Kādēļ pašatteikušos personu reģistrs, kuram jāpalīdz iedzīvotājiem atturēties no azartspēļu atkarības, realitātē nedarbojas? Un kādēļ uzraudzības sistēma gan no inspekcijas, gan azartspēļu organizatoru puses ir nepilnīga?
ĪSUMĀ:
- Reģistrs palīdz, bet to var apiet: "tikai vajag pasveķīt naudiņu"
- "Spēlē uz cilvēku dvēselēm" un "laimētavas būtu jāpārceļ ārpus apdzīvotām vietām"
- "Tā ir maksimums pusstunda" – spēlmaņi tiek Latvijā nereģistrētajās interneta vietnēs
- Pie psihologa atnāk, kad sasniedz pēdējo punktu
- Cilvēkam nepatīk pārāk piepūlēties
- Cik efektīvas ir pārbaudes un reģistra uzraudzība?
Reģistrs palīdz, bet to var apiet: "tikai vajag pasveķīt naudiņu"
Darba dienas pievakarē februārī esmu ieradusies uz anonīmo spēlmaņu sadraudzības sapulci. Tajā regulāri tiekas azartspēļu atkarīgie, lai dalītos pieredzē un šādā veidā atveseļotos no azartspēļu atkarības. Pie ēkas ārdurvīm Rīgā sastopu apsargu, kurš mani rūpīgi izprašņā.
Sapulces telpā pirmo sastopu Arni, viņš ir ieradies pirmais, lai dalībniekiem sagādātu tēju un saldumus, ar ko pacienāties.
Uz iknedēļas sapulci ir sanākuši astoņi dažāda vecuma vīrieši no atšķirīgām profesijām. Bet visiem ir kopīgs mērķis – izārstēties no tieksmes spēlēt azartspēles.
Anonīmo spēlmaņu sadraudzības sapulce ir droša vieta atkarīgajiem, kur dalīties ar savu pieredzi, tostarp arī Arnim. Lai uzklausītu viņa stāstu, vienojamies tikties ārpus sapulces telpām, kur viņš sagaida ar savu bērnības draugu Juri. "Viņam ir tāda pati pieredze kā man, un es domāju, ka viņš arī varēs kādus vārdus piebilst," paskaidro Arnis.
Abi vīrieši ir spēlējuši azartspēles vairāk nekā 20 gadus. To laikā viņi bija atkarīgi arī no alkohola un narkotikām. Nu jau vairākus gadus gan Juris, gan arī Arnis ir spējuši atturēties.
"Šī ir Betlēmes Žēlsirdības māja atkarīgām personām," stāsta Arnis.
Viņš strādā arī "Betlēmes Žēlsirdības mājā", kas ir kristīgais palīdzības centrs un kopiena atkarīgajiem. Organizācija piedāvā speciālu rehabilitācijas programmu.
"Pats izgāju šo programmu un paliku kalpot, jo īsti nebiju pārliecināts, ka spēšu parūpēties par sevi un noturēt skaidrību ārpus šīs mājas sienām," atzīst Arnis.
Viņš stāsta, ka cīnīties ar atkarību ir ļoti grūti.
Pirms trijiem gadiem Latvijā ieviesa speciālu sarakstu – pašatteikušos personu reģistru. Tā mērķis ir palīdzēt no azartspēlēm atkarīgajiem atturēties no spēlēšanas.
Sistēma darbojas šādi – cilvēks brīvprātīgi lūdz, lai viņu iekļauj vienotā sarakstā, un spēlmani pēc tam vairs neielaiž laimētavā.
Pašatteikušos personu reģistram pieteicās arī Arnis.
"Noteikti tas ir labi kaut kādā mērā. Tas palīdz turēties kaut kādos rāmjos," viņš spriež.
Tomēr reģistra sistēmai ir kāds trūkums – to var apiet.
"Viena no lietām ir izbraukt ārpus valsts. Tur reģistrs nestrādā. Ļoti daudzi meklē tuvāko vietu, kur aizbraukt. Parasti tā ir Lietuva. Visi vārti ir vaļā, un var droši iet spēlēt," stāsta Arnis.
Arnis saka – lai atturētu spēlētājus no iekļūšanas spēļu zālēs, jābūt vienotam reģistram visās Baltijas valstīs.
Tomēr tā nav pati lielākā problēma. "Es zinu to, ka apsargam var samaksāt. [..] Tāpēc, ka viņi paši spēlē. Tur jau ir tā nelaime. Viņi ir azartā, viņiem ir nepieciešama nauda, un viņi ies uz visu," skaidro Arnis.
Apsargi labi pazīst spēlmaņus un otrādi.
"Un ir drošs, ka nebūs pārbaude, kad ienāk. Viņi vizuāli zina, kurš ir spēlmanis un kurš ne. Un viens no mūsu [sadraudzības sapulces] brāļiem vienkārši, ejot iekšā, pateica, ka man ir 500 eiro un no tā, ko es vinnēšu es tev 10% iedošu. Un, protams, apsargs stāv pat blakus un kontrolē spēli," atklāj Arnis.
Pēc Arņa domām – cilvēcīgais faktors un uzraudzības trūkums ir galvenie iemesli, kādēļ reģistru var apiet. Spēlmaņi to izmanto.
"Katrs spēlmanis, kurš vinnē, parasti atstāj tējas naudu. Un spēlmaņi, ja vinnē, tad atstāj ļoti labu tējas naudu. Pats esmu atstājis vairākus simtus eiro. Viņi to dala starp bārmeni, starp visiem darbiniekiem, kas atrodas zālē. Tātad katra persona ir ieinteresēta, lai būtu spēlētāji. Lai kā mēs gribētu šo apturēt, ja mēs tiktu ar apsargiem galā, tad būtu citi, kas ņemtu, kas laistu iekšā, kas riskētu," uzskata Arnis.
Viņš gan pieļauj, ka varbūt ne katrā spēļu zālē var uzpirkt darbiniekus, "bet, ja mēs taisītu eksperimentu,
tad es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka no trijām zālēm es vienā ieietu, tikai vajag pasveķīt naudiņu".
Ar vārdu "pasveķīt" Arnis domā parādīt naudu.
"Vienīgais, uz ko mēs varam aicināt, ir spēļu zālēs izlikt anonīmo spēlmaņu biedrības bukletus, iespēju problēmu risināt. Lai nāk, ārstējas. Ja mēs to spētu aiznest līdz tiem, kuri ņem naudu tikai tāpēc, ka paši spēlē un zaudē, varbūt kaut kā pamazām izskaustu. Protams, tā ir naiva cerība, bet nu.." nosaka Arnis.
"Spēlē uz cilvēku dvēselēm" un "laimētavas būtu jāpārceļ ārpus apdzīvotām vietām"
Arņa draugs Juris, kurš ir atnācis līdzi uz interviju, stāsta, ka pilsētās būtu jāierobežo piekļūšana azartspēļu vietām.
"Tagad katram ir iespēja tur ieiet. Katram izmisušam. Cik daudz ir sajauktas jaunu cilvēku ģimenes. Iznīcinātas. Es pats esmu n-tās reizes atnācis un visu algu – visu vienā rāvienā nospēlējis. Un viss. Tālāk risini," atceras Juris.
Viņš ir pārliecinājies – azartspēļu bizness ir izveidots tā, lai spēlētājs automātā vienmēr atstātu vairāk naudas, nekā varētu vinnēt.
"Mani azarts vienkārši apēda. Ir bijis no pieciem eiro divi tūkstoši. Tas nekad nav apstādinājis. Tāpēc ir tā smiešanās: nulle vai miljons. Manā gadījumā tā ir vienmēr nulle. Tāpēc, ka miljonu nav iespējams tur vinnēt. Algoritms jau sen ir uztaisīts," spriež Juris.
Lai dabūtu naudu azartspēlēm, viņš atdeva visu, kas viņam piederēja: "Telefons vai kaut kas cits tiek ieķīlāts. Tad jau ķeras pie tuviniekiem."
Viņš piekrīt, ka tāpēc nereti azartspēļu vietu tuvumā ir lombards: "Tā ir klasiskā shēma. Un tur lombardā tiek viss pieņemts. Šausmīgi. Un, protams, ka arī lombardos tos izmisušos cilvēkus apčakarē. Viņi jau arī tur ļoti labi "lasa", ka tev vajag. Tur ļoti dārgu mantu atdod pa kapeikām. Tas ir viņu bizness. Abi divi [azartspēļu vietas un lombardi] spēlē uz cilvēku dvēselēm."
Viņaprāt, spēļu zāles būtu jāpārceļ ārpus apdzīvotām vietām.
"Protams, ja tu dzīvo Jūrmalā un braukā maršrutā Jūrmala–Rīgas dome, tad tu neredzi to, kādas šausmas notiek mikrorajonos, kur ir šis apburtais aplis. Tur ne vienu vien jaunu ievelk iekšā. Lūdzu, lai ir centralizēta vieta, kazino. Tuksnesis mums nav, bet ideālā versijā ārpus Rīgas. Lai tur tas bizness grozās," spriež Juris.
Līdzīgi domā arī Arnis. Atbildīgajām amatpersonām būtu arī jāierobežo azartspēles, lai pasargātu vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu – nabadzīgos iedzīvotājus.
"Tas procents ir milzīgs, ka iet tieši trūcīgi cilvēki, kuriem nav nekā, cerībā "izcelt" kaut ko, lai galvenokārt nodrošinātu savu dzīvi," piebilst Arnis.
Bet realitāte gan ir cita. "70% iekšā, 30% ārā. Ja ir tās dienas, kad es arī izvelku, tad pienāk vienmēr nākamā, un es ar to visu naudu ieeju atpakaļ. Tātad reāli, ja paspēj nopirkt zābakus vai cigaretes, tad tas ir vienīgais. Viss tiek iegrūsts atpakaļ. Te viennozīmīgi vinnēt nevar," pārliecināts Arnis.
Atkarības dēļ viņš laimētavās atgriezās atkal un atkal.
"Tāda veida uzmanību mēs ikdienā nesaņemam – ne ģimenē, ne ārpus tās. Notiek ļoti viesmīlīga apkalpošana, kā arī sagaidīšana. Tu ieej iekšā kā ļoti augsta amatpersona. Tev vienmēr smaida, iedos to, iedos šo. Meitenes īsās kleitiņās staigā. Aptekalē. Iedod alkoholu. Tu esi viegli iereibis. Logi vienmēr ir ciet vai logu vispār nav. Nav pulksteņa, nav laika izjūtas," atceras Arnis.
"Tā ir maksimums pusstunda" – spēlmaņi tiek Latvijā nereģistrētajās interneta vietnēs
Autostāvvietā vienā no Rīgas piepilsētām satieku Jāni (tas nav vīrieša īstais vārds). Arī ar viņu pirmo reizi tikos anonīmo spēlmaņu sapulcē. Kamēr sēžam mašīnā, viņš sāk stāstīt par savu pieredzi ar azartspēlēm.
"Es visu esmu spēlējis. Sākot ar automātiem, kazino, totalizatoriem, savā starpā spēles ar cilvēkiem uz naudu. Visu, kas ir pieejams Latvijā un internetā," viņš iesāk savu stāstu.
Jānis spēlēja azartspēles vairāk nekā 20 gadus. Pēdējos piecus gadus viņam ir izdevies atturēties.
Jānis apmeklē anonīmo spēlmaņu sadraudzības sapulces un, tāpat kā Arnis un Juris, ir sevi iekļāvis pašatteikušos personu reģistrā.
"Teiksim, ja tāds saraksts būtu bijis pirms 20 gadiem, tad es tajā būtu bijis. Es spēlēju un sapratu, ka nav kaut kas kārtībā," atzīst Jānis.
Vai reģistrs viņam neļauj spēlēt azartspēles arī internetā? Jānis skaidro, ka "interneta spēlēs Latvijā reģistrētās lapās nevar ieiet, jo tur viss ir elektroniski. Bet ir Latvijā nereģistrētas spēļu lapas, kurās it kā nevar ieiet, bet, mazliet veicot darbības datorā vai telefonā, var ieiet un spēlēt".
Cik tas ir sarežģīti, Jānim grūti spriest, "kādas kuram ir attiecības ar datoru, bet ikdienas lietotāja līmenī, tad, ja es ienāku mājās un man uz kartes ir nauda, un ja man vēl nav izveidots elektroniskais maciņš, tad tā ir maksimums pusstunda. Ja ir jau kaut kādas iestrādnes, tad tās ir divas minūtes."
Jānis stāsta, ka ar reģistru vien ir par maz, lai cilvēku pamudinātu izrauties no atkarības. Kaut arī reklamēt azartspēles ārpus to organizēšanas vietām ir aizliegts, azartspēļu uzņēmumi savu biznesu cītīgi reklamē interneta lapās un televīzijas kanālos, kas ir reģistrēti ārpus Latvijas.
"Kad es sāku atveseļoties, tad es telefonā un datorā uzliku reklāmu bloķētāju, jo reklāmas ir visur. Tieši azartspēļu. Man ļoti interesē sports, un sporta portālos ir pilns ar azartspēļu reklāmām. Protams, ka viņi cenšas "ietīt" savu produktu ļoti pievilcīgā gaismā. Tas iespaido, protams. Ja tas neiespaidotu, tad jau neliktu," spriež Jānis.
Viņš atgādinājumu par spēlēšanu saņem arī personīgi telefonā.
"Kad beidzu spēlēt, tad es uzrakstīju visiem, kur man bija konti, lai man neko nesūta nekādas ziņas. Viņi saka – jā, jā, un atkal pēc kāda laika sūta. Man atnāca īsziņa telefonā no kādas Latvijas spēļu vietnes internetā ar tekstu: "Sveiki, sen neesat bijis pie mums, tuvojas Valentīna diena un katru dienu būs akcijas!""
Jānis stāsta, ka viņš sevi ir iekļāvis pašatteikušos personu reģistrā uz 100 gadiem, "lai mani nelaiž iekšā, bet ir iespēja pēc gada iet rakstīt iesniegumu un tad spēlēt atkal. Man tas šķiet absurdi, ka tā var būt. Nezinu, kāds tam ir iemesls. Vai tā ir kādas inspekcijas neizdarība un neizpratne par atkarībām, vai tas ir azartspēļu lobijs."
Patlaban pašatteikušos personu reģistrā atkarīgie var lūgt sevi iekļaut vismaz uz gadu. Tas ir minimālais termiņš. Bet azartspēļu nozare publiski aicina minimālo termiņu samazināt līdz trijiem mēnešiem. Jānis par to ir skeptisks.
"Trīs mēnešos tikai mazliet var uzlaboties attiecības ar tuviniekiem, darba kolēģiem, un varbūt lielāka iespēja pēc tam aizņemties, nozagt vai dabūt naudu. Es to saku no savas pieredzes, kā man tas būtu bijis," atklāts ir Jānis.
Pie psihologa atnāk, kad sasniedz pēdējo punktu
Viena no vietām, kur cilvēki var meklēt palīdzību, lai izkļūtu no atkarības, ir Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija. Tur strādā psiholoģe Elīna Brila. Viņa ikdienā individuāli tiekas gan ar azartspēļu spēlētājiem, gan arī viņu tuviniekiem.
"Jā, diemžēl šeit atnāk tikai tie, kas ir nogrimuši līdz dibenam, viņi ir sasnieguši kaut kādu personīgo pēdējo punktu, piedzīvojuši pēdējo pilienu, un tātad atnākuši jau tad, kad viņi apzinās, ka viņiem vajag palīdzību," stāsta Elīna Brila.
Psiholoģe stāsta, ka pašatteikušos personu reģistrs nepalīdz mazināt atkarību, bet liedz iespēju spēlēt.
"Pat ja viņš ir iekļāvis sevi uz 100 gadiem, pēc divpadsmit mēnešiem viņam ir tiesības, man jāsaka diemžēl, bet viņam ir tiesības pārdomāt, un viņš var tātad ar mums sazināties, un viņš var izslēgties no reģistra, un mums nav tiesību viņam atteikt. Es kā psihologs labprāt redzētu šo minimālo termiņu garāku. Piemēram, divus gadus," atzina Brila.
Viņa ir vaigā redzējusi lielāko daļu Latvijas azartspēlmaņu, kuri grib izdzēsties no reģistra.
"Es nekad tīri tehniski neapsēžos, nepieņemu dokumentu, neizslēdzu cilvēku. Es vienmēr prasu, – es redzu, ka jums ir liegums uz vairākiem gadiem. Kāpēc jūs šobrīd esat pārdomājis? Ir klienti, ar kuriem ir iespējams runāt, un ir tādi, es varbūt lietošu tādu sarunvalodas vārdu, teiksim tā – "nozombēti".
Viņš ir tik ļoti sakoncentrējies uz iespēju tūliņ spēlēt, ka mani nedzird," atzīst psiholoģe.
Viņa stāsta, ka no desmit klientiem, kuri nāk "izdzēsties", aptuveni divi ir tādi, kuri ir gatavi ieklausīties viņas teiktajā.
No reģistra var izdzēsties arī attālināti, bet tad ir nepieciešams elektroniskais paraksts.
"Un šai klientu grupai, kas spēlē azartspēles, visbiežāk elektroniskā paraksta nav," norāda Elīna Brila.
Bet, jo jaunāks ir spēlētājs, jo lielāka iespēja, ka viņam būs elektroniskais paraksts un viņš pratīs to izmantot.
Elīna Brila ir novērojusi, ka pašreizējais cenu pieaugums ir pamudinājis cilvēkus izņemt sevi no reģistra.
"Cilvēki patiešām vairāk vēlas risināt savas ekonomiskās problēmas, zemus ienākumus vai vispār periodus bez ienākumiem. Viņi spēlēšanu redz kā vienīgo peļņas veidu. Protams, tā ir tā domāšanas kļūda. Un lielā daļā gadījumu viņi balsta šo pārliecību tajās retajās epizodēs, kad viņi patiešām ir laimējuši kaut ko," stāsta psiholoģe.
Tas ir psiholoģisks fenomens – neredzēt zaudējumus: "Viņi var neredzēt tūkstošu eiro zaudējumu, bet redzēs desmit eiro laimestu. Un kas pats svarīgākais – gribēs to atkārtot."
Arī viņa atgādina to pašu, ko stāsta spēlmaņi – cilvēki azartspēlēs nevis vinnē, bet pazaudē naudu.
"Uz to ir arī balstīts šis bizness, šis miljonu bizness. Un arī to viņiem jācenšas paskaidrot, ka nevis jūs tur iesiet pelnīt, bet viņi pelna uz jūsu rēķina, un tas ir normāli, un tāds ir šis bizness. Viņi patiešām izjūt sekas no visiem šiem ierobežojumiem, kas viņiem visu šo gadu laikā ir tikai pieauguši, un viņi meklē veidus, kā pievilināt klientus arvien vairāk," spriež psiholoģe.
Kopš Latvijā pirms trijiem gadiem sāka darboties pašatteikušos personu reģistrs, tajā sevi kaut reizi ir iekļāvuši vairāk nekā 42 tūkstoši cilvēku.
Lielākoties cilvēki sevi reģistrā iekļauj uz minimālo termiņu – gadu. Un pēc tam viņus no reģistra automātiski izdzēš.
Patlaban reģistrā ir vairāk nekā 26 000 cilvēku.
Cilvēkam nepatīk pārāk piepūlēties
Kopējais azartspēļu nozares uzņēmumu apgrozījums pērn Latvijā bija vairāk nekā 290 miljoni eiro. Tas ir tikai par desmito daļu mazāk nekā pirms četriem gadiem. Toreiz vēl nebija sākusies Covid-19 pandēmija, kuras dēļ uz vairākiem mēnešiem bija jāslēdz spēļu zāles.
Tātad tas, ka vairāki desmiti tūkstoši cilvēku ir brīvprātīgi lieguši sev iespēju spēlēt, nozari īpaši nav ietekmējis. Arī tirgus dalībnieku skaits būtiski nesarūk – tieši pretēji.
Latvijas interaktīvo azartspēļu biedrības pārstāvis Kaspars Rāzna atklāj, ka "skaits ir būtiski pieaudzis pēdējos trīs gados. Faktiski ir dubultojies."
Cik lielu ietekmi uz interaktīvo spēļu operatoru apgrozījumu ir radījis pašatteikušos personu reģistrs, pēc Rāznas domām būtu sarežģīti aprēķināt.
"Noteikti varētu mēģināt veikt aplēses, bet tur jāsaprot, ka bija kovida laiks, otrkārt, nozare pati par sevi ir augošā tendencē, tieši tiešsaistē. Līdz ar to jāsaprot, cik augtu bez reģistra, cik ar reģistru. Bet, protams, ka tas ietekmē ciparus kaut kādā mērā. Apgrozījums samazinājās. Par to vispār nav nekādu šaubu. Jautājums par apjomu," skaidro Rāzna.
Uz jautājumu, kā nozare šo kompensē, viņš bilst, ka "reģistrs noteikti nelika mainīt kaut kādus sevis atrādīšanas veidus. Nē. Kā arī reģistra efekts uz interaktīvajām spēlēm bija, bet tas bija salīdzinoši neliels."
Rāzna lēš, ka interaktīvajās spēlēs vismaz reizi gadā spēlē apmēram 100 līdz 150 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Savukārt līdz ar reģistra ieviešanu vairs nespēlē 10% līdz 20% cilvēku.
Rāzna ir pārliecināts, ka pieeju legālajām azartspēļu vietnēm internetā spēlmaņi tik viegli nevar atrast: "Es, protams, nevaru teikt, ka 100% gadījumos tas strādā, jo cilvēki ir ļoti radoši."
Tomēr nelegālajās azartspēļu vietās internetā reģistrs nedarbojas.
"Ja dikti grib un šo to prot, tad var spēlēt. Bet jāsaprot, ka arī Latvija no savas puses ir veikusi virkni pasākumu, kas šādus gadījumus samazina. Pirmkārt, tā ir domēna bloķēšana," norāda Kaspars Rāzna.
Pērn Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija bloķēja apmēram pustūkstoti nelegālo azartspēļu vietnes jeb domēnus, bet pēdējos deviņos gados – vairāk nekā 3000 mājaslapu, kuras piedāvāja nelicencētas spēles.
"Principā nevar piekļūt šīm vietnēm. Atkal ir tehniski veidi, bet cilvēkam nepatīk pārāk piepūlēties. Otrs efektīvais solis. No Latvijas principā tur var iemaksāt tikai ar maksājuma karti, un Latvijas bankas ir bloķējušas šādus maksājumus," norāda Kaspars Rāzna.
Viņš tic, ka tas ir pietiekami, lai reģistrā esošam spēlmanim mazinātu vēlmi meklēt iespēju spēlēt internetā. Par to liecinot arī fakts, ka nelegālā tirgus apmērs sarūk. Viņš stāsta, ka pandēmijas laikā nelegālās spēles internetā veidoja nedaudz virs 30%, bet šogad – jau krietni zem.
"Tad tā ir forša tendence, un es domāju, ka tā tikai turpināsies. Un tas apliecina, ka šie mēri – domēnu un maksājumu bloķēšana – strādā," uzskata Rāzna.
Cik efektīvas ir pārbaudes un reģistra uzraudzība?
Pērn Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija interaktīvās vietas pārbaudīja 240 reizes. Rāzna ar šādu rezultātu ir apmierināts: "Es domāju, ka Latvijas azartspēļu inspekcija ir pietiekoši labi nokomplektēta un, būšu godīgs, pārbaudes ir daudz un bieži."
Savukārt kazino, spēļu zāļu un totalizatoru vietas uzraugi pērn pārbaudīja gandrīz 300 reižu. Tā kā Latvijā bija atvērtas aptuveni 200 azartspēļu vietas, tad var secināt, ka uzraugi klātienē teorētiski pārbaudīja katru spēļu zāli reizi gadā.
Papildus tam uzraugi attālināti seko līdzi tam, kā darbojas azartspēļu automāti. Viņi arī skatās, vai tie cilvēki, kuri spēlē azartspēles, ir vai nav pirms ienākšanas zālē pārbaudīti.
"Skaidrs, ka jebkuram biznesam, kuru uzrauga un regulē, droši vien gribētos, lai viņus pēc iespējas mazāk aiztiek. Tas būtu tikai loģiski. Vai tas ir pietiekoši – nezinu," rezumē Rāzna.
Latvijas Spēļu biznesa asociācijas prezidents Arnis Vērzemnieks stāsta, ka "inspekcija brauc pārbaudīt, neziņo, kad viņi brauc, ir kaut kādas plānotās, bet lielākoties visas pārbaudes ir neplānotās".
Pagājušajā gadā par dažādiem pārkāpumiem inspekcija azartspēļu organizētājus sodīja ar aptuveni 11 000 eiro.
Vērzemnieks gan stāsta, ka naudas sods nebija par pašatteikušos personu reģistra apiešanu, jo ar kaut ko tādu neviens spēļu organizators laimētavās neesot saskāries.
"Droši vien jau apiet var visu ko. Bet tas ir diezgan neiespējami," saka Vērzemnieks.
Uz norādi par kukuļiem apsargiem, lielākām dzeramnaudām vai procentiem no laimestiem spēļu zāles darbiniekiem, Vērzemnieks saka: "Ja šādi gadījumi notiek, tad noteikti uz to vajadzētu reaģēt un ziņot, jo skaidrs, ka tas grauj visu sistēmu. Visās azartspēļu vietās ir videonovērošana, kas tiek uzglabāta, kas ir jānodod inspekcijai, līdz ar to viss ir redzams. Tur neko nevar paslēpt."
Bet kā ar pašatteikušos personu reģistra uzraudzīšanu sokas Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijai?
Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas vadītāja Signe Birne saka, ka "tā nav panaceja, tas ir viens no veidiem, kā sevi ierobežot, kā sevi atturēt."
"Kontroles pasākumus mēs veicam, izvērtējot riskus, saliekot prioritātes. Braucot, piemēram, Latgales virzienā, tad inspektori tur brauc trīs dienas, un brauc apli pa visām Latgales spēļu zālēm," stāsta Birne.
Bet tad pēc vienas zāles pārbaudes nākamajās jau inspekciju gaida.
"Jā, nākamās durvis zina. Protams, ka tā tas ir, bet es neredzu citu iespēju, kādā veidā mēs to varētu darīt," atzīst inspekcijas vadītāja.
Inspekcijas Kontroles departamentā strādā deviņi darbinieki, kuri pārbauda gan spēļu zāles, gan arī spēļu mājaslapas internetā.
"Ikvienam cilvēkam ir pienākums ievērot likumu. Ar resursiem ir tā, kā ir. Kā vienmēr – resursu ir par maz," norāda Birne.
Vērtējot, kā veicās ar uzraudzību, skalā no 1 līdz 10, viņa saka; "Ar mūsu resursiem, es gribētu teikt, ka tas ir septiņi".
Jautāta, ko plānots darīt, lai tiektos uz desmit, viņa norāda, ka nezina, vai "kāds mums dos iespēju palielināt inspektoru skaitu. Bet es domāju, ka mēs turpināsim ar dažādām informatīvām kampaņām, ar sabiedrības papildus informēšanu."
Kamēr Latvijā pašatteikušos reģistru ieviesa samērā nesen, Igaunijā tāds pastāv jau 20 gadus. Birne stāsta, ka tas ir birokrātijas dēļ.
"Birokrātiskās procedūras mūsu valstī bieži vien notiek ļoti ilgi, bet varbūt mēs nerunājām pārāk skaļi, ka tas patiešām ir vajadzīgs," saka Signe Birne. Un no "nozares ir pretestība pret jebko".
Finanšu ministrija, kura pārrauga azartspēļu inspekciju, tuvāko piecu gadu laikā plāno ieviest jaunus ierobežojumus. Piemēram, azartspēles varēs spēlēt tikai no 21 gadu vecuma pašreizējo 18 vietā. Tāpat no sešiem līdz deviņiem rītā spēļu zāles būs slēgtas.
Ministrijas Nodokļu administrēšanas un sabiedrības interešu politikas departamenta direktore Olga Bogdanova stāsta, ka "galvenais mērķis ir dabūt ārā cilvēku no zāles un likt viņam apstāties. Šobrīd daļa neiziet ārā paelpot un padomāt, vai vajag iet atpakaļ."
Viņa stāsta, ka spēļu zāļu āra fasādēm būs jābūt mazāk uzkrītošām un bez spilgtām reklāmām. Laimētavās būs aizliegts spēlēt automātus un vienlaikus lietot alkoholu, kā arī iekštelpās ierobežos smēķēšanu.
"Mēs nedrīkstam krist galējībās. Jā, mēs mazinām riskus, bet nenodrošinām, ka pievilcīgums absolūti pazūd. Pretējā gadījumā, kāda jēga tādu regulējumu radīt. Tas ir fiktīvs, mākslīgs. Tad labāk rakstām uzreiz likumā – aizliegts. Un nemokām ne sevi ar daudzām tiesvedībām, ne daudzus ierēdņus, neklonējam darba grupas. Bet tad apzināmies visas ēnu ekonomikas sekas," saka Olga Bogdanova.
Ko par to domā cilvēki, kuri cenšas atbrīvoties no atkarības? To jautāju Jurim, kurš spēlējis azartspēles vairāk nekā 20 gadus.
Viņš saka: "Tas ir farss. Nestrādā tas. Strādā tas, lai tās zāles nav. Lai ir centralizēta vieta, un tad tur brauks tie, kas ir turīgi."
Savukārt Arnis nav tik skeptisks. Viņaprāt, katrs ierobežojums, kaut arī neliels, kādam var palīdzēt nespēlēt.
"Alkohols noteikti ļoti daudz ko dod, jo parasti reibumā mēs liekam lielākas likmes. Zvanām tuviniekiem vai citiem cilvēkiem, ejam uz bankomātu un reibuma iespaidā ņemam visu naudu nost. Cilvēki nesaprot, ko dara. Es ceru, ka cilvēks, izejot ārā tās trīs stundas ievilkt svaigu gaisu, varbūt nedaudz atžirgs no azarta un sapratīs, ka makā ir tik un tik, ka varbūt nav vērts iet atspēlēties. Varbūt tiešām jādomā kā šajā mēnesī galus savilkt," cer Arnis.
