RAKSTA CEĻVEDIS
10 dažādos pulciņos jau kopš bērnības
Tendence uz darbaholismu tāpat kā izpratne par darbu var attīstīties jau agrā bērnībā, kad bērns nedabū to, ko vēlas, lai gan ir ieguldījis adekvātu laiku, lai to iegūtu, jo tad nereti bērns izdara secinājumu, ka viņam ir jāiet pāri savām ierastajām pūlēm.
Ienāc "LSMnīcā"!
Raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Darbmācība" meklēsim veidus, kā izveidot draudzīgas attiecības ar darbu.
"Darbmācību" veido LSM.lv autore un biznesa psiholoģijas studente Māra Uzuliņa.
"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.
"Piemēram, mazs bērns taisa mākslas darbus, zīmē un rāda tos mammai un tētim, bet viņi tikai paskatās, nekā to neatzīmē, neapbalvo nekādā veidā, kaut vai ar smaidu, un nepasaka "forši", un bērns iet un atkal un atkal mēģina vēl kaut kādos veidos dabūt to vecāku uzmanību, to atalgojumu," skaidroja Pūliņš-Cinis.
Tās ir darbaholisma dziļākās saknes. Ne vienmēr cilvēki to atceras un apzinās, bet sarunu ceļā, piemēram, psihoterapijas vai pašanalīzes procesā, nereti līdz tam var nonākt, atzina psihoterapeits.
"Tālāk dzīvē, protams, spēlē lomu arī sociālā vide un kultūra, kurā mēs augam. Jo kultūra jau pēc būtības arī mums pēc tam, tā teikt, iemāca to, kāds darbs ir jāiegulda, lai dabūtu rezultātu," norādīja Pūliņš-Cinis.
Protams, vecākiem, domājot par savu bērnu audzināšanu, nevajag iebraukt arī otrā grāvī, radot izpratni, ka viss nāks pats no sevis un ne pie kā nav jāstrādā, atgādināja psihoterapeits.
"Šī ir pēdējās ģenerācijas potenciālā problemātika, ka vecāki pārāk viegli dod to apbalvojumu, pārāk viegli dod planšetes, pārāk viegli iedod kaut ko, pie kā ierasti būtu nedaudz jāpacīnās vai nedaudz tā frustrācija jāiztur. Viss slēpjas mērenībā. Ja iemāca to, ka, lai kaut ko sasniegtu, ir jāiet obligāti 10 dažādos pulciņos pēc skolas, tā ir ziņa, ko īstenībā daudzi jaunieši saņem, un augot viņi tā arī to integrē savā personībā," skaidroja Pūliņš-Cinis.
Pašvērtējuma kompensācija
Es esmu labs, ja es daudz strādāju. Darbam nav jābūt patīkamam. Atpūsties var tikai tad, kad darbs ir padarīts līdz galam. Ja ārā spīd saule, tad obligāti jāiet strādāt. Šīs ir atziņas, ko daudzi bērni un jaunieši paņem līdzi savā turpmākajā dzīvē, atzina Pūliņš-Cinis.
Tomēr svarīgs ir veselīgs balanss. Ja apbalvojums bērnam vai jaunietim nav bijis pietiekams vai ir bijis jāstrādā, jāiegulda tāda enerģija, ka burtiski sevi ir jālauž uz pusēm un laika sociālajai dzīvei vispār nav atlicis, tas netiek sasniegts, skaidroja psihoterapeits.
Pieaugušā vecumā darbaholisms nereti ir jautājums arī par pašapziņu un pašvērtējumu. Ja cilvēkam ir zems pašvērtējums, ieguldot daudzas stundas darbā un nereti upurējot ģimenes dzīvi vai sociālo dzīvi ar draugiem, viņš vai viņa iegūst lielāku algu vai papildus bonusus, un tas ceļ šī cilvēka pašapziņu.
"Saņemot to ciparu vai saņemot to uzslavu no priekšnieka, kaut kādā ziņā tas iekšējais bērns tiek atalgots. Viņam pasaka – jā, tu esi labs, malacis, forši. Tāda pašvērtējuma kompensācija sanāk," norādīja Pūliņš-Cinis.
Lai to izmainītu, atsevišķos gadījumos psihoterapijā tiek izmantota darba terapijas metode. Tajā uzsvars tiek likts uz tādu darbu veikšanu, kuri prasa zināmu disciplīnu un rada kaut kādu frustrāciju, taču tiem uzreiz var redzēt rezultātu.
"Tas ir veselīgāk, nekā, teiksim, saņemt čeku beigās, jo, ja tu pats dari darbu – taisi putnu būrīšus vai stādi dobi, tu pēc tam vari redzēt savu izdarīto darbu. Kāpēc tas ir veselīgāk? Jo tu pats sev iekšēji radi to atalgojumu, tev nevajag, lai kāds no malas konstanti apstiprina: "Jā, tu esi labs, tu esi malacis, tu esi foršs", tev nevajag to konstanto čeku no malas. Tu pats sevī vari to sajust," skaidroja Pūliņš-Cinis.
Cieš gan psihiskā, gan fiziskā veselība
Kā uz darbaholismu raugās psihoterapeits? Vai tā ir atkarība, cita veida traucējumi vai varbūt vienkārši mīlestība pret darbu? Nekas nav viennozīmīgs, atzina Pūliņš-Cinis, skaidrojot, ka vajag iedziļināties katrā konkrētajā pacientā.
"Pirmais jautājums būtu, ko tad viņš sasniedz no tā darba? Ko viņš dabū? Teiksim, ja darbs ir veids, kā stiprināt pašvērtējumu, tad attiecīgi mēs skatāmies uz to kā uz pašvērtējuma problēmu. Ja, teiksim, cilvēkam ir kaut kādas citas emocijas, ar ko viņš netiek galā, un darbā viņš kaut kādā ziņā slēpjas vai potenciāli izreaģē citas sajūtas, tad tas [darbaholisms] ir vairāk kā aizsardzības mehānisms, kurā paslēpties no reālās dzīves," stāstīja Pūliņš-Cinis.
Darbaholisma cēloņi var būt ļoti individuāli, un nav iespējams vispārināt vienu mehānismu, kas attiektos uz visiem cilvēkiem vienādi. Reizēm cilvēki darbam pārlieku nododas vienkārši sava entuziasma, azarta un degsmes dēļ.
"Ja ir šī degsme, interese un azarts, tad būtībā šo [darbaholisma] negatīvo seku pat nav, darbs ir tiešām pat vairāk kā pozitīvais faktors, jo tas iet kopā ar iekšējām vērtībām, ar iekšējām vajadzībām. Teiksim, esmu gleznotājs un man uznāk iedvesma trijos naktī – es iešu gleznot un man būs iedvesma. Skatoties no malas to var nesaprast – tev taču ir jāguļ, veselīgi ir gulēt, piecelsies no rīta un tad strādāsi," skaidroja Pūliņš-Cinis.
Psihoterapeits norādīja – ja par darbu ir neviltota interese un azarts, nereti darbaholisma negatīvo seku sākotnēji nemaz nav vai cilvēks tās neizjūt tik izteikti, jo darbs sakrīt ar cilvēka iekšējām vērtībām, bet sociālā dzīve vai citi aspekti, kas darba dēļ tiek apdalīti, viņa vērtību skalā nav nemaz tik augstu.
"Bet citos gadījumos, kad cilvēks vairāk sevi spiež un savus iekšējos konfliktus mēģina izreaģēt caur darbu, tad, jā, tad cieš veselība – gan fiziskā, gan psihiskā veselība," uzsvēra Pūliņš-Cinis.
Palīdzīga roka no malas
Vienlaikus, protams, arī cilvēki, kas savu darbu uztver kā misiju, ir pakļauti izdegšanas riskam, ja citu vajadzības ilgstoši tiek noliktas augstāk par savām.
"Gluži kā pārējās psihiskās veselības lietas, arī šo ne vienmēr mēs paši varam ieraudzīt, un tad ir labi, ja ir kāds no malas, kas palīdz pamanīt vai ieraudzīt. Teiksim, darba devēji dažkārt organizē psihiskās veselības nedēļas un tajās bieži runā par izdegšanu un privātās dzīves un darba balansu. Tad tādā diskusijā vai pasākumā var aizdomāties – varbūt šis ir man, varbūt tas arī mani kaut kādā veidā ir skāris vai potenciāli skars," pauda Pūliņš-Cinis.
Psihoterapeits aicināja aizdomāties arī par saviem kolēģiem, vai varbūt nebūtu nepieciešams aprunāties ar kādu, kuru, šķiet, skar šīs problēmas. Protams, sarunas nenesīs augļus, ja kolēģis nebūs tām atvērts, bet mēģināts nav zaudēts.
"Tas atgriežas nedaudz pie joka par psihoterapeitiem.
Zini, cik psihoterapeitus vajag, lai nomainītu spuldzīti? Tikai vienu, bet spuldzītei ir jāgrib. Tā tas ir būtībā arī reālajā dzīvē. Cilvēkam ir jābūt atvērtam dzirdēt to, ko otrs saka," skaidroja Pūliņš-Cinis.
Jāņem vērā, ka, uzsākot sarunu ar kolēģi, tai jābūt empātiskai, cieņpilnai un siltai. Nevajadzētu runāt uzbrūkoši vai pārmetoši. Tajā pašā laikā jārēķinās, ka kolēģis teikto tāpat var uztvert dažādi.
"Ja viņam būs kāda ievainojamības sajūta, viņš uzreiz metīsies sevi aizstāvēt – "ko tu te runā muļķi" vai "ko tu iedomājies", "dari savu darbu un es darīšu savu". Ir daudz tādu personības iezīmju, kas var nospēlēt lomu, bet tev kā cilvēkam, kurš ies palīdzēt… Tu būsi izdarījis savu darbu, ja aiziesi normāli, draudzīgi, cieņpilni pateiksi – "Klau, izskatās, ka tu, iespējams, par daudz strādā. Vai izskatās, ka tu esi pārguris, jo strādā pārmēru, un tev pat neprasa tik daudz strādāt"," norādīja Pūliņš-Cinis.
Laiks pateikt "nē" papildu darbiem
Savukārt cilvēkiem, kas cieš no darboholisma un paši to apzinās, psihoterapeits ieteica mēģināt paņemt pauzi no darbiem. Gluži kā pārtaucot atkarību.
"Atkarības, tajā skaitā arī šī darba atkarība, dod dopamīnu, to pīķi kaut kādā ziņā – "re, esmu izdarījis, ir tik forši, esmu atkal labs", bet pēc brīža nekas jau nav izdarīts, nekas nav sasniegts, nāk virsū depresivitāte. Mēs varam desensibilizēt to dopamīna sistēmu, teiksim, nepaņemt kaut kādus jaunus, lielus projektus vai jaunus uzdevumus un neiegūt to atalgojumu uz kādu brīdi. Tādu detoksu uztaisīt. Tagad populārs ir sociālo tīklu detokss, var arī darba detoksu pamēģināt," ieteica Pūliņš-Cinis.
Psihoterapeits atklāja, ka bieži vien, kad viņš saviem pacientiem iesaka paņemt atvaļinājumu, atklājas, ka cilvēki to nav ņēmuši gadiem ilgi, pat piecus vai sešus gadus.
"Tad brīnās, ka viņi ir izdeguši. Atvaļinājums var iedot bišķiņ citu sajūtu un atgādināt par citām dzīves vērtībām," norādīja Pūliņš-Cinis.
Daudz grūtāk, protams, ir, ja spiediens strādāt pāri savām spējām nāk no darba devēja vai kolēģu puses, jo tad ir jāiemācās pateikt "nē". Nereti cilvēki domā – ja pateiks "nē" vai atteiksies no papildu pienākumiem, viņi vairs nebūs svarīgi vai vajadzīgi.
Būs cilvēki, kuri izmantos šādus kolēģus, jo viņi vienmēr ir tik izpalīdzīgi – vienmēr piekritīs uzņemties vairāk, vienmēr savas vajadzības noliks malā un nekad neatteiks. Šim posmam būtu jātiek pāri, un to nevar izdarīt nekā citādi, kā pasakot "nē", atzina psihoterapeits.
Ja pēc tam moka nepamatota vainas sajūta, tad ir vērts iekšēji sev uzdot jautājumu – vai tad es tiešām esmu kādam nodarījis pāri? Kam es esmu nodarījis pāri? Vai tiešām es biju tas, kurš bija par to atbildīgs?
"Kaut kādā ziņā vajag izskaidrot sev to vainas izjūtu, ka, nē – tas nav pamatoti, nevienam nav nodarīts pāri. Protams, ja pašam jau ir bijušas grūtības ar robežu novilkšanu, ir bijušas grūtības ar vainas izjūtu, tad ir gana grūti pašam atpazīt to, ka vainas izjūta ir nepamatota. Palīdzēt var labas, kvalitatīvas, cieņpilnas attiecības no malas. Teiksim, ja kāds cits kolēģis pienāk no malas un pasaka – "tā nav tava vaina". Vai arī psihoterapeits vai psihologs konsultācijās var palīdzēt iedziļināties tajās sajūtās un mēģināt palīdzēt saprast, kas notiek ar tām sajūtām, kāpēc vainas sajūta ir un vai tiešām tā ir pamatota," ieteica Pūliņš-Cinis.
Citas raidieraksta "Darbmācība" epizodes un raksti
