuši degvielas trūkuma dēļ, vai arī pēc tam, kad tehnika iestiga dubļos, kas stepē veidojas pavasara laikā.
