Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Jāatceras, ka virsskaņas ir skaņu augstumi, kas ir augstākas par pamatfrekvenci jeb zemāko toni. No šī zemākā toņa arī veidojas dabiskā skaņu rinda: ja par pamatu uzskatām skaņu "do", tad sekojošie toņi būs "do" oktāvu augstāk, kvintu virs oktāvas, tātad, "sol", nākamās oktāvas "do", liela terca, divas mazas tercas, sekundas un tad arvien šaurāk.
Klarneti pieņemts saukt par duodecimas instrumentu, t.i., intervāls kvinta pāri oktāvai. Nebūtu nepareizi uzskatīt, ka klarnetes tembrā dominējošās ir katra otrā virsskaņa, taču rūpīgi analizējot tās harmonisko spektru, var secināt, ka jau otrajā jeb klarino reģistrā šī nepāra virsskaņu intensitāte sāk pamazām izlīdzināties.
Šeit arī attaisnojas pieminētā duodecīma: pārpūšot klarnetes zemāko noti — mazās oktāvas "mi", ieskanas pirmās oktāvas "si". Cilindriskas formas instrumentiem, kāda ir arī klarnete, šāds pārpūšanas princips ir raksturīgs. Savukārt flautai vai obojai pārpūšot ieskanas nākamās oktāvas attiecīgā nots. Apakšējā nots – mazās oktāvas "mi" – skan, ja visi toņcaurumi ir aizvērti, klarnetei to ir virs divdesmit, dažādām ražotājfirmām gan pēdējā laikā ienāk prātā eksperimentēt ar šo daudzumu, bet pamatprincips paliek nemainīgs: ar dažādām pirkstu kombinācijām, saīsināt to ik pa 6%, klarnetes toņcaurumi urbti tā, lai, atverot katru nākamo, veidotos hromatiskā gamma.
Kas tad vispār ir klarnete?
Klarnete līdzās flautai, obojai, fagotam un saksofonam pieskaitāma pie koka pūšaminstrumentu saimes. Četri no tiem ir mēlīšu instrumenti; oboja un fagots – dubultmēlīšu, kas nozīmē, ka kopā nostiprinātas vibrē divas koka plēksnes, savukārt klarnetei un saksofonam vibrē viena. Šo plēksnīti sauc par mēlīti, to iekustina, ievibrē, pūšot gaisu.
Mēlīte vairākums gadījumos izgatavota no niedres, taču sastopam arī plastmasas mēlītes.
Mēlīti piestiprina pie iemutņa, pret kuru arī tā vibrē, radot skaņu; iemutnis ir pats augšējais instrumenta posms, ar samērā šauru gaisa kanālu, no kurienes gaiss ieplūst tālāk klarnetē, un, salīdzinot ar šauro iemutni, šeit jau gaisam ir daudz vairāk vietas – urbuma diametrs ir nepilni 16 mm. Ja vairākums gadījumos klarnete tiek izgatavota no koka, tad mūsdienās iemutņi sastopami arī no dažādiem gumijas sakausējumiem, plastmasas, arī koka un pat kristāla.
Klarnete ir jauns instruments – tā ir nedaudz vairāk nekā 300 gadu veca, un par tās tuvāko priekšteci var uzskatīt baroka laika šalmeju, zināmas līdzības noteikti var saskatīt arī ar lietuviešu tautas instrumentu birbīni.
Klarnetes tembru mēdz raksturot ļoti dažādi: silts, matēts, tumšs, dzidrs, poētisks, maigs, vai gluži pretēji- ass, griezīgs. Piemēram, dāņu komponists Karls Nīlsens par klarnetes tembrālajām iespējām ir teicis šādi: "Vienlaikus tā var būt sirsnīga un pilnīgi histēriska, maiga kā balzams un kliedzoša kā tramvajs uz slikti ieeļļotām sliedēm."
Tik dažādos skaņas raksturus var skaidrot ar izteikti dažādajām tembra nokrāsām trīs klarnetes reģistros – šalmejas, klarino un altissimo. Šalmejas reģistrā mēdz nošķirt vēl papildus reģistra segmentu no pirmās oktāvas sol līdz sibemolam, šīs notis sauc par rīkles skaņām, īpašu dzidrumu gan panākt šim reģistram ir praktiski neiespējami.
Skaņas veidošanu nosaka daži fundamentālie faktori: mēlītes blīvums, klarnetes iemutņa materiāls un izmēri, ambušūra nospriegojums, gaisa padeves daudzums un ātrums un mēles pozīcija rīklē, taču katra spēlētāja unikālo tembru nosaka spēja kombinēt ar ambušūra, gaisa un mēles mainību. Šīm kombinācijām ir faktiski neizsmeļami resursi un te arī slēpjas spēlētāja meistarības latiņa, cik nu kuram tad krāsaini skan instruments.
Klausītāju, protams, interesē tikai instrumenta skanējums un spēlētāja meistarība. Taču varbūt tomēr ir interesanti zināt, kas lācītim – šajā gadījumā klarnetei – vēderā?
