Replay.lv gide: bērnu ārste Dana Isarova

Dzīvei nav melnraksta

Nedomājot ieliku "Dzīvei nav melnraksta" mana topa augšgalā. Šis ir viens no maniem favorītraidījumiem Replay.lv. Tādas vienas mīļākās šī raidījuma sērijas man nav: man patīk un es klausos visus cilvēkstāstus.

Visi video/audio

Bieži par sevi dzirdu visādus pieņēmumus, nostāstus (un ko tik vēl ne) no cilvēkiem, kuri mani nekad klātienē nav satikuši, kur nu vēl vismaz 5 minūtes "pastaigājuši manās kurpēs". Šis ir raidījums, kura skatīšanās laikā esmu gan pasmējusies līdzi, gan raudājusi lielas, apaļas, klusas asaras. Neatkarīgi no tā, kādas emocijas man ir bijušas par dzirdēto, šis raidījums man atkārtoti māca vienkāršu, bet svarīgu lietu – ieklausīties un sadzirdēt cilvēkus, nespriest par viņiem un viņu rīcībām, īpaši, jo es pati nekad neesmu "staigājusi viņu kurpēs" pat 5 minūtes.

De facto

Kopš krasas "X" platformas satura patērēšanas ierobežošanas es izjūtu "akūtu ziņu deficītu" un saprotu, ka neesmu labi informēta par pasaules un īpaši Latvijas aktualitātēm. "De facto" ir viens no raidījumiem, kas mani uztur ļoti pieklājīgā informētības līmenī. Ir grūti izvēlēties vienu vērtīgāko raidījumu, bet šoreiz manā topā iekļūst raidījums par "Air Kariņa" lietu.

Vēl nesaprotu, kā es jūtos pēc šī sižeta noskatīšanās: dusmīga, vīlusies, aizkaitināta... Ja jābūt godīgai, tad iekšēji man tomēr bija sajūta – "es jau nojautu, ka tā būs" – ne tieši konkrētās partijas vai personas kontekstā, bet politikas kontekstā vispār, kas, globāli runājot, ir skumji. Skumji ir arī tas, ka par maz esam politikā un tās procesos kā tauta. Pārāk daudz esam savīti viens ar otru kopā caur paziņu paziņām, radu radiem un citām saitēm, un par maz baidāmies pieprasīt atbildību par nelikumīgu un mūsu interesēm neatbilstošu rīcību. Krievijas pilna mēroga kara Ukrainā un Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā esmu sākusi vairāk pievērst uzmanību mūsu politiķiem, viņu rīcībai un teiktajam. Nekas nav biedējošāks par vienaldzību, un, lūdzu, nebūsim vienaldzīgi un pielaidīgi pret cilvēkiem, kuri lemj par mums un mūsu valsti.

Visi video/audio

Dziesmu svētki

Vieni no īpašākajiem brīžiem man šķiet tie, kas pārdzen pāri skudriņas ādai un kauliem. Ja citreiz es nezinu, kas tieši tās skudras pamodinās, tad viena lieta, kas to vienmēr panāk, ir Dziesmu svētku kopkora koncerts.

Nenoliedzami, nekas nelīdzināsies klātienes būšanai Mežaparka estrādē, taču pamēģiniet šo vai citu koncertu tiešraides ieslēgt austiņās un klausīties fonā darbiem. Ideālā variantā – kādā siltā brīvdienā noguļaties uz pleda zem klajas debess un klausieties kopkora dziedājumā no skaļruņa. Šie koncerti manī burtiski ievibrē stīgas, kuras rada neaprakstāmu emociju un sajūtu smūtiju, kur sajaukts vasaras siltums, Mežaparka zaļums, kora skanējuma dzidrums, neapgāžams patriotisms un mīlestība pret šo valsti.

Visi video/audio

Drošinātājs

Pēdējā, bet nemaz ne sliktākā, manā topā ir "Drošinātāja" epizode ar manu draugu Dimu no Černihivas. Ar Dimu iepazinos pašā kara sākumā, aizrakstīju viņam "Instagram", jo mums bija kopīgs draugs, un es savā izmisumā meklēju kādu Černihivā, kuram vajag palīdzību tās aizstāvēšanā. Ja šo lasa kāds mans "Instagram" sekotājs, tad Dima ir tas, kuram un kura vienībai vācām naudu mašīnai, taktiskajam apģērbam, degvielai utt.

Šī epizode man ir īpaša ar to, ka klausoties es atminos, kāds cunami ar atbalstu un naudas pārskaitījumiem burtiski BIRA manā "Instagram" pastkastītē un kontā, lai es tos varētu pārsūtīt Dimam. Man ir saldsērīgi, bet arī ļoti, ļoti silti, atceroties, cik vienoti un gatavi bijām palīdzēt toreiz. Nekad nepārstāšu pateikties par to.

Es lasu visu, skatos visu, bet runāt par notiekošo man kļuvis pavisam grūti. Arī Ukrainā iet grūti. Vienu dienu mazāk grūti, citu atkal ļoti, bet grūti ir visu laiku.

Krievija to vien gaida, ka mēs pagursim un piemirsīsim, tāpēc manā topā arī īss atgādinājums par karu tepat mums blakus, lai Ukraina nekļūtu par trešās vai vēl tālākas lapaspuses ziņām.

Visi video/audio