Gads ar Covid-19: piektdaļa mirušo slimnieku dzīvojuši pansionātos

Latvijas Radio veica izpēti un mēģināja savākt informāciju, kā pandēmijas ierobežojumus ir pārdzīvojušas sociālās aprūpes iestādes. Diemžēl datus nevar saukt par pilnīgiem, jo desmit novadi vairāku nedēļu laikā un pēc vairākkārtējiem aicinājumiem tā arī neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt uz Latvijas Radio uzdotajiem jautājumiem.

ĪSUMĀ:

• Latvijā ir 4 valsts sociālās aprūpes centri ar 25 filiālēm. Pašvaldību pārraudzībā – 119 sociālās aprūpes centri pieaugušajiem.
• Daļu no tiem skāra Covid-19. Pašvaldību pansionātos slimība proporcionāli izplatījās mazāk.
• Tomēr tieši pašvaldību pansionātos neizdevās tik sekmīgi ierobežot mirstību.
• Tas varētu būt saistīts ar kopējām problēmām pansionātu darbībā.
• Tāpēc būs nepieciešami būtiski to darbības uzlabojumi.
• Viens no smagāk skartajiem pansionātiem – Priekulē.

Priekulē viens no smagāk skartajiem pansionātiem

Latvijas Radio devās uz Priekuli, kur atrodas viens no smagāk skartajiem pansionātiem – tur ilglaicīgās sociālās aprūpes centrā kopš pandēmijas sākuma miruši astoņi cilvēki. Savukārt gandrīz visi – 52 no 55 klientiem – bija saslimuši ar Covid-19, turklāt saslima arī vairāk nekā puse darbinieku. Šādu informāciju Latvijas Radio sniedza SIA "Priekules slimnīca" valdes priekšsēdētāja Tatjana Ešenvalde, kuras pārraudzībā ir šī iestāde.

Priekules novadā dzīvo aptuveni 5000 iedzīvotāju, un tas ir bijis salīdzinoši pasargāts no saslimstības ar bīstamo infekciju. Kopš pandēmijas sākuma Priekules novadā konstatēti tikai 119 slimības ar Covid-19 gadījumi. Taču zīmīgi, ka divas trešdaļas no visiem novadā inficētajiem bijuši saistīti ar slimnīcu. Ešenvalde gan atteicās skaidrot iemeslus šādam lokālam uzliesmojumam. Viņa tikai piebilda: "Negribas to visu cilāt. Tas jau viss ir pagājis. Tās bija decembra beigas un janvāris."

Notikušo komentēt atteicās arī slimnīcas Ilglaicīgās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centra nodaļas vadītāja Zane Rihlicka, jo bez slimnīcas vadītājas atļaujas to nevarot darīt. Turklāt viņiem jau esot bijusi slikta pieredze ar medijiem.

Dažādas runas mazpilsētās gan mēdz izplatīties ātri, tomēr Latvijas Radio sastaptie Priekules iedzīvotāji par šādu mirstību un saslimstību pašu pansionātā ir pārsteigti. Daudzi saka, ka dzirdējuši par krietni mazāku saslimstību un par uzliesmojumiem kaimiņos – Vaiņodes novadā.

Pansionāta vadība visdrīzāk nav uzskatījusi par vajadzīgu informēt iedzīvotājus un sabiedrību kopumā.

Arī slimnīcas un novada interneta mājaslapā atrodamas vienīgi norādes par karantīnas pasākumiem, bet atrast vairāk informācijas par notiekošo pansionātā nav iespējams. Arī vietējie mediji traģisko uzliesmojumu nav plaši aprakstījuši.

Vienīgais, no kā informāciju nav izdevies noslēpt, ir vietējais apbedīšanas birojs.

Priekules apbedīšanas biroja vadītājs un vietējās vasarsvētku draudzes mācītājs Andrejs Kostaļeba atzina: "Pēdējās trīs nedēļas strādājam nosvīduši. Pirms tam mēnesī mēs apglabājām līdz desmit cilvēkiem, tagad vienas nedēļas laikā tie ir seši, septiņi cilvēki." Kostaļeba skaidroja, ka darba ir daudz ne tikai Priekules novadā. Jābrauc arī uz Vaiņodes un Aizputes novadiem. Daudz priekulnieku cīņu ar Covid-19 zaudējuši arī Liepājas reģionālajā slimnīcā.

Kostaļeba, atklājot ikdienas darba aizkulises, skaidroja, ka parasti, ja pansionātā nomiris kāds Covid-19 pozitīvs klients, tad apbedīšanas birojam par to paziņojot jau zvanā un mirušais jau sagatavots ievietošanai zārkā "Viņš ir ievietots plastmasas maisā. Viss tiek kārtīgi nopakots, un mēs atbraucam uz morgu jau ar zārku, paši lietojam cimdus," pastāstīja Kostaļeba. Zārki parasti ir aiztaisīti ciet, tomēr pēc piederīgo vēlēšanās tos var arī atvērt. Tad gan nevarot iet tam tuvu klāt. "Lai arī no attāluma, bet vismaz to pēdējo reizi savu tuvo, mīļo cilvēku var redzēt, un dažiem tas ir ļoti, ļoti svarīgi," piebilda Kostaļeba.

Šis Priekules pansionāts ir piemērs tam, cik nežēlīgi Covid-19 ir pārbaudījis ilgstošā finanšu badā esošo aprūpes namu sistēmu mūsu valstī. To varam secināt arī pēc atbildēm, kuras Latvijas Radio iesūtīja tās pašvaldības, kurās atrodas viens vai vairāki pašvaldības pārraudzībā esoši sociālās aprūpes nami.

Pašvaldību pansionāti – pabērna lomā

Latvijas Radio jautāja pašvaldību pansionātu vadītājiem, kāda pandēmijas laikā bijusi sadarbība ar valsts institūcijām un cik raiti izdevies saņemt atbildes uz aktuālajiem jautājumiem, kā arī – vai ir bijusi reāla palīdzība. Diemžēl atbildes liek secināt, ka Labklājības ministrija un citas atbildīgās valsts institūcijas nav spējušas operatīvi un visaptveroši palīdzēt ne ar padomiem, ne arī sniegt materiālo atbalstu, lai ierobežotu saslimstības izplatību pansionātos.

Vietējai vadībai bieži vien problēmas ir nācies risināt pašu spēkiem. Un tad nu, kā pratuši, tā rīkojušies.

Latvijas Radio ieskatam sniedz atsevišķu pašvaldību pansionātu vadību sniegtās atbildes:

• "Pieejamie materiāli un aktivitātes stipri novēlotas."
• "Visaptverošāki skaidrojumi par rīcības algoritmiem un papildu informācija par praktiski pielietojamiem Covid-19 ierobežošanas pasākumiem vairāk tika sniegti pēc 2021. gada 15. janvāra, kad daļā aprūpes centru jau bija notikušas plašas inficēšanās. Pastāvīgi novērojama nekonsekventa, nekoordinēta savstarpēja rīcība un komunikācija starp atbildīgajām valsts institūcijām."
• "Neskatoties uz to, ka saslimstība plaši izpletās ilgstošas aprūpes centros, decembrī un janvārī sanāksme bija vienu reizi mēnesī, kas bija nepietiekami".
• "Aizsardzības līdzekļus pamatā gādājam paši, sistēma caur Civilās aizsardzības komisiju ir smagnēja!"
• "Decembrī viennozīmīgi darbojās princips, ir problēma – risinām, nevis paredzam un preventīvi novēršam, lai tā nerastos vai vismaz būtu algoritms, pēc kā rīkoties."
• "Viss gan bija mazliet novēlots, jo ļoti daudzos aprūpes namos jau plosījās Covid-19 vīrusa  infekcija, bet skaidru norādījumu, vadlīniju, algoritmu nebija."
• "Krīzes situācijas laikā nebija pietiekama informācija par atkritumiem, to iznīcināšanas iespējām. Šī informācija bija stipri novēlota."

Sniegtās atbildes liek secināt – pašvaldību iestādes strādājušas pastiprinātas spriedzes režīmā, sadarbība ar valsts iestādēm ir bijusi smagnēja. Drīzāk tas veidojis arī nepārtrauktu psiholoģisku spiedienu, kuru izturēt ir bijis grūti kā centru darbiniekiem, tā vadībai.

Uz to arī norādīja veselības un sociālo pakalpojumu centra vadītājs Dagdā Andris Badūns. Viņš uzsvēra, ka ārkārtas apstākļos, uzturot saslimušos un darot visu, lai slimība nenodarītu vēl lielāku postu, milzīgu papildu slodzi radījusi nemitīgā atskaitīšanās visādām valsts iestādēm. Citreiz tas esot bijis jādara pat vairākas reizes dienā, turklāt atbilde jāsniedz īsā laikā, un, kad tas izdarīts, nākamajā vēstulē no citas iestādes pieprasīta teju identiska informācija.

Badūns uzskata, ka pansionāti nonāca "frontes pirmajās līnijās" – jākopj, jāmazgā, jābaro, darbiniekiem jāstrādā kombinezonos, maskās.

"Mūsu darbinieces strādāja svīzdamas!" piebilst Badūns. Milzīgā informācijas aprite jau tā pārslogotajos apstākļos kļuvusi neizturama, un vienā brīdī vadzis arī lūzis. To labi var dzirdēt arī vadītāja izmisušajā balsī: "Visiem visu vajag! Sūta vēstules, un tik atskaities par to un par šito! Bet reāli atbraucis palīgā tā arī neviens nebija!"

Krīze izgaismo ilgstoši nerisinātās problēmas

Šobrīd operatīvais darbs starp valsts iestādēm un pašvaldības pārraudzībā esošajiem pansionātiem ir "ieeļļotāks" nekā pandēmijas sākumā. Uzlabojusies arī veselības un sociālā sektora sadarbība. Tomēr aizvien trūkst reāla atbalsta, secina Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte.

Viņa skaidroja, ka vēl šobrīd no kolēģim saņem šādus komentārus: "Mūs baida, mūs sodīs. Saka – būs šādi mēri un tādi mēri." Rudzīte gan uzskata, ka cilvēkiem ir vajadzīgs atbalsts tā, lai šo centru darbinieki un vadītāji justu, ka viņu darbs tiek novērtēts, ka viņu problēmas ir sadzirdētas un ka atbildīgās ministrijas un citu iestāžu darbinieki pieslēdzas problēmu risināšanai un dara to operatīvi.

Rudzīte uzsvēra, ka lielākās problēmas rada tas, ka nozare gadiem finansiāli "badināta" un krīze vien izgaismo tā sekas. Viņa pauda – jārisina jautājums par veselības aprūpes finansējumu arī sociālās aprūpes centros: "Kaut vai jāslēdz līgumi ar Nacionālo veselības dienestu, kas ļautu finansēt mediķus, lai tiktu nodrošināta arī ģimenes ārstu klātbūtne."

Pašvaldību savienības pārstāve uzskata, ka, motivējot ģimenes ārstus ar papildu piemaksām un koeficientiem, viņi būtu ieinteresētāki sadarboties ar sociālās aprūpes centriem. "Šobrīd sadarbība ir veiksmīga tajos gadījumos, kad ir noslēgts papildu līgums ar ārstu un ir finansiāla motivācija strādāt sociālās aprūpes centros," atklāja Rudzīte.

Ministrija turpina taisnoties

Par sociālās aprūpes kvalitāti valstī politiski atbildīga ir Labklājības ministrija. Tiesa, tās tiešā pakļautībā ir tikai četri Valsts sociālās aprūpes centri ar 25 filiālēm. Publiski izskanējuši pārmetumi, ka 119 pieaugušo pansionātiem, kuri atrodas pašvaldības pārraudzībā un nav tiešā ministrijas pakļautībā, Labklājības ministrijas amatpersonas ir pievērsušas par maz uzmanības.

Labklājības ministre Ramona Petraviča ("KPV LV") gan nepiekrīt, ka pašvaldību pansionāti būtu atstāti novārtā. Viņa taisnojās, ka vienmēr jau varot teikt, ka "varēja darīt labāk vai varēja darīt savādāk". Taču reakcija, viņasprāt, bijusi atbilstoša tam, kāda bijusi pieredze un zināšanas šādās situācijās. Un tās gan esot bijis gaužām maz. "Brīdī, kad visā valstī plosās vīruss un saslimstības rādītāji kāpj, nebija iespēja izvairīties no tā, ka saslimstība aug arī tādās vietās, kur vienkopus ir daudz cilvēku un kas ir kā viena mājsaimniecība," par infekcijas straujās izplatīšanās iemesliem pansionātos sacīja ministre Petraviča.

Lai arī pašvaldību pansionāti neesot aizmirsti, tomēr Petraviča atzina – ekspresstesti pašvaldību pansionātus sasniedza vien ap laiku, kad jau sākusies vakcinēšana.

Iepirkumā esot bijusi pārsūdzība, tādēļ testu piegāde pašvaldību pansionātiem pamatīgi aizkavējusies. Turklāt bijušas arī publiskas diskusijas par to, vai, piemēram, pulsa oksimetru iegādei nebijis gana daudz laika pirms smagajiem uzliesmojumiem, tāpat šaubas raisījusi arī siekalu testu efektivitāte. Arī vakcinācijas sākumposmā bijušas acīmredzamas kļūdas procesa organizēšanā.

Pārbaudes un pirmie secinājumi

Nenoliedzami, Labklājības ministrija nav vienīgā atbildīgā par visu notikušo sociālās aprūpes centros. Atbildība par notikušo ir jāuzņemas arī veselības nozarei. Jāpiebilst, ka Labklājības ministrija kopā ar Veselības inspekciju 2020. gadā veica arī tematisku pārbaudi "Par sociālās aprūpes institūcijās klientiem nodrošinātās aprūpes kvalitāti".

Kopziņojums, kurš publicēts vien šī gada februārī, liek apšaubīt labklājības ministres Petravičas teikto, ka nav bijis iespējams izvairīties no Covid-19 pieauguma pansionātos, ja reiz saslimstība augusi visā valstī. Pārbaudē atklāta virkne problēmu un trūkumu, tostarp arī tieši pandēmijas kontekstā.

Viena no ziņojuma autorēm ir Veselības inspekcijas ārstniecības iestāžu kontroles nodaļas vadītāja Viktorija Zefīrova-Tačinska. Viņa skaidroja, ka kopumā ziņojumā identificētas desmit būtiskas problēmas jeb riski. Starp tiem ir konstatētas problēmas sociālo aprūpes centru sadarbībā ar ģimenes ārstiem un jau minētais ģimenes ārstu pieejamības trūkums pansionātos, īpaši lauku reģionos. Centros konstatētas arī problēmas zāļu apritē.

Ļoti nozīmīgs ir risks, ka trūkst speciālistu, kuri pansionātos spētu laikus noreaģēt uz iemītnieku veselības stāvokļa pasliktināšanos.

"Ne visos centros ir reģistrēti veselības punkti, ne visos centros strādā medicīnas māsas. Darbinieki nezina par agrīnām slimības pazīmēm, lai savlaicīgi varētu paziņot ārstam vai pareizi varētu novērtēt un izsaukt ātro palīdzību," secinājumos dalījās Zefīrova-Tačinska.

Uzskaitītie riski ir vien neliela daļa. Vairāk nekā 100 lapaspušu garajā dokumentā izteikti secinājumi un sniegtas norādes un ierosinājumi. Daži no tiem:

• Personāla kompetence neatbilst kvalitatīvai un drošai aprūpes nodrošināšanai. Higiēnas un klientu izvietošanas prasības attiecībā uz visiem centriem pārskatāmas un pielīdzināmas tādām, kādas ir ārstniecības iestādēs.
• Par obligātām nosakāmas tādas apmācības personālam par pareizu roku mazgāšanu, lietoto medicīnas ierīču dezinfekciju, aizsarglīdzekļu pareizu lietošanu un rīcību augsta riska infekciju epidēmijas gadījumā.
• Latvijā nav izstrādātas rekomendācijas un atbalsta rīks klientu veselības stāvokļa novērtēšanai māsai aprūpes procesā.
• Aicināt Labklājības ministriju veidot centralizēto uzraudzības sistēmu – Sociālo aprūpes centru inspektorātu, kuras uzdevumi būtu nevis kontrolēt un sodīt, bet ieraudzīt riskus, atrast cēloņus, novērst tos.
• Aicināt Labklājības ministriju izstrādāt grozījumus sociālo aprūpes centru telpu prasībām, kas paredz klientu izmitināšanu vienvietīgās un divvietīgās istabiņās, palielinot minimālas platības prasības.

Ja šīs un vēl citas problēmas būtu novērstas jau pirms Covid-19 uzliesmojumiem, iespējams, šī slimība pansionātos nemaz tik smagi nebūtu plosījusies.

Akmens arī pašvaldību "dārziņā"

Taču problēmas nav tikai valsts iestāžu pusē. Atbildība ir jāuzņemas arī pašvaldību amatpersonām, kuru teritorijā atrodas sociālās aprūpes centri. Proti, ne vienmēr pašvaldību sociālās aprūpes centri ir aktīvi, vēlas palīdzību un rīkojas proaktīvi.

Slimību profilakses un kontroles centrs sadarbojas ar katru pansionātu un īpaši jau tad, kad to skārusi infekcija. Centra pārstāve Ilze Arāja, stāstot par to, kāda ir sadarbība ar centriem, uzsvēra, ka ļoti liela nozīme ir iestādes vadītājam.

Esot tādi pansionātu vadītāji, kas paši jautā, meklē risinājumus, un bieži tas redzams arī labos rezultātos. "Ir tādi aprūpes centri, kur nav neviena saslimšanas gadījuma," piebilda Arāja. Taču esot arī tādi pansionātu vadītāji, kuri sākumā neuztverot situācijas nopietnību. To gan mainot brīdis, kad paša vadītajā pansionātā tiek konstatēts kāds saslimšanas gadījums, un tad situācija strauji mainās.

Arāja gan atklāja, ka diemžēl nācies arī konstatēt krāpšanos ar datiem, informācijas slēpšanu un pat nevēlēšanos sadarboties: "Piemēram, mēs redzam, ka netiek iesniegts pilns kontaktpersonu saraksts. Arī uz atsevišķiem gadījumiem mēs saņemam sūdzības no klientu radiniekiem vai pašiem iestādes darbiniekiem."

Ir bijuši gadījumi, kad Slimību profilakses un kontroles centrs ir spiests informēt Veselības inspekciju vai pat vērsties Valsts policijā, lai lūgtu palīdzību darbā ar iestādēm, kurās ir smagāki pārkāpumi un nav absolūti nekādas vēlmes sadarboties.

To, ka epidemioloģiskā situācija ir atšķirīga katrā pašvaldībā, atzina arī labklājības ministre Petraviča.

Tiesa, problēmas rada ne tikai vadības attieksme pret notiekošo. Izvērtējot saslimstības atšķirības dažādos pansionātos, ir skaidrs, ka saslimstība saistāma arī ar katra pansionāta tehnisko nodrošinājumu, izmēru, telpu un ēku skaitu un lielumu, proti, iespējām nodrošināt platības, regulēt cilvēku plūsmu un visus citus epidemioloģiskās piesardzības pasākumus. Realitātē bieži vien tas neesot iespējams. "Tagad var redzēt – kur ir vairākas ēkas, tur varēja veiksmīgi apturēt slimības izplatību," secināja Petraviča.

Tomēr ministre uzskata, ka problēmas radot arī dezinformācija. Gatavi vakcinēties esot aptuveni trešdaļa darbinieku. Ministrija mēģina noskaidrot, kāpēc tā un kāda ir situācija pašvaldībās, kur atsaucība ir īpaši zema. Realitāte esot skarba. "Ja viņi saka, ka no trīs ģimenes ārstiem divi neatbalsta vakcināciju, tad ir tikai loģiski, ka cilvēks vairāk uzticas mediķiem nekā politiķiem," piebilda Petraviča.

Pašvaldības cīnās, kā māk

Latvijas Radio pašvaldībām arī jautāja, kā ir mainījies sociālo aprūpes centru darbinieku skaits. Atbildes liek secināt – lai gan darba apjoms ir milzīgs, darbinieku izdegšana ir nežēlīga un ir cilvēki, kas ir pametuši darbu sociālās aprūpes iestādēs, tomēr aiziešana nav bijusi masveidīga. Turklāt daudzviet darbinieku skaits ir pat pieaudzis.

No pašvaldību iesniegtās informācijas arī secināms, ka ir pašvaldības, kuru sociālās aprūpes centrus, vismaz līdz šī gada februāra sākumam, Covid-19 tā arī nebija skāris. Piemēram, tās ir iestādes Cēsu, Jēkabpils, Siguldas novados. Ir pansionāti, kuros pirmie lielie uzliesmojumi notikuši tikai nesen – februāra sākumā, piemēram, Ludzas novadā. Un ir tādi, kuros tie bijuši iepriekš, bet šobrīd situācija ir stabila. Tādi ir, piemēram, Ozolnieku, Engures, Limbažu un jau minētais Priekules novads. Ļoti svarīgi, ka ir arī novadi, kur iepriekš konstatēts tikai viens inficēts darbinieks vai klients, bet infekcija tālāk tā arī nav izplatījusies.

Atliek secināt, ka savlaicīga reaģēšana un aktīva rīcība ir novērsusi saslimstības uzliesmojumu. Tāda situācija līdz februāra sākumam bija, piemēram, Ilūkstes un Inčukalna, Ķekavas un Dundagas novados.

Pašvaldību sekmes Covid-19 apkarošanā ir ļoti atšķirīgas. Iemesli – gan nepietiekoši ātri nodrošināta palīdzība, atsevišķos gadījumos nepietiekama pašas iestādes iesaiste, gan komunikācijas kļūdas un kavēkļi, tehniskais un telpu nodrošinājums, gan testu kavēšanās un darbinieku pārslodze. Tāpat būtisks riska faktors ir nepietiekamais atalgojums, kas liek darbiniekiem strādāt vairākās vietās.

Daudz sistemātisko problēmu ir atklājusi Labklājības ministrijas un Veselības inspekcijas pārbaude. Taču galvenais secinājums – tas, kā ar krīzi tiekam galā šodien, nav vien atkarīgs no tā, cik operatīvi rīkojamies.

Līdzīgi kā veselības jomā – arī sociālajā nozarē ir pieļauta tās ilglaicīga badināšana, un šobrīd tas atspēlējas. Krīze vien izgaismo un spilgti iezīmē sociālās sistēmas vājos punktus.

Par to diemžēl nākas maksāt ar slimības uzliesmojumiem, fizisku un emocionālu pārgurumu sociālajiem darbiniekiem. Un tas, visdrīzāk, ļauj pieļaut jaunas kļūdas un prasa sociālās aprūpes iestāžu klientu – cilvēku, kuri uzticēti profesionālai aprūpei, – dzīvību.