Jānis Hippe: "Domstarpība bija par to, ka to naudu vajag tūlīt! Es saku – kā tūlīt? Pirms? Jā – dakterim jādod ir pirms! Es saku – nē! (..) Man uz priekšu arī neviens nemaksā."

Steidzami atved naudu
Par pateicību došanu runā, piemēram, Jānis Hippe. Šogad viņš zaudēja sievu, viņa meita Anita – mammu. Un, lūk, notikumi šogad augustā, ko atceras Jānis. Zvans no sievas.

"Piezvanīja un saka – vajag atvest! Es saku – pagaidi, nav ko skriet vilcienam pa priekšu, uztaisīs tev rīt operāciju. Ja viss būs – tfu, tfu, tfu – veiksmīgi, nav nekādas problēmas – es pēc darba aizbraukšu ar lielo kases aparātu, visu samaksāšu!Nu, un tad mēs tā kā bišķi ar sievu pat saķērāmies. Bijām izgājuši no slimnīcas ārā, svaigā gaisā, viņa varēja staigāt, viss bija ļoti labi, ļoti labā stāvoklī pirms tās operācijas, gājām ārā parkā uz soliņa, runājāmies. Domstarpība bija par to, ka to naudu vajag tūlīt! Es saku – kā tūlīt? Pirms? Jā – dakterim jādod ir pirms!Es saku – nē! (..) Man uz priekšu arī neviens nemaksā… Nē – te ir savādāk! Kas – tu nezini? (..) Nebija tādas pieredzes, kad vajag dot un ko… Nu labi. Sieva pieprasīja, ka vajag, es atvedu to naudu – 600, kā saka, pirms operācijas."

Un, pēc mātes stāstītā meitai, viss sanācis, kā plānots. Ārsts klusējot naudu paņēmis. "Un viņš neko neteica, neko. Draudzīgi paņēma, aizgāja, un tur viss notikās," nosaka meita.

Un maksāts arī citiem. "300 eiro aploksnē nesu katru reizi. (..)Viņam devām, nodaļas vadītājai, citai sievietei devām. Viņš sākumā gulēja 6. nodaļā, tās vadītājai arī devām. Dēls kopā ar mani nesa, kad mēs nesām šo aploksni. Un viņa sieva Ilga šausminājās: „Es nevaru tam noticēt! Maniem vecākiem abiem ir onkoloģija, un viņi nevienam nekur nemaksāja ne centa!""

"Jā, es esmu maksājusi. Es samaksāju savam ķirurgam XXX (uzvārds – autors), pat nezinu, kā vārds ir. (..) Es viņam iedevu 100 eiro, viņš, protams, man neprasīja, bet tā runas jau pa to slimnīcu iet – viņš ņem, iedod, varbūt būs labāk."

Kāda cita pacienta tuviniekam ir arī epizode, kurā darījums nav noticis. Un plānotā operācija arī ne.

"Es viņu koridorā noķēru, viņu jau nav tik viegli sadabūt. Tad viņš ar mani runāja. Viņš runāja tā – nu kā es jums varu pateikt, tā operācija ir smaga, jūs zināt – piecas, sešas stundas tā ilgs, un varbūt tur vēl kaut kas jāņem ārā. Ko jūs domājat, es to varu izdarīt, es to tāpat nevaru… Un kādas jums ir finansiālās iespējas, viņš teica. Viņš neprasīja konkrētu summu, bet – kā jums ir ar finansēm? Nu kā, es teicu, mēs esam pensionāri, mums nekādu uzkrājumu nav. Un es teicu – onkoloģija taču ir bez maksas!. Ha – bez maksas... Viņš saka – zināt, ko tas prasa, es esmu studējis ārzemēs, es esmu strādājis ārzemēs. Un, vārdu sakot, tad skatīsimies, viņš pateica beigās."

Latvijas Televīzijas žurnālists Guntis Bojārs norāda – viņš cerējis, ka ārsts aploksni nepieņems. "Un ārsts pateiks: nē, nē, paldies, pataupiet savām vajadzībām, un izdevumu, jums, iespējams, būs daudz. Es cerēju mazliet tā, bet nē! Tā nenotika. Paņēma gan."

Kā lai atrunā?
Un ar pateicībām visai tieši saskāries arī Latvijas Televīzijas žurnālists Guntis Bojārs. Šogad augustā ar diagnozi – sarkoma, kas ir viens no nežēlīgākajiem ļaundabīgo audzēju veidiem, no dzīves šķīrās viņam tuvs cilvēks.

"Tā epizode patiesībā bija tāda, teiktu, no mana skatpunkta, ļoti drausmīga. Viņa, tas bija kaut kāds viens vakars, kad viņa pateica, ka viņa dos to naudu savam ārstējošam onkoloģijas ginekologam. Un tajā brīdī es teicu – kāpēc un kā tā? Man tur palātā teica, ka tā ir labā prakse, nu, ka visi dod. Tā summa ir aptuveni 300 eiro. Un tad viņa teica – nu, es tad arī."
(..)
"Es, būdams žurnālists, es arī to tā nepieņemu. (..) Bet ar kādiem argumentiem es viņu varu apturēt? Nē, nu nevajag maksāt. Nē, kārtības labad nevajag, jo es saprotu, ka tas cilvēks ir izmisumā, tās likmes ir ļoti augstas. Un, jā, ja viņa tādā veidā cer panākt labāku rezultātu, ka viņa kaut ko… nopirks labāku ārstu attieksmi. Man nav vairs argumentu! Pat kā žurnālists es saprotu, ka tas ir nepareizi. Bet es nevaru pateikt: nē, nevajag tā darīt! Paskatīsimies, kā viņš izturēsies, ja nemaksāsim šo naudu."
(..)
"Jā, nu mana cerība bija tāda – viņa ieliks tajā aploksnē, un ārsts pateiks: nē, nē, paldies, pataupiet savām vajadzībām, un izdevumu, jums, iespējams, būs daudz. Es cerēju mazliet tā. Nē! Tas viss notiek vienkārši. Iedod, it kā nekas nebūtu bijis, tā jau tāda pierasta kustība – paņēma, ielika kabatā, aizgāja."

Ārsts izturējies labi un iejūtīgi... par to nekādu pretenziju... taču tā turklāt nebija vienīgā reize, kad pateicība tika dota un pieņemta... un ne viņš vienīgais ārsts. Pateicību pieņēma arī ķīmijterapeite, arī plaušu ķirurgs, vēl arī zarnu ķirurgs un vēl anesteziologs... Jā, visi labi profesionāļi, bet neviens tā arī nepateica nē... Kopējā pateicību summa vairāk nekā 1200 eiro... Un ārstējošais ārsts zināja, ka viņa paciente ir skolotāja...

Bojārs: "Šiem cilvēkiem 300 eiro nav tējas nauda! Un šajā gadījumā skolotājai par viņas ārstēšanos bērnu vecāki bija saziedojuši naudu. Un, protams, tā nauda aizgāja arī citām vajadzībām, viņas sadzīvei un tā tālāk, bet var uzskatīt, ka daļa no šīs naudas aizgāja ārsta pateicībai."

Un skaudrākais, uz ko norāda, Bojārs, ka onkologi ļoti labi zina, ko nozīmē audzējs – sarkoma. Cik tas ir straujš... un bija jau metastāzes. Un ka ārsti nevar dot nekādu garantiju, bet pacients, protams, cer līdz pašam pēdējam. Viņš grib dzīvot un nežēlo nekādas summas.

Ārstiem ir jāpasaka – pietiek
Par pateicības summām no 150 līdz pat 500 eiro, ko viņš devis pats, runā arī kāds onkoloģijas pacients, kurš vairākus onkologus pazīst arī personiski.

"Praktiski es teiktu, ka tā sistēma jau ir ieaugusi no padomju laikiem un turpinājās, jo strādā onkoloģiskajā nozarē tie cilvēki, kas strādāja arī padomju laikos. Tie vecie buki, kuri zina, kā to izoperēt un tā tālāk, viņi māca jaunos, bet tajā pašā laikā viņi arī šo sistēmu veidoja."
(..)
"Līdz ar to nemainās sistēma, tikai jaunie dakteri, kuri ir devuši Hipokrata zvērestu, ir arī nonākuši līdz tādam stāvoklim, ka viņi arī grib to pašu un baudīt tos pašus augļus."

Informācija par pateicību lielumu tiek nodota no mutes mutē. Nav tā, ka ārsts pacientam prasa un raksta uz lapas kādu konkrētu summu. Un, viņaprāt, slimnīcu vadība pat īsti to nezina.

"Es šaubos. Ja tas notiktu, tad, protams, lidotu galvenie ārsti un nodaļu vadītāji. Bet tādi, kādi viņi ir pašreiz jebkurā slimnīcā, viņi arī ir gandrīz jau no sākuma līdz beigām, kad aiziet pensijā."

Viņaprāt, ārstiem būtu beidzot tam jāpieliek punkts.

"Es domāju, ka varbūt pietiek, pietiek! Līdz mūža galam tu tur tāpat nenopelnīsi un nesavāksi visu to, ko gribēsi… nezinu, būsi Abramovičs?"

Likumīgi vai nelikumīgi, un vai to var uzskatīt par korupciju? Un jautājums šajā gadījumā ir par tiem piemēriem, kad ārsti naudu neprasa, bet pacients dod un ārsts to pieņem. Bet neko pretī nesola. Viss, kā saka, klusi un labi. Un izrādās – no likuma viedokļa ārstiem šādi rīkoties nav aizliegts un par kukuli to uzskatīt nevar.

Bet, ja par šo naudu ārsts neko īpašu nesola vai vienkārši kļūst laipnāks, vairāk runā un biežāk iegriežas pie pacienta, tad prettiesisko labumu izmērīt faktiski nav iespējams.

KNAB pārstāve: "Šeit ir jāskatās, vai šis būs prettiesisks labums. Izmeklēšanā ir jākonstatē, par kādām darbībām šī nauda vai mantiska vērtība šim dakterim ir nodota, vai ir subjektīvais motīvs, kas mums ir jānoskaidro izmeklēšanā, kas nereti nav vienkārši."

Ir vēl likums, kas liedz pieņemt finansiālas dāvanas. Atļauti ir vienīgi suvenīri un grāmatas, ja to kopējā vērtība no viena cilvēka gadā nepārsniedz minimālo algu. Un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs arī prezentācijas materiālā izskaidro, kāpēc dāvanas ir bīstamas:

"Zinātniskie pētījumi ir pierādījuši, ka dāvanas ietekmē cilvēku uzvedību. Pieņemtais labums rada cilvēkā saistību sajūtu, un rodas vēlme atmaksāt, pateikties. Pat nelielas vērtības priekšmeti ietekmē cilvēku objektivitāti, vērtējot dāvinātāja lūgumus un prasības, un tas, kurš ir pieņēmis dāvanu, var to pat neapzināties."

Bet šis likums attiecas tikai uz amatpersonām, un ārsti, ja vien viņi neieņem kādu amatu iestādes valdē, amatpersonas nav. Tātad nav arī šādu ierobežojumu. Un KNAB norāda – šādi gadījumi tad ir jārisina iestādes vadībai. Ar saviem noteikumiem.

KNAB pārstāve: "Es zinu, ka ārstniecības iestādēs ir izstrādāti ētikas kodeksi, ir kaut kādas situāciju analīzes, ko tad darīt šādās situācijās – var pieņemt vai nevar, bet tas jau ir katras konkrētas iestādes ziņā."

Pētām tālāk un skaidrojam, kas tad ir noteikts divās Latvijas lielākajās slimnīcās – Stradiņos un Austrumu slimnīcā. Ko saka ētikas kodeksi?

Stradiņi. Viņu pozīcija balstās uz KNAB norādījumiem, proti, ārsts par naudu nedrīkst solīt un sarūpēt pacientam izmērāmu labumu. Tas ir prettiesiski. Bet, ja pacients dod un ārsts klusējot ņem, tad atbildība par to jāuzņemas pacientam. SkaidroIlze Kreicberga, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja: "Stradiņa slimnīcas Ētikas kodeksā ir tieši punkts par to, ko mēs uzskatām par korupciju. Pacients, viņu pārstāvošās personas vai tuvinieki apdāvina darbinieku par pakalpojumu, kuru ir apmaksājusi valsts vai kurš ir atzīts un atzīstams par maksas pakalpojumu saskaņā ar slimnīcas apstiprināto maksas medicīnas cenrādi. Tas ir definēts kā korupcijas gadījums. Līdz ar to, protams, šajā situācijā, ko jūs man minējāt, pacients nostāda ārstu neērtā situācijā. Viņš faktiski rada viņu par situācijas ķīlnieku valstī, kur ārstniecības personu atalgojums nav pietiekams kopumā. Lai arī ko varbūt kāds cilvēks Latvijā domātu, kopumā tas nav pietiekams, līdz ar to tā ir kaut kāda papildu kārdinājuma, nevajadzīga kārdinājuma radīšana."

Ārsts, lūk, kļūst par ķīlnieku, viņš tiek kārdināts, bet, ja no kārdinājuma nespēj atteikties, tad, naudu neņemot, pacientu var aizvainot, norāda I. Kreicberga. "Protams, viņam ir jābūt, jo mēs pietiekami daudz zinām situācijas, kad cilvēks ar milzīgu mīlestību… zinām, kā viņš gatavojās, gatavo šo pateicību. Viņš ir ar sirdi un dvēseli piedomājis, kā un kur ielikt, un tad šajā brīdī viņu tā strupi vai, teiksim, pat nepieklājīgi, bet strupi vai negribīgi atstumtu, tas būtu daudz lielāks cilvēcisks aizvainojums, nekā ar pateicību pieņemt."

Un jā, algas ārstiem esot neadekvāti zemas, valsts naudu nedod, un saprotiet paši… Un kopējais secinājums – Stradiņu vadība šādām noklusētām pacientu un ārstu naudiskām attiecībām īstu "nē" nesaka.

Bet kā to vērtē Austrumu slimnīca, kurā ietilpst arī Latvijas Onkoloģijas centrs?

Komentē slimnīcas valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis: "Pieļaujamas faktiski ir nelielas lietas kā pateicības, bet arī tikai tad, kad šīs lietas, attiecības nevar ietekmēt šī ārsta vai amatpersonas tālāko rīcību vai lēmumu pieņemšanu. Es šeit runāju par ziediem, par grāmatu, par kaut kādiem reprezentācijas priekšmetiem, bet jūsu minētajā piemērā ir runa par naudu. Tad pilnīgi noteikti – slimnīca neatbalsta šādu rīcību un vēl jo vairāk – ir kategoriski pret un attieksme ir noraidoša."

Un esot iekšējās kārtības noteikumi, divi izstrādāti normatīvi, kas to nosaka un ir pieejami visiem darbiniekiem iekšējā mājaslapā. Arī pieņemot darbā jebkuru darbinieku, viņš tiek iepazīstināts ar šiem dokumentiem.Divi normatīvie dokumenti, un iepazīstamies ar tiem.

Pirmais – slimnīcas noteikumi "Par labumu pieņemšanas ierobežojumiem". To principi balstīti uz iepriekšminēto interešu konflikta likumu, kas runā par valsts amatpersonu atbildību, bet šajos noteikumus tie attiecināti arī uz iestādes darbiniekiem. Proti, par dāvanu tātad nav uzskatāmi ziedi, suvenīri, grāmatas vai reprezentācijas priekšmeti, ja no vienas personas gada laikā to kopējā summa nepārsniedz vienu minimālo mēnešalgu. Vēl dāvanas nav balvas, arī pašas slimnīcas dotie labumi un atlaižu kartes. Viss pārējais tātad ir labums, ko pieņemt nedrīkst.

Bet kā ārstam rīkoties, ja kāds kaut ko tādu piedāvā, aprakstīts otrajos noteikumos. Instrukcijā, kas tādā gadījumā ir jādara. Noteikumi, lūk, ir. Un, ja darbinieks tos ir parakstījis, bet tos neievēro, tad slimnīcas vadība viņu var sodīt.

Viens no galvenajiem pateicību cēloņiem esot ārstu zemās algas, un iznāk, ka labie pacienti viņiem palīdz izdzīvot. Šis ir viens no sistēmas vadmotīviem arī onkoloģijā. Bet kādi tad ir ārstu oficiālie ienākumi? Lai to noskaidrotu, mēs vērsāmies Valsts ieņēmumu dienestā ar 50 cilvēku sarakstu – Austrumu un Stradiņa slimnīcas galvenajiem speciālistiem, kas strādā ar onkoloģiskajiem pacientiem. Šajā sarakstā bija gan ķīmijterapeiti, gan ķirurgi, gan ārsti, par kuriem mums bija ziņas, ka viņi pateicības ir pieņēmuši, gan arī tādi, par kuriem mums tādu ziņu nebija. Valsts ieņēmumu dienestam jautājām gan ārstu oficiālos ienākumus pamata darba vietā – slimnīcā, gan arī to, cik darbavietās vispār viņš strādā un kādi ienākumi ir gūti ārpus slimnīcas.

Ar vārdiem un uzvārdiem šādus datus Valsts ieņēmumu dienests izsniegt nedrīkst, taču mēs ieguvām anonimizētu sarakstu, kas vismaz ļauj iegūt priekšstatu par ienākumu līmenī šo ārstu darbā.

Un vēl – no 50 izraudzītajiem ārstiem publicēšanai mēs izvēlējāmies 30, kuru nostrādātais stundu skaits pamata darbavietā jeb slimnīcā vidēji šogad ir bijis lielāks par 140 stundām mēnesī. Tas tādēļ, lai salīdzināt viņu ienākumus būtu korektāk.

Savukārt, ja runā par ienākumu līmeni, tad ir tā – četrām personām no visa 30 cilvēku saraksta vidējais ienākumu līmenis mēnesī ir zemāks par diviem tūkstošiem eiro, un vienai personai tie ir tikai tūkstoš eiro. Septiņām personām ienākumi ir starp diviem un trim tūkstošiem eiro. Desmit personām, kas ir vislielākās grupa, ienākumi ir no trim līdz četriem tūkstošiem eiroun trim – pat ļoti tuvu četru tūkstošu eiro slieksnim. Un, visbeidzot, vairāk nekā četri tūkstoši mēnesī ir deviņām personām, no kurām četrām tie ir pat vairāk nekā seši tūkstoši eiro mēnesī. Un jā, augstākais līmenis šajā sarakstā 7647 eiro mēnesī, un 90% no šīs naudas samaksājusi viņam pamata darbavieta – slimnīca.

Un vēl jāatzīmē, ka pamata darbavietā, kas personām nes vislielākos ienākumus, lielākā daļa jeb 26 personas nebija strādājušas vairāk kā vienu slodzi, proti, 160 stundas. Un tikai četriem no visiem stundu skaits bija lielāks – 183, 194, 195 un 206 stundas.

Bet kādēļ šādas atšķirības? Mēs diemžēl īsti nevaram skaidrot, jo mums, atgādinām, nav atšifrētas personas. Varam vienīgi izteikt pieņēmumu, ka vairāk saņem ķirurgi un nodaļu vadītāji, bet mazāk – ķīmijterapeiti.Taču tas ir tikai pieņēmums. Bet daudz vai maz, lai ārstiem nebūtu vēl jāpieņem neoficiālas pateicības no pacientiem? Vienā no iepriekšējiem raidījumiem kāds ārsts anonīmi izteicās, ka vēlamā summa par vienu slodzi būtu 4000 eiro. Un, ja tā, tad gana liela daļa ārstu šim līmenim ir tuvu, bet daļa pat ar uzviju to pārsniedz.