ĪSUMĀ:
- Darbā pieņem uzreiz, bet prasa obligāto veselības pārbaudi.
- Jau otrajā darba maiņā jaunā darbiniece norīkota strādāt pa nakti viena pati.
- Darbs ar gulošajiem klientiem fiziski smags vienam cilvēkam. Arī atbildība liela.
- Pienākums uztic bez detalizētas instruktāžas un iepazīstināšanas ar klientiem.
- Kopumā attieksme pret klientiem – toleranta.
- Taču ar klientiem ne runā, ne piedāvā nodarbes. Došanās svaigā gaisā ļoti retas.
- Kad speciālists atvaļinājumā, fizioterapijas nodarbības vispār nenotiek.
- Centra vadība: Fizioterapeitu un cita personāla trūkst.
"Aizliegtā paņēmiena" žurnāliste pieteicās darbā sociālās aprūpes centrā "Sloka", kas pieder Jūrmalas pašvaldībai. Darbinieku trūkst, un, ierodoties centrā, žurnāliste uzreiz nokļūst rīta plānošanas sapulcē. Bez obligātās veselības pārbaudes gan darbu sākt nevar, bet to jaunā darbiniece nokārto ātri.
Iemītnieku skaits: apmēram 145. Skaista apkārtne, labiekārtota teritorija, vairākas mājas. Vienā no tām pacienti ar garīgās attīstības traucējumiem, citā – vairāk guļoši pacienti, bet ir arī tāda, kur iemītnieki paši tiekot ar sevi galā un aprūpētāji viņiem neesot vajadzīgi.
Ko novēroja "Aizliegtais paņēmiens"?
Sociālās aprūpes centrā "Sloka", kas atrodas Jūrmalā, LTV žurnāliste tika norīkota par aprūpētāju mājā ar apmēram 20 gulošiem cilvēkiem. Daļēji paralizēti, ar kustību traucējumiem, paši uz tualeti neiet, un pamata darbs līdzās ēdināšanai ir autiņbiksīšu nomaiņa.
Pārsteidzoši – jau otrajā maiņā jaunā darbiniece norīkota strādāt pa nakti. Ja pa dienu ir divi aprūpētāji, tad naktī tikai viens. Un vienai pašai ir jātiek galā ar visiem klientiem. Vakarpusē sākot darbu, visiem jānomaina autiņbiksītes. Tāpat no rīta. Cilvēki smagi, viņu grozīšana prasa lielu fizisku slodzi, bet palīga nav.
"Māsiņa man teica, ka ir viena no klientēm jāuzmana, jo viņa ļoti smagi elpoja, viņa bija ļoti vājā stāvoklī un bija aizdomas, ka viņa varētu pat nomirt tajā naktī. Bet, nu, viņa izdzīvoja, viss bija kārtībā. Un tomēr man kā pilnīgi nepieredzējušam cilvēkam tas bija… Es uzskatu, ka tomēr nevajadzēja to uzticēt man kā tikko atnākušai strādāt. Jo es vienkārši nezinātu, ko iesākt tādā brīdī, jo man neviens nav stāstījis par tādiem momentiem," stāsta žurnāliste.
Turklāt darbiniecei pienākumi uzticēti bez detalizētas instruktāžas, arī neiepazīstinot ar pašiem aprūpējamajiem. Lai gan centra klientu kustēšanās ir ļoti ierobežota, viņi visi pie skaidras apziņas. Taču neviens ar viņiem ne runā, ne piedāvā nodarbes.
Bet kā ar došanos svaigā gaisā? Tas nozīmētu sēdināt klientus ratiņkrēslos, kas ir smagi un laikietilpīgi. Līdz ar to labākajā gadījumā tas notiek tikai svētku reizēs.
"Viņiem arī tā visa diena paiet, tiešām guļot gultā. Un viņiem ir ļoti liela bezdarbība,
un vienīgais izklaides veids varbūt dažiem ir televizors, taču arī tas nav visiem. Neviens viņus nemotivē, neaicina kaut kā iesaistīties kaut vai prāta spēlēs. Daudzi cilvēki arī tādi, kas ļoti saprātīgi un ar ko varēja labi parunāties pat. Un es domāju, ka viņiem būtu ļoti piemēroti arī kaut vai pildīt kādas mīklas, vai kaut kā prātu nodarbināt," par novēroto stāsta žurnāliste.
Vēl it kā esot fizioterapeits, kas palīdz viņiem vismaz mazliet kustēties. Taču LTV eksperimenta laikā viņš esot bijis atvaļinājumā.
Ko saka aprūpes centra vadība?
Vēlāk jau pieteiktā intervijā Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja Dace Rožāne atzīst, ka atvaļinājumu laikā fizioterapija klientiem vienkārši nenotiek. "Nebija iespējams paņemt uz atvaļinājuma laiku darbinieku, jo, kā jūs zināt, mums Jūrmalā ir ļoti daudz rehabilitācijas centru, ur fizioterapija ir maksas pakalpojums un ir ļoti noslogots. Un it īpaši vasaras mēnešos mēs uz vienu mēnesi šo fizioterapeitu piesaistīt diemžēl nevaram," skaidro Rožāne.
Bet vai viens aprūpētājs uz 20 klientiem ir pietiekami? "Ņemot vērā to, ka mums ir arī pieejama diennakts medmāsa, arī vēl aprūpētāji, es uzskatu, ka tas ir pietiekoši, jo šie klienti ir saprātīgi, viņi spēj pateikt. Un aprūpētāji jau zina katra klienta veselības stāvokli un garastāvokli, un visu pārējo," stāsta Rožāne.
Arī jautājums par pastaigām tiek skaidrots ar personāla trūkumu: "Protams, viņi tiek sēdināti un tiek vesti ārā, bet diemžēl darbinieku trūkuma dēļ, jo šo procesu nodrošina sociālie rehabilitētāji, ir ļoti problemātiski. Uz doto brīdi mums ir tikai viens sociālais rehabilitētājs uz šiem cilvēkiem laikam, ļoti gribētos vairāk.
Problēma ir ar personālu. Jo sociālie rehabilitologi ir ar izglītību, algas diemžēl nav tik lielas, kā gribētos, un viņu diemžēl trūkst."
Uz to norāda arī aprūpes centra valdes loceklis Gundars Prolis: "Mēs uzskatām, ka aprūpētāji nedrīkstētu būt sociālās aprūpes iestādēs bez izglītības vai ar pamatskolas izglītību, vai ar vidusskolas izglītību, bet viņiem ir jābūt atbilstoši sagatavotiem cilvēkiem. Bet, nu, tāda tā situācija."
Līdzīgi kā "Gaiļezerā" arī "Slokā" neko sliktu nevar teikt par pašiem aprūpētājiem: varbūt kāds paviršāks, kāds kārtīgāks, bet attieksmē pret iemītniekiem LTV satiktie bija toleranti. Arī izdegšanas pazīmes īsti nebija novērotas.
"Slokā" uzteicama kolektīvu stiprināšanas prakse – no rīta visi uz īsu brīdi sapulcējas un dalās, kāda bijusi nakts un kas jādara šodien. Taču pārlieku neadekvātās fiziskās slodzes dēļ LTV "iesūtītā" aprūpētāja darbu "Slokā" uzteic jau pēc divām maiņām.
