ĪSUMĀ:
- Likums liedz sabiedriskajiem medijiem no valsts piešķirt mazāku dotāciju nekā gadu iepriekš.
- Taču liela nozīme ir arī speciālās programmās piešķirtai naudai, piemēram, valsts simtgadei.
- Pamatbudžetā nav arī LR4 un LSM.lv krievu un angļu versijas finansēšanas.
- Šogad saruks ieņēmumi no reklāmām. Atbildīgā Saeimas komisija gan sola meklēt risinājumu.
- Par naudas sadali lemj arī abu mediju vadības, bet lēmumi bieži atkarīgi no hroniskā naudas trūkuma.
- Riski pašreizējai finansēšanas kārtībai – atkarībā no papildu naudas var sarukt saturs un pieejamība.
- Radio un LTV uzsver: kopumā pārāk maz naudas, arī satura; hroniski trūkst naudas tehnikai.
- Finansējums atstāj ietekmi arī uz sabiedrisko mediju popularitāti.
- Risinājumi: abonentmaksa, piesaiste noteiktam nodoklim vai IKP.
- Mediju uzraugs piedāvā - 0,2% no IKP un 10% infrastruktūrai, bet KM iecere ir 0,17% no IKP.
- Kaimiņš piekrīt, ka sabiedrisko mediju finansējums jāsaista ar IKP. Sola likuma sabiedrisko apspriešanu gada beigās.
- Kariņš izvairīgs par ideju 0,17% no IKP atvēlēt sabiedriskajiem medijiem, jo ir arī dažādas citas vajadzības.
- Lēmumi par nākamā gada budžetu rādīs politiķu gribu palielināt sabiedrisko mediju finansējumu.
Pamatbudžets un papildu nauda
Galvenais sabiedrisko mediju finansējuma avots ir valsts budžeta dotācija. Šogad finansējumu ietekmēja arī ilgā valdības veidošana un tas, ka aizvien nav pieņemts budžets. Likumā rakstīts, ka dotācija nedrīkst būt mazāka nekā iepriekšējā gadā. Taču ir arī citi finanšu avoti, kas gan nav garantēti un var atšķirties.
Piemēram, daudz naudas šajos gados nācis no simtgades programmas. "Mums bija 450 000 eiro pagājušajā gadā satura veidošanai. Tie bija gandrīz 20 dažāda veida raidījumi, vēl nerunājot par tiešraidēm un dažādiem citiem projektiem. Es domāju, ka tas klausītājam ir ļoti, ļoti jūtams kā satura samazinājums," norāda Latvijas Radio valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne.
Latvijas Televīzijai no simtgades pērn bija vairāk – aptuveni 670 000 eiro.
Vēl neliela daļa budžeta nāk no citām īpašām programmām. Tā ir ar Latvijas Radio 4 – ap 190 tūkstošiem eiro un LSM.lv angļu un krievu versiju – aptuveni 120 tūkstošiem. Pēc saceltās trauksmes jaunā valdība gan drīzumā nāca klajā ar paziņojumiem, ka arī šogad naudu iedos.
"Nē, šajā gadā mēs neesam neko ielikuši bāzē. Tikai vienreizējais pasākums," atbildēja finanšu ministrs Jānis Reirs ("Jaunā Vienotība").
Mazāk naudas no reklāmām
Vēl viena nozīmīga budžeta daļa ir reklāmas ieņēmumi. Šogad tie saruks, jo nav lielo pasākumu, kas piesaista reklāmdevējus. Bet ir vēl viens svarīgs iemesls. No gada vidus bankas un "ātro kredītu" sniedzēji vairs nevarēs reklamēties un sponsorēt raidījumus sabiedriskajos medijos.
"Reklāmas ieņēmumi tieši no šī reklāmas tirgus segmenta mums ir ļoti būtiski. Es negribu saukt precīzus ciparus. Tie ir nodoti gan elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, kura jau ir informējusi Finanšu ministriju par tām summām," pastāstīja LTV vadītājs Ivars Priede, apstiprinot, ka tie ir aptuveni 500 000 eiro gadā.
Mazāki zaudējumi būs Latvijas Radio. Taču tos varētu pamanīt daudzi. "Tas, kas mūs uztrauc, cik lielā mērā likumdevējs šīs izmaiņas domājis, ka ir jāattiecina arī uz sadarbības projektiem. Šajā gadījumā zem riska būtu "Dod pieci!", kur mums bankas ir bijuši ļoti labi sadarbības partneri un atbalsts šīs akcijas veidošanā," norādīja Klapkalne.
Bet ja šāda sadarbība nebūs atļauta? "Nu, grūti prognozēt.
Es pieļauju, ka mēs varbūt tad arī informēsim, ka mēs praktiski nevaram atļauties šādas akcijas veidot."
Saeimas Preses dienestā gan informēja, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā deputāti nolēmuši meklēt labāku risinājumu kreditēšanas reklāmas regulējumam, kas fokusētos tieši uz ātrajiem kredītiem, jo pieņemtās izmaiņas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā bija iecerētas kā ātro kredītu reklāmas ierobežojums, bet neprecīzās redakcijas dēļ attiecas uz visu kreditēšanas jomu, turklāt neskaidri formulēts normas piemērojums.
Pašu mediju lēmumi
Kā naudu sadalīt, lemj arī sabiedrisko mediju vadība. Piemēram, LTV bija sarežģīts, pretrunīgs plaši izskanējis stāsts par režijas pulti, ar kuru atbildīgā padome pamatoja arī divu valdes locekļu atlaišanu. Amatā palika vien valdes loceklis Ivars Priede.
Viņš rāda pulti: "Šī ir tā režijas telpa, kur tās pultis izvietotas. Šī ir viena no trijām plānotajām režijas pultīm. (..) Mums ir 380 000 eiro vēl 2019. gada laikā jāatmaksā."
Iekšēji pieņemtie lēmumi gan bieži atkarīgi no hroniskā naudas trūkuma sabiedriskajiem medijiem.
Raugoties uz veco Latvijas Televīzijas tehniku, kas turpina nodrošināt pārraidi, par tehnoloģijām atbildīgais Arnis Šeibe stāsta, ka to redzējuši arī politiķi: "Viņi te kaut kad ir bijuši. Nezinu, vai Saeimas komisija, bet pietiekoši augstu stāvoši. Bet viņi apskatās, pamāj ar galvu un aiziet. Viņi reaģē tad, kad kaut kas notiek, kad ekrānos vienkārši ir tumsa, tad gan viņi reaģē. Tad viņi gatavi dot naudu, bet tad jau ir par vēlu."
Pietrūkst gan saturam, gan tehnikai
Kādi ir riski pašreizējai sabiedrisko mediju finansēšanas kārtībai?
Pirmā problēma – tieši modelis, kādā veidā šobrīd piešķir naudu Latvijas Radio un LTV. "Tas, ko mēs šobrīd redzam, šī ikgadējā budžeta apstiprināšana ar konkrētiem prioritāriem pasākumiem, kas var samazināt sabiedrisko mediju saturu un pieejamību. Būtu jāmaina šis modelis, lai tas budžets ir prognozējams un ilgtermiņā stabils un saprotams, un lai tas nav atkarīgs no ikgadējiem politiskiem lēmumiem," saka Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītāja Aiga Grišāne.
Otra problēma – naudas kopumā sabiedriskajiem medijiem ir par maz. "Finansējums, kas ir piešķirts saturam, nav adekvāts. Pietrūkst saturam, pietrūkst satura attīstībai, pietrūkst satura inovācijām. Pietrūkst naudas arī infrastruktūrai. Un katru gadu mēs ar šīm problēmām saskaramies," norāda Latvijas Radio 1 direktore Inese Matjušonoka.
Latvijā sabiedriskajiem medijiem tērē apmēram par 10 miljoniem eiro gadā mazāk nekā Lietuvā un Igaunijā.
Latvijas Televīzijas valdes loceklis finanšu jautājumos Ivars Priede saka – šāda starpība varbūt nav salīdzinoši liela problēma, ja runa būtu par vienu gadu. Taču, ja katru gadu ir 10 miljonu eiro atpalicība, tad, protams, kaut kam arī nepietiek.
Tāpēc vispirms sabiedriskie mediji iegulda saturā, nevis tehnoloģijās un infrastruktūrā. Ilgtermiņā tie spiesti samierināties, piemēram, ar vecu tehniku.
"Ar arvien lielākiem riskiem pakļaut uzņēmumu dažādām ķibelēm, kuru segšanai ir nepieciešami līdzekļi neparedzētiem gadījumiem, jo citas iespējas nav. Mums ir grūti izplānot, piemēram, pusmiljona kapitālieguldījumus, ja tā nav. Tad vai nu mēs pasakām: labi, mēs tagad attīstīsimies tehnoloģiski, bet, mīļie skatītāji, jums būs jāpaciešas un diez vai tādas un šādas, piemēram, programmas jūs redzēsiet savos ekrānos. Šādam lēmumam nav nekāda pamata. Mums ir jānodrošina primāri saturs," skaidro Priede.
Līdz ar to skatītājs jau atšķirību nejūt līdz brīdim, kad, piemēram, salūst "Panorāmas" pults un kādu vakaru skatītāji neierauga gaidīto raidījumu. "Piemēram, Latvijas Televīzija lineārajā televīzijā 2018. gadā bija kanāls numur viens,
bet tas viss ir panākts, gan pateicoties cilvēku pašatdevei, gan tāpēc, ka tiek taupīts uz visu pārējo. Ilgi tas nevar turpināties.
Agri vai vēlu tā nostieptā stīga kaut kur plīst," saka Priede.
Finansējumam ir arī sasaiste ar sabiedrisko mediju popularitāti. Uz Eiropas Raidorganizāciju apvienības pētījuma secinājumiem norāda mediju eksperte Rita Ruduša: "Ja sabiedriskajam medijam nav nodrošināts stabils finansējums un adekvāts finansējums arī izmēra ziņā, tas nozīmē, ka sabiedriskais medijs nevar pilnvērtīgi un stratēģiski pildīt savu funkciju.
Kā risināt ieilgušās finansējuma problēmas?
Dažādās Eiropas valstīs sabiedrisko mediju finansē atšķirīgi. Ir valstis, kur iedzīvotājiem ir abonentmaksa par sabiedrisko mediju. "Virknē, it īpaši veco Rietumeiropas demokrātijas valstu praksē," norāda Grišāne no Kultūras ministrijas.
Šādas idejas izskanējušas arī Latvijā. Atsevišķos gadījumos pats sabiedriskais medijs arī ievāc šo abonentmaksu. Tātad pat nav iesaistīta kāda valsts institūcija, kas iekasē naudu no iedzīvotājiem. Šādam modelim, tāpat kā citiem, ir trūkumi. Piemēram, šobrīd Dānijā abonentmaksa krietni samazinājusies, jo tā lēma politiķi.
"Arī tie modeļi, par ko jāmaksā un cik jāmaksā, ir ļoti dažādi, un ne vienmēr tā efektivitāte tiek nodrošināta, un faktiski arī godīgums un taisnīgums, ka visi samaksā vienādi," saka Grišāne. Iedzīvotājiem arī ne vienmēr skaidrs, kāpēc jāmaksā, ja mājās nav televizora.
Vēl viens veids – sasaistīt sabiedrisko mediju finansējumu ar kāda nodokļa daļu. Piemēram, Lietuvā tas piesaistīts iedzīvotāju ienākuma nodoklim un akcīzes nodoklim. Citur saistīts ar izložu, azartspēļu un arī akcīzes nodokli. Tomēr, ja šo nodokļu ieņēmumi samazinās, tad sarūk arī nauda sabiedriskajiem medijiem.
Saeimas Cilvēktiesību komisijas Mediju politikas apakškomisijas vadītāja Vita Anda Tērauda ("Attīstībai/Par") norāda uz vēl kādu risku šim modelim: "Īpaši Latvijā nodokļu likmes sistēmas, nodokļu esamība, neesamība, arī tas ir mainīgs lielums. Mūsu gadījumā varbūt mainās par biežu, bet vēl jo vairāk, tas ir riskantāk, manuprāt."
Ir arī valstis, kas sabiedrisko mediju finansējumu mēģinājušas piesaistīt iekšzemes kopproduktam (IKP). Un tieši par šo modeli Latvijā visbiežāk runā tagad.
Piedāvā sasaistīt ar IKP
Latvijā top jauns likums, kas regulēs sabiedrisko mediju darbu un to pārraudzību. Tajā būs noteikts arī finansēšanas modelis. Tiesa, lai gan teju visi iesaistītie saka – pašreizējā situācija jāmaina, jaunajā likumprojektā attiecībā uz Latvijas Radio un LTV finansējumu viss ir tāpat kā līdz šim.
To redz arī Saeimas Mediju politikas apakškomisijas vadītāja Vita Anda Tērauda: "Izskatās, ka šajā likumprojektā ir jau ietverti iepriekšējās valdības, iepriekšējo politisko partiju kompromisi. Un, es domāju – šos kompromisus mēs droši vien negribēsim. Mēs gribam no jauna skatīt. Kā vienu piemēru šai likumprojektā, ko mēs no 12. Saeimas saņēmām, nav risināts finanšu jautājums vispār. Tur ir atstāts viss pa vecam. Un tieši to mēs negribam – atstāt visu pa vecam."
Likumprojekta otrajam lasījumam ir iesniegti priekšlikumi par nākotnes finansējuma modeli. Lai gan detaļās atšķirīgi, to būtība ir sasaistīt sabiedrisko mediju budžetu ar IKP.
"NEPLP ir iesniedzis priekšlikumu par to, ka sabiedrisko mediju budžetam ir jābūt piesaistītam iekšzemes kopproduktam. Tam ir jābūt 0,2 % no IKP," to Latvijas Radio ēterā teic Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājas vietnieks Ivars Āboliņš. Padomes priekšlikums nozīmētu dubultot sabiedrisko finansējumu. Pašlaik tas ir ap 27 miljoniem eiro, bet to piedāvā celt līdz apmēram 60 miljoniem eiro.
"Turklāt turpmākos 10 gadus katru gadu sabiedrisko mediju budžetā infrastruktūras nodrošināšanai jāpiešķir vēl 10 % no iepriekšējā gada budžeta, kas aizies tieši visām infrastruktūras lietām," sacīja Āboliņš.
Kultūras ministrija piedāvā nedaudz mazāku dotāciju – 0,17 % no IKP. Tas atbilst vidējam sabiedriskā medija budžetam Eiropā. Turklāt finansējums nedrīkstētu būt mazāks nekā pirmajā gadā, kad šāda sasaiste ar IKP ieviesta.
Modeļa maiņu ministrija piedāvā no 2022. gada.
Par mediju politiku atbildīgās Saeimas apakškomisijas vadītāja norāda, ka sasaiste ar IKP garantētu stabilitāti. Taču par to vēl būs jāvienojas. Ja izdosies vienoties par šādu modeli, Tērauda spriež, ka būs garas diskusijas, cik liels procents no IKP būtu vajadzīgs sabiedrisko mediju attīstībai. Viņa optimistiski prognozē, ka jauno, sabiedrisko mediju darbu regulējošo likumu varētu pieņemt šogad. Spriežot pēc šī brīža diskusiju gaitas, tas gan ir maz ticams.
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš ("KPV LV") Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" stāstīja, ka likuma izskatīšana ir lēna, jo tas ir smagnējs. Komisijā tā skatīšana sadalīta vairākās daļās. Viņš pieļāva, ka šī gada beigās likumu varētu nodot sabiedriskajai apspriešanai.
Arī Kaimiņš aizstāvēja modeli sasaistīt sabiedrisko mediju finansējumu ar IKP, jo tam ir lielāka drošība, nekā vienkārši katru gadu meklēt naudu budžetā.
Premjers Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība") norādīja, ka sabiedriskajiem medijiem vajadzētu iziet no reklāmas tirgus. Viņš gan nezina, vai piesaiste IKP būtu labākais modelis, jo nav saprotams, kā noteikt procentus, cik daudz atvēlēt medijiem. Problēma varētu būt arī valsts ekonomikas attīstība, jo tad medijiem būtu pārāk daudz naudas, vai arī gluži pretēji - ekonomikas lejupslīde. Kariņš gaida dažādu modeļu piedāvājumu no KM ar argumentāciju, kurš no tiem būtu vislabākais.
Kariņš bija izvairīgs par 0,17% no IKP atvēlēšanu medijiem, jo tas paredz, ka LTV un LR būs divas reizes vairāk naudas, bet "uz galda ir arī dažādas citas vajadzības", piemēram, skolotāju algas.
Budžets – lakmusa tests politiķu gribai
Gala lēmums par to, cik neatkarīgs no politiķu ietekmes un stabils nākotnē būs sabiedrisko mediju finansējums, jāpieņem tieši politiķiem.
Pirmais rādītājs, kas ļaus spriest par politisko gribu mainīt šī brīža finanšu situāciju, būs diskusijas par naudas piešķiršanu LTV un Latvijas Radio iziešanai no reklāmas tirgus. Proti, no 2021. gada paredzēts, ka sabiedriskie mediji pametīs reklāmas tirgu. Tāpēc būs vajadzīga arī kompensācija. Pirmkārt, jau tādēļ, ka no reklāmām ienākumu vairs nebūs. Katru gadu aptuveni 14 miljoni eiro.
Jau lēmumi par nākamā gada budžetu rādīs politiķu gribu palielināt sabiedrisko mediju finansējumu.
Jo jau nākamgad vajadzēs apmēram septiņus miljonus eiro tā satura veidošanai, kas aizstās reklāmas Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā.
