Šajā grāmatā konkrēti varam iepazīt viņu kā filmu žurnālistu, jo, dzīvojot Amerikā, Losandželosā, viņš ne tikai rakstīja romānus un lugas, bet arī recenzijas par filmām un teātra izrādēm, to veicināja viņa iesaistīšanās Holivudas ārzemju žurnālistu apvienībā. Šajā apvienībā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados viņam palīdzēja iekļūt tautietis – ārsts Pēteris Vegers, kuram bija sakari kino pasaulē un kurš bija personiski pazīstams ar slaveno aktrisi Ingridu Bergmani. Bet Anšlavam Eglītim tas bija īsti atbilstoši, jo filmas bija liela viņa aizrautība jau no agras bērnības Rīgā un arī Latvijā viņš jau bija darbojies kā žurnālists un rakstījis par mākslas procesiem gan dažādos laikrakstos, gan žurnālā "Atpūta".
Grāmata "Lielais mēmais" trimdā pirmo reizi iznāca 1972. gadā apgādā "Grāmatu draugs", un tagad "Zvaigzne ABC" to ir sagatavojusi, ņemot šo izdevumu par pamatu un saglabājot arī autora lietoto ortogrāfiju. Beigās gan ir skaidrojumi tiem vietvārdiem un personvārdiem, ko mūsdienās atveidojam atšķirīgi. Piemēram, Anšlavs Eglītis raksta "Bīteļi", nevis "Bītli".
Tieši kā Holivudas filmu žurnālists viņš darbojies 20 gadus, bet grāmata nav tikai par šo posmu, tā aptver laiku no pašas viņa pirmās skatītās filmas Rīgā, kad viņam bija seši gadi, un būtībā caur šo kino prizmu iziet cauri teju visai viņa dzīvei.
Kāpēc nosaukums "Lielais mēmais" – es viņa paša skaidrojumu neatradu, bet man šķiet, ka tāpēc, ka filmas viņš sāka iepazīt, kad vēl bija mēmais kino, kas arī pirmo spēcīgo iespaidu uz viņu atstāja.
Lasot par šiem zēna un pusaudža gadiem, ir ļoti interesanti ar Anšlavu Eglīti kopā it kā izstaigāt 20. gadsimta sākuma Rīgu, jo viņš izved cauri lielākajai daļai kinoteātru, kas Rīgā tolaik darbojās. To bija patiešām ļoti daudz, un vienīgais, kas no tiem palicis līdz mūsdienām, ir "Splendid Palace". Zēna un pusaudža gados viņš visbiežāk kino apmeklē kopā ar savu draugu Volfgangu Dārziņu jeb Voli, un, tā kā viņiem parasti tam nav naudas, viņiem ir izstrādāts vesels arsenāls ar dažādām metodēm, kā kinoteātrī iekļūt par brīvu. Metodes arī grāmatā smalki aprakstītas. Viņi uz kino iet pa kluso, jo viņu vecākiem ir stipri noraidoša attieksme pret šo žanru, vecāki uzskata, ka tur rāda tikai visādas draņķības, kas tikai samaitā cilvēku. Detalizēti var uzzināt arī mēmo filmu repertuāru un populārākos aktierus, viņu vidū ir dekoratīvais skaistulis Harijs Līdke un daiļā ungāriete Lija de Putī, kuras skaistumu apdziedājis arī Aleksandrs Čaks. Rīgā tolaik visvairāk rāda tieši vācu filmas.
Līdzās tam, ka Eglītis apraksta savu skatītāja pieredzi, viņš plašāk raksta arī par pašām filmām un to tapšanas aizkulisēm. Nu, piemēram, fakts, kas ļoti atšķirīgs no mūsdienām. Režisors Fricis Langs uzņem filmu, kuras svarīgākais skats ir galvenā varoņa izpeldēšanās pūķa asinīs, lai kļūtu neievainojams. Aktierim Paulam Rihteram šajā skatā uz īsu mirkli no mugurpuses jāparādās kailam. Viņš kategoriski no tā atsakās. Kad viņa vietā to izdara statists, Rihters iesūdz studiju par goda laupīšanu, jo skatītāji jau tāpat domās, ka tas ir viņš. Beigās projektu no izjukšanas izglābj tikai milzīgie finansiālie filmas panākumi, kas samierina arī Rihteru ar kailuma negodu.
Ļoti interesanti Eglītis apraksta arī laiku, kad "lielais mēmais" sāk runāt, proti, sāk parādīties filmas ar skaņu. Daudziem karjeras izput vai sašķobās, jo, izrādās, Holivudā ir pārsteidzoši daudz ārzemnieku, kas gandrīz vispār nemāk runāt angliski, citi runā ar ļoti lielu akcentu, piemēram, Grētai Garbo ir zviedru akcents un rupja balss, bet viņas partnerim Džonam Džilbertam tā savukārt ir smalka un pīkstoša.
Ir arī atsevišķa nodaļa, kurā Eglītis apskata, kā top pirmās latviešu mēmās un arī skaņu filmas, to vidū Smiļģa "Psīche" un Viļa Segliņa "Es karāi aiziedams", kas diemžēl līdz mūsdienām nav saglabājušās.
Bet tad gan latviešu kino, gan arī Anšlava Eglīša dzīvi Latvijā pilnībā izmaina Latvijas okupācija, un grāmatas otrā puse veltīta viņa attiecībām ar filmām jau trimdā, vispirms Vācijā un pēc tam arī Amerikā, kur viņš piecdesmitajos gados kļūst – kā jau pieminēju – par Holivudas ārzemju žurnālistu apvienības biedru.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viņam regulāri ir iespēja skatīties jaunākās filmas, tikties ar to veidotājiem preses konferencēs un intervijās. Pēc tam viņš raksta rakstus un recenzijas.
Viņa ienākšana biedrībā sakrīt ar laiku, kad zviedrietes – Grētu Garbo, Ingridu Bergmani un citas – lielajā kino industrijā nomaina itālietes – Anna Manjāni, Sofija Lorēna, Džina Lolobridžida, Klaudija Kardināle. Viņš visas šīs aktrises saticis, katrai dod arī raksturojumu, piemēram, Lolobridžida ir viena no absolūti retajām, kas neslēpj savu vecumu, Kardinālei piemīt gandrīz zemniecisks smagnējums kustībās un valodā, bet viņa izstaro grūti apvaldāmu vitalitāti, Odrija Hepberna savukārt pārsteidz ar savu ārkārtīgo, gandrīz slimīgo trauslumu un smalkumu, izskatās gandrīz kā gars, kam viss miesīgais jau zudis. Bet par visabsurdāko viņš dēvē tikšanos ar Džeinu Fondu, kuras dedzīgo uzstāšanos raksturo kā gandrīz vai valsts nodevību.
Grāmatas lappusēs dzīvo arī Alfrēds Hičkoks, Klints Īstvuds, Federiko Fellīni, Elizabete Teilore un citi. Ne velti, jo Eglītis 20 gadu laikā piedalījies vairāk nekā 300 dažādās preses pieņemšanās un konferencēs un sagatavojis vairāk nekā 1000 rakstu par filmām. Grāmatā viņš redzams arī fotogrāfijās kopā ar slavenībām.
Tomēr pašos pamatos "Lielais mēmais" ir skaudri atklāts stāsts par Anšlavu Eglīti un viņa laiku.
