2011.gada pavasarī kļuva zināms, ka partijai "Visu Latvijai" (VL) ir izdevies savākt 10 tūkstošus parakstu par izglītību tikai latviešu valodā. Dažas dienas vēlāk biedrība "Dzimtā valoda" paziņo, ka vāks parakstus krievu valodas atzīšanai par otru valsts valodu. Togad 9. maija priekšvakarā latviešu mediju uzmanību piesaistīja Nila Ušakova izvairīšanās no vārda "okupācija". Jau pēc vēlēšanām okupācijas tematu aizēnoja vēlēšanu uzvarētāja - saskaņiešu - neņemšana valdībā. Tas savukārt radīja pateicīgu augsni līdz tam samērā klusajai parakstu vākšanai par referendumu rosināšanu, kurā balsotu par krievu kā otru valsts valodu.
Referendums kā protests
Kampaņas iniciators Vladimirs Lindermans nepaguris latviešu medijiem uzsvēra: parakstu vākšanas mērķis ir parādīt, ka krieviski runājošie nav otrās šķiras cilvēki. Ap to pašu laiku virtuālo telpu saviļņo klips, kurā Lindermans ar sabiedrotajiem aicina bezdarbībā nenoskatīties, kā tiek apspiesta krievu valoda. Sākumā parakstu vākšanu Nils Ušakovs vismaz publiski neatbalstīja. Tomēr vēlā rudenī kļūst zināms, ka Rīgas mērs ir parakstījies par krievu kā otru valsts valodu. Sava viedokļa mainīšanu Saskaņas centra līderis skaidroja ar to, ka viņa partija latviešu valodu atbalsta kā vienīgo valsts valodu, savukārt parakstu vākšana ir par krievu pašcieņas saglabāšanu. Visticamāk, pateicoties tieši Ušakova atbalstam, Lindermanam izdodas savākt vairāk nekā 180 tūkstošus parakstu, lai rīkotu referendumu par Satversmes pantu mainīšanu, lai krievu valoda iegūtu valsts valodas statusu.
Referendums kā balsojums par valsti
Ar uzviju savāktie paraksti lika sarosīties valdošajiem politiķiem. Valsts augstākās amatpersonas atkal un atkal uzsvēra, ka nekādi kompromisi par šo jautājumu nav iespējami. Valsts prezidents Andris Bērziņš jaunagada uzrunā, sagaidot 2012. gadu, brīdināja - referendums par otru valsts valodu būs balsojums pret Latviju kā valsti. Dažas dienas vēlāk pēc nelielām diskusijām visi astoņi Centrālās vēlēšanu komisijas locekļi nolēma, ka tautas nobalsošanas zīmē būs jautājums: "Vai jūs esat par Satversmes grozījumiem?" Referenduma datums - 18. februāris. Gaidāmo referendumu apņem arvien lielākas kaislības. Nacionāļi uzskata, ka šo referendumu nemaz nedrīkstēja pieļaut, un apstrīd to Satversmes tiesā. Tikmēr "Saskaņas centrs" norāda, ka šādas nacionāli noskaņotu politiķu aktivitātes vēl vairāk saasina etniskās attiecības un tas var slikti beigties. Pēc tam, kad Satversmes tiesa lēmusi, ka referendums par krievu valodas statusu tomēr notiks 18.februārī, Vladimirs Lindermans izplatījis skrejlapas ar aicinājumu latviešiem nepiedalīties krusta karā pret krievu valodu.
Referendums kā valsts pašapziņas stiprināšanas akcija
Referenduma priekšvakarā visi Saeimā ievēlētie politiskie spēki atzina, ka situācija ir neapmierinoša - un solīja rīkoties, lai pēc referenduma situāciju uzlabotu. Politiķi bija gatavi veikt speciālu pētījumu, lai noskaidrotu, kādēļ tik liels līdzpilsoņu skaits gatavs balsot pat par krievu valodu. Precīzi noskaidrojot iemeslus, varētu domāt, kā tos risināt, tā toreiz sprieda Zaļo Zemnieku Savienības pārstāve Iveta Grigule. Arī Zatlera Reformu partijā daži biedri saka - izrādot kaut vai simbolisku cieņu, vajadzētu tomēr pareizticīgo Ziemassvētkus pasludināt par brīvdienu. Savukārt, sakārtojot likumdošanu, atvieglot latviešu valodas apgūšanu un piešķirt Latvijas pilsonību visiem nepilsoņu bērniem. Tāpat "Vienotībā" un Zatlera Reformu partijā vairākkārt uzsver nepieciešamību stiprināt sabiedrisko mediju krievu valodā. Bet, kamēr politiķi domā, kā apdzēst referenduma radīto ugunsgrēku, Lindermana rosinātais referendums kļūst par Latvijas valsts pašapziņas stiprināšanas akciju. Lai arī sākumā izskan aicinājumi nepiedalīties referendumā, neilgi pirms referenduma sākas kampaņa ar dažādiem uzsaukumiem nepalikt malā. Un cilvēki tiešām cēlās un gāja.
Referendums kā izaicinājums
Jau no agra rīta Latvijas Radio balsošanas iecirkņos sastapa tos, kuriem todien bija darba diena, tomēr viņi uzskatīja par pienākumu piedalīties referendumā. Valodas referendumā piedalījās 70,7% balsstiesīgo, un tajā bija lielākā vēlētāju aktivitāte kopš 5.Saeimas vēlēšanām, konstatēja Centrālā vēlēšanu komisija. Rīgas mērs Nils Ušakovs pēc balsošanas žurnālistiem atzinās, ka balsojis par krievu valodu kā otru valsts valodu. Pārliecinošs vairākums nobalsoja pret Satversmes grozījumiem, kas piešķirtu krievu valodai valsts valodas statusu. Latviešu partijas steidza saviem vēlētājiem pateikties par aktivitāti. Tikmēr Saskaņas centra pārstāvis Andrejs Klementjevs referendumu rezultātu skaitīšanas naktī uzsver – tas, vai spriedze augs, būs atkarīgs no valdošās koalīcijas politiķiem, jo - ja viņi nenāks pretī Saskaņas centram, tiks rosināts kārtējais referendums. Visi politiķi gan ir vienās domās – referendums ir mācība, ka etniskais jautājums ir jārisina. Tiesa gan, joprojām skaidrībaa politiķiem nav - kā. Valsts prezidents Andris Bērziņš, komentējot referendumu, paziņojis, ka Latvijā jāsāk nopietna diskusija par Satversmes nostiprināšanu un varas modeļa maiņu. Premjers Valdis Dombrovskis dod divas nedēļas laika sagatavot priekšlikumus sabiedrības saliedētības veicināšanai. Pēc tam Kultūras ministrijā tiek izveidota īpaša darba grupa, kas vairākus mēnešus izstrādā īpašu sabiedrības saliedēšanas programmu. Savukārt Reformu partijas līderis Valdis Zatlers uzskatīja, ka referendums bija zināmu aprindu provokācija un tās iniciētāji jau iepriekš diezgan precīzi zināja rezultātu. Viņi apzināti gājuši uz iepriekš zināmu, negatīvu rezultātu, izraisot nevajadzīgu šķelšanos sabiedrībā. Labot to var, pēc Zatlera domām, ar vairākiem konkrētiem darbiem - daudz pieejamāku latviešu valodas apguvi un izmaiņām Pilsonības likumā.
Referendums kā parāds
Ir pagājis gads kopš valodas referenduma, un politiķu degsme sākt šķetināt referenduma izsijātos atšķirīgos viedokļus - vai un kādas nacionālās nesaskaņas valda Latvijā - manāmi noplakusi. Lai arī sabiedrības saliedēšana kļuva par valdības prioritāti, tai atvēlot arī gandrīz miljonu latu – manāmas bija vien dažas saliedēšanas iniciatīvas, piemēram, apmaiņas programma latviešu un mazākumtautību bērniem un jauniešiem. Papildu naudu ieguva arī sabiedriskie mediji ziņām krievu valodā. Pie Pilsonības likuma Saeima vēl turpina strādāt, tomēr par automātisku pilsonības piešķiršanu visiem Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem Saeimas partijas tā arī nespēja vienoties. Konkrēti lēmumi nav pieņemti arī par Nacionālās apvienības priekšlikumu bērnudārzos pāriet uz mācībām latviešu valodā. Arī pareizticīgo Ziemassvētki vairs nav latviešu politiķu dienas kārtībā. Politiķi jūtamo rezultātu trūkumu attaisno ar šī jautājuma sarežģītību un atzīst, ka vienā dienā rezultātu nevar panākt. Pirms gada eksperti pauda pārliecību - tā vietā, lai izstrādātu revolucionārus plānus, labāk būtu jāturpina iesāktie darbi, kaut vai jānodrošina pierobežas iedzīvotāji ar dekoderiem, lai var redzēt Latvijas televīzijas programmas. Daļa sabiedrības vērotāju arī atzina, ka politiķi nepārzina savu iedzīvotāju problēmas un nezina patieso ikdienas situāciju – cilvēkiem Latgalē, pirmkārt, ir vajadzīgs darbs, nevis darba grupas sabiedrības saliedētībai.
