ĪSUMĀ:
- Pekinas intereses iedalās divās grupās — reģiona ekonomiskā potenciāla apgūšana un iespēja piedalīties jaunas pasaules kārtības izstrādē līdz šim neapgūtā Zemes nostūrī.
- Ķīna ir investējusi ievērojamus resursus, lai kļūtu par nozīmīgu spēlētāju Arktikā.
- Dažādu zinātnisko projektu sponsorēšana, naftas un dabasgāzes ieguves projektu celtniecība, kā arī jaunas paaudzes ledlaužu būvniecība ir tikai daži no Pekinas līdzekļiem, kā parādīt savu interesi reģionā.
- ASV ir izrādījusi publisku pretestību Ķīnas ambīcijām Ziemeļu Ledus okeāna reģionā, taču citas reģiona valstis nav tik viennozīmīgi kritiski noskaņotas.
- Oficiālas NATO Arktikas stratēģijas neesamība ir būtisks šķērslis alianses ilgtermiņa stratēģijai polārajā reģionā.
Arktikai tuva valsts
2018. gadā publicētais Ķīnas Arktikas politikas dokuments atklāj Austrumu lielvalsts ambīcijas Arktikā. Vadoties pēc dokumentā teiktā, Pekina vēlas aktīvi piedalīties Arktikas nākotnes veidošanā, uzsverot visas pasaules kopīgās intereses reģionā un nepieciešamību nodrošināt Ziemeļu reģiona ilgtspējīgu attīstību. Ķīna uzsver valstu tiesības izmantot reģiona sniegtās ekonomiskās iespējas, pat ja šīs valstis tieši nerobežojas ar Arktiku.
Publicētajā dokumentā Ķīna norāda, ka visās darbībās Arktikā tā rīkosies saskaņā ar starptautiskajām normām un tiesībām, vienlaikus norādot, ka tas tiks darīts, paturot savas intereses priekšplānā.
Ķīna, klasificējot sevi kā "Arktikai tuvu valsti", novērš jebkādas šaubas par savu vēlmi būt svarīgam spēlētājam šajā reģionā. Šādu politisko retoriku varētu uzskatīt par pārlieku pašpārliecinātu, bet šis solis nav ticis veikts bez seguma. 2013. gadā Ķīna kļuva par Arktikas reģiona valstu kluba — Arktikas Padomes — novērotājvalsti. Turklāt jāņem vērā tās ievērojamas investīcijas dabas resursu ieguves projektos, zinātniskās aktivitātes un cerība attīstīt tā saukto "Polāro Zīda ceļu".
Intereses pieaugumā par Ziemeļu Ledus okeāna reģionu var vilkt paralēles ar Ķīnas stratēģisko ekspansiju citos pasaules reģionos — Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā, Centrālāzijā un pat Eiropā. Tomēr Ķīnai, atšķirībā no citām Arktikas reģiona valstīm, nepieder Arktikas teritorija.
Ziemeļu ekonomiskais potenciāls
Arktikas ekonomiskā apguve ir prioritāšu sarakstā visām reģionā ieinteresētajām valstīm.
Zem tundras un ledus atrodas ievērojams daudzums līdz šim neapgūtas naftas, dabasgāzes un minerālu rezerves.
Arktikas reģionā varētu atrasties līdz pat 16% no pasaules naftas rezervēm, 30% dabasgāzes un liels daudzums citu dabas resursu, piemēram, dzelzs, fosfāts, zelts un dimanti. Ledum atkāpjoties, valstis aktivizējas centienos apgūt līdz šim neaizsniedzamās bagātības.
Kā lielākajai fosilā kurināmā patērētājai pasaulē Ķīnai intereses dabas resursos izplešas arī Tālajos Ziemeļos. Ķīnas un Krievijas kopīgā sašķidrinātās gāzes ieguve Sibīrijas ziemeļrietumos ir kļuvusi par lielāko Pekinas iesaisti Arktikas resursu apguvē līdz šim. Krievijas enerģētikas gigants "Gazprom" ir uzsācis naftas un gāzes izpētes aktivitātes savā Arktikas teritorijā. 2019. gadā sākās arī plānošanas darbi jauna dabasgāzes cauruļvada līnijas būvēšanā, kas savienotu Krievijas Arktikas teritorijas ar Ķīnu. Papildus sadarbībai ar Krieviju ķīniešu uzņēmumi ir investējuši vairākos enerģijas ieguves projektos Kanādas ziemeļos, kā arī dzelzs rūdas, urāna un citu reto metālu ieguves projektos Grenlandē.
Izteikta ir arī Ķīnas vēlme piedalīties nākotnes transporta ceļu izstrādē, kuru nozīme klimata pārmaiņu rezultātā, visticamāk, pieaugs. Ar privāto uzņēmumu iesaisti ir plānots veidot "Polāro Zīda ceļu", kas spētu būtiski samazināt kuģošanas laiku starp Eiropu un Austrumāziju. Ziemeļu kuģošanas ceļa rezultātā kuģojamais laiks starp Šanhajas un Roterdamas ostām tiktu samazināts no aptuveni 50 līdz 30 dienām. "Polārais Zīda ceļš" ir iekļauts kā papildinājums 2013. gadā atklātajai "Jostas un Ceļa iniciatīvai", kura sola atvēlēt vairāk nekā triljonu ASV dolāru Āzijas, Āfrikas un Eiropas konektivitātes veicināšanā.
Taču tuvākajos gados vēl pastāvēs būtiski ierobežojumi polāro transportu ceļu izmantošanā. Šobrīd klimata apstākļi kuģošanai Tālajos Ziemeļos ir par skarbu. Kuģiem ir jāsaskaras ar lielu daudzumu aisbergu, augstām apdrošināšanas maksām un atbilstošas infrastruktūras trūkumu. Turklāt pagaidām okeānu ledus kārta klāj vairāk nekā sešus mēnešus gadā.
Delavēras Universitātes profesors Džeims Dž. Kobets lēš, ka beramo un lejamo kravu (akmeņogles, gāzes un naftas) transports sāks kļūt izdevīgs tikai pēc 2030. gadā. Savukārt
konteineru kravām būs jāgaida līdz pat 2050. gadam, lai Arktikas kuģniecība kļūtu par reālu alternatīvu jau esošajiem transporta ceļiem.
Tāpat kā Ķīnas rīcība citos pasaules reģionos, tās Arktikas politika un "Polārais Zīda ceļš" rada bažas par Arktikas valstu, piemēram, Islandes un Grenlandes nonākšanu Pekinas ietekmes sfērā un suverenitātes graušanu. Tādēļ visus Ķīnas projektus un investīcijas pavada šaubas par tās reālajiem mērķiem. Pati Pekina savus darbības principus raksturo kā labumu nesošus visām iesaistītajām pusēm jeb, kā augstākajām amatpersonām patīk to dēvēt — "win-win cooperation".
Centieni piedalīties pasaules kārtības veidošanā
Papildus ekonomiskajām aktivitātēm interese pastāv arī zinātnē. Ķīnas zinātniekus Arktikā interesē darbība tādās jomās kā ģeoloģijā, ģeogrāfijā, hidroloģijā un meteoroloģijā. Ledlaužu skaita ziņā Ķīna jau apsteidz ASV. Īpaši svarīga ir Ķīnā radītās globālā navigācijas sistēmas "Beidou-3" attīstīšana, veidojot satelītu atbalsta sistēmu Norvēģijai piederošajā Svalbāras salā. "Beidou" var uzskatīt par nozīmīgu ASV radītās Globālās pozicionēšanas sistēmas "GPS" konkurentu. Lai gan Ķīnas amatpersonas projektu pamato ar navigācijas atvieglošanu komerciālajam kuģu transportam ziemeļu ūdeņos, šāda navigācijas sistēma var kalpot arī militāriem mērķiem.
Ir izskanējušas aizdomas par Pekinas militārām ambīcijām Ziemeļu Ledus okeāna reģionā. Vēl vienu pastāvīgo Ķīnas militāro bāzi, kā Džibuti, visticamāk, nevajadzētu gaidīt tuvākajā laikā. Tomēr Austrumu lielvalsts zemūdeņu aktivitāte un militārās mācības reģionā ir izpelnījušās pastiprinātu uzmanību no rietumvalstīm.
Arktikas padome
Arktikas padomei, kas dibināta 1996. gadā, ir padomdevēja loma, veicinot sadarbību, koordināciju un mijiedarbību starp Arktikas valstīm. Padomē ir 8 valstis – ASV, Kanāda, Islande, Norvēģija, Dānija, Zviedrija, Somija un Krievija, kā arī virkne novērotājvalstu.
Viens no galvenajiem padomes mērķiem ir nepieļaut militāru konflikta draudus reģionā, taču Arktikas Padomes darbība līdz šim nav ietvērusi drošības un ģeopolitisko jautājumu risināšanu. Oficiāli visas dalībvalstis vēlas saglabāt Arktiku kā reģionu, kas brīvs no militārās sāncensības un spriedzes. Taču realitātē ir novērojama reģiona militarizācija, jo īpaši Krievijai veidojot jaunas karabāzes Arktikā. Vērojama arī Ķīnas un Krievijas draudzības augšana, kuras gadījumā Maskavas militārā klātbūtne Polārajā reģionā apvienojumā ar Pekinas ekonomisko spēku rada pamatotas bažas citiem reģionā klātesošajiem.
Neviennozīmīgā rietumvalstu reakcija
Jebkurai valstij, kura iesaistās Arktikas jautājumu risināšanā, ir jāspēj izvērtēt ieguvumi un zaudējumi no sadarbības ar Ķīnu. Izteikti kritiskas ir bijušas ASV. Vašingtona cenšas akcentēt Ķīnas un Krievijas negatīvo ietekmi uz reģiona ilgtspējīgu attīstību. Bažas tiek paustas par Ķīnas iesaisti Arktikas militarizācijā un ietekmes audzēšanu Ziemeļvalstīs, izmantojot necaurspīdīgus projektus. Vašingtona arī noraidījusi "Arktikai tuvās valsts" principu, apgalvojot, ka vai nu valsts ir šinī reģionā, vai nav.
Pastiprināta interese ir izrādīta no prezidenta DonaldaTrampa puses par iespējamu Grenlandes iegādi, taču šādu iespējamību ir pilnīgi noraidījušas gan Dānijas, gan Grenlandes valdības. 2018. gadā ASV pretenziju rezultātā tika apturēta Ķīnas līdzdalība lidostu celtniecībā Grenlandē. Jāatzīmē, ka uz šīs Dānijas autonomās teritorijas atrodas ASV Tūles gaisa spēku bāze.
Ziemeļeiropas valstu starpā attieksme pret Ķīnas aktivitātēm Arktikas baseinā ir dažāda. Valstīm simpatizē Pekinas investīciju solījumi, taču tiek apzināti arī negatīvie aspekti. Dānijas drošības institūcijas ir apzinājušas ķīniešu pārlieku lielās klātbūtnes Grenlandē radītos draudus. Arī Zviedrija ir pārstrādājusi savu Arktikas stratēģiju, ņemot vērā Arktisko drošības dimensiju.
Somijas cerība ir tā sauktā Arktiskā koridora izveide, kas radītu dzelzceļa līniju no Kirkensas pilsētas Norvēģijas ziemeļos līdz Helsinkiem un tālāk caur zemūdens tuneli savienotos ar Tallinu un plānoto "Rail Baltica" līniju.
Turklāt jāņem vērā arī divi lielie ģeopolitiskie spēlētāji — Eiropas Savienība (ES) un NATO, kuri pēdējos gados ir izrādījuši lielāku interesi par Arktikas reģionu. 2015. gadā ES novērotājas kandidatūra Arktikas Padomē tika noraidīta, taču savienība ir iesaistījusies dažādos citos starptautiskos formātos, kuru darba kārtība saistās ar polārā reģiona jautājumiem. Tomēr pastāvīga novērotāja statusa trūkums "ekskluzīvākajā Arktikas valstu klubiņā" neliedz ES piedalīties Padomes darba grupas sanāksmēs.
NATO spēju piedalīties reģiona nākotnes veidošanā būtiski ietekmē oficiālas NATO Arktikas stratēģijas neesamība. Taču nevar arī apgalvot, ka alianse nedomā par reģiona nākotni. Norvēģijas ziemeļos regulāri tiek rīkotas NATO militārās mācības — lielākās no tām ar nosaukumu "Trident Juncture" pulcē arī Latvijas karavīrus.
Protams, alianses redzeslokā vairāk ir Krievijas aktivitātes, taču arvien biežāk Ķīnas jautājumi iezīmējas dienas kārtībā. Jāpiebilst, ka NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs ("StratCom") ir publicējis vairākus pētījumus par valstu ambīcijām Arktikā. Vadoties pēc pētījumiem, NATO ir jāieņem stingra, bet nekonfrontējoša un uz multilaterālismu vērsta pozīcija attiecībās ar pārējiem reģiona spēlētājiem.
Ziemeļvalstu ciešās attiecības ar Ķīnu var likt apšaubīt ES vienotību un stratēģisko autonomiju. Eiropas Savienība ir sākusi virzīt sevi kā nozīmīgu spēlētāju Arktikas ilgtspējības nodrošināšanā un klimata pārmaiņu jautājumos. Šinī kontekstā arī jāpiemin Latvijas Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa paziņojums, ka Latvijas mērķis ir kļūt par vienu no līderēm klimata pārmaiņu jautājumos ES.
Arī Latvijas politiskajā vidē Arktikas jautājums ir aktivizējies. Kā piemēru var minēt Latvijas Ārpolitikas institūta izdoto "Latvijas ārējā un drošības politika. Gadagrāmata 2020", kurā Arktikas aktualitātēm ir atvēlēta nodaļa.
Tas, ka reģiona nozīme tuvākajā nākotnē tikai pieaugs, ir skaidrs visām iesaistītajām pusēm. Vienu pašu Latviju "lielās" Arktikas valstis neņems vērā, tāpēc valsts darbība ir jāveic ES un NATO ietvaros. Iespējams, tuvākajā nākotnē arī būtu vērts izvērtēt Latvijas iespējas kandidēt uz novērotājvalsts statusu Arktikas Padomē, kas Latvijai ļautu iesaistīties reģionā nākotnē vēl aktīvāk.
Kopš Ķīnas Arktiskās politikas dokumenta publicēšanas un sevis nodēvēšanas par "Arktikai tuvu valsti" tās aktivitātes ir izraisījušas arvien lielāku uzmanību gan reģionālajā, gan starptautiskajā politikas arēnā. Ķīnas aktivitātes Ziemeļu Ledus okeāna reģionā ir vērstas uz tā ekonomiskā potenciāla apgūšanu un savu definēto tiesību aizstāvēšanas. Gan dabas resursu apguvē, gan ziemeļu kuģniecības ceļa jeb "Polārais Zīda ceļa" īstenošanā Pekinai ir jāmeklē sadarbības iespējas ar citām reģiona valstīm, jo pašai Arktiskā teritorija nepieder. Interesi raisa lielas naftas, dabasgāzes un derīgo izrakteņu atradnes. Savas politiskās ietekmes stiprināšanai Ķīna aktīvi iesaistās galvenajā reģionālajā organizācijā – Arktikas Padomē un aktīvi lobē savas intereses reģionā. Pēc Pekinas uzskatiem, Arktika ir svarīgs reģions visas cilvēces attīstībai un kopīgai nākotnei.
