Vairums no ugunsdzēsējiem cenšas izslēgt nepatīkamos skatus, kas saistās ar cilvēku nāvi. Viņi cenšas par to nedomāt, bet darīt savu darbu. Tā viņi stāsta intervijās, un tā patiešām arī cenšas darīt. Tomēr daudzi no viņiem ir patiesi emocionāli.
«Paspēt izglābt»
Katra no nelaimēm ir kaut ko iemācījusi ugunsdzēsējiem. Pēc traģiskās režisora Kristapa Streiča bojāejas glābēji sākuši vairāk apgūt prasmes, kas saistītas ar cilvēku glābšanu, piemēram, kokos vai citā vietā, kuru var sasniegt tikai ar virvju palīdzību.
Šļūtenes ir viens no ugunsdzēsēju pamata darbarīkiem. Dažkārt var redzēt, ka viņi tās izvilkuši pagalmā pie depo un pārbauda plīsuma vietas. Tās tiek iezīmētas un vēlāk lāpītas.
Patlaban Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) apsaimniekošanā ir 92 depo ēkas. 29 būvētas līdz 1940. gadam, 60 būvētas padomju gados, bet pēdējos gados pilnībā uzcelti pieci jauni depo.
Vladislavu Žerdiņu visi sauc var Valdi. Viņa tēvs bija brīvprātīgais ugunsdzēsējs, un mazdēls par to strādā joprojām. Kad pirms intervijas Latvijas Televīzijai lūdzu viņu parādīt fotogrāfijas, Valdis paliek pikts. Nav ko izjaukt ierasto kārtību. Bildes kaut kur dziļi sapakotas kastē skapī. Kad beidzot pierunāju izvilkt, Valdis atmaigst.
Visvaldis Voins ir viens no slavenākajiem Latvijas ugunsdzēsējiem. Intervija ar astoņdesmit deviņus gadus veco vīru ilga vairākas stundas. Braucot nedaudz bažījos, ka neesmu pietiekami sagatavojusies tai, taču Voins izrādījās brīnišķīgs stāstnieks.
Vai tev ir bail iet tajos dūmos? Vai tev nav bail, ka kaut kas uzkritīs uz galvas? Un kā ir skatīties uz slīkoni, kas nogulējis ūdenī vairākas nedēļas, vai arī uz autoavārijā sašķaidītu cilvēka galvu? Diemžēl jāatzīst, ka arī es, pēc 20 gadiem žurnālistikā, diletantiski centos no ugunsdzēsējiem sākumā izvilkt šīs atbildes. Bet viņi daudz neko nestāsta. Emocijās neizplūst. Un arī labi. Emocijas šajā darbā daudz neko nepalīdz. Iet un dara.