Ārpus ētera / Esejas
Ir 1935. gada 23. jūnijs. Tā laika Rīgas apriņķa (tagad Ogres novada) Meņģeles pagastā ir uzcelta jauna māja “Stiebriņi”. Nu laiks teritoriju apzaļumot. Divi braši jaunieši mājas pagalmā stāda ozolus. Viens no tiem mans vectēvs. Toreiz viņš nezināja, ka pēc vairākiem desmitiem gadu šis ozols kļūs par mājas simbolu un tiks svinēta tā dzimšanas (stādīšanas) diena.
Prieks klausīties Radio 2. Šis ir mīļš stāsts par manu īpašo koku.
Man ir savs koka stāsts, ko gribu jums pavēstīt.
Ābele – dzīvības un auglības koks. Mūsu dzimtas vēsturē šis koks glabā savu stāstu – mūsdienās prātam neaptveramu un sirds dziļumus aizkustinošu. Par mātēm, par viņu mīlestību, kas ir jebkuras dzīvības un auglības pamats.
Kad biju maza meitene, pie manas vecmammas mājas auga 'Baltā dzidrā' ābele. Tā bija skaista, trīs kuplus zarus izslējusi pret debesīm, katru gadu deva bagātīgu ražu. Un kādi tai bija āboli – tik lieli, ka savās mazajās plaukstās knapi noturēt varēju! Citi āboli bija caurspīdīgi, paceļot tos pret sauli, viducītī varēja saskaitīt sēkliņas. Kad iekodos tādā ābolā, saldā sula tecēja ārā kā no strauta. Notecēja visa mana katūna kleitiņa, mute un rokas, basās kājas… Nu es arī biju kā tāds ābols no ābeles nokritis salds!
Kad pirmo reizi sastapos ar franču filosofa Žaka Deridā idejām, pārsteidza, kāpēc Deridā tik lielu nozīmi piešķir tam, ko Rietumu filosofi domājuši par runu un rakstību. Runātais vārds vēsturiski esot ticis saistīts ar klātbūtni, elpu, dvēseli, patiesības pirmavotu, kamēr rakstība uzskatīta tikai par atsvešinājumu, papildinājumu, mākslīgu runas atveidojumu.
Teju divdesmit gadu rakstot par arhitektūru un dizainu, bibliotēkas ir nācies pieminēt vairākkārt, taču mazāk, nekā gribētos, mazāk, nekā tas būtu nepieciešams, ņemot vērā publiskās arhitektūras nozīmi nevienlīdzīgajā, bet straujā tehnoloģiju un sabiedrības attīstības fāzē esošajā 21. gadsimtā. Viena no mūsdienu bibliotēkas lomām ir šīs attīstības rezultātā radušos sasniegumus padarīt pieejamus ikvienam, un tas bibliotēkai kā ēku tipam ir ļāvis kļūt par tikpat atpazīstamu un pat pieprasītu pilsētas zīmola elementu kā muzejs.
21. gadsimts nule tikai uzņēmis apgriezienus, galvenā īpatnība, kas jāņem vērā, lasot vai aprakstot kādas noteiktas prakses kā 21. gadsimta parādības, ir to potenciālais mainīgums.
Latviešu inteliģence jau 19. gadsimta beigās izprata modernu, labiekārtotu bibliotēku nozīmi lasīšanas veicināšanā.
19. gadsimta nogalē un tam sekojošā gadsimta sākumā grāmatniecība Latvijā piedzīvo izteikti dinamisku attīstību. Šajā laikā latvieši ne vien kļūst par pilnvērtīgiem grāmatniecības veidotājiem, iesaistoties grāmatu izdošanā, iespiešanā un tirdzniecībā, bet arī par aktīvu lasošās sabiedrības daļu ar visai diferencētām intelektuālām un estētiskām prasībām.
19. gadsimtu Latvijas vēsturē dēvē par garo gadsimtu, jo te kā karuselī notikumi strauji nomaina cits citu, tostarp arī latviešu grāmatniecībā. Vairāk nekā jebkuru citu to var dēvēt par lasīšanas gadsimtu. Tā gaitā līdztekus kāpinātām poligrāfijas jaudām notiek neatgriezeniska pāreja no informācijas mutiskas aprites uz rakstisku; folkloru un kolektīvo skaļo lasīšanu nomaina klusā lasīšana. Tā būtiski maina teksta uztveri, lasītājs pats nosaka tās tempu, padziļinās līdzi domāšana, dodot vietu refleksijai un analīzei, kas savukārt veicina vajadzību pēc dziļāka teksta.
Ne vienmēr aizdomājamies, ka dažādos laikmetos grāmatas tika lasītas atšķirīgi. 18. gadsimts – apgaismības laikmets – ir laiks, kad nostiprinās latviešu laicīgie lasītāji un lasītājas, kad lasīšana izklaides un izglītības nolūkos aizvien spēcīgāk nostājas līdzās reliģiskai lasīšanai. To pētījis literatūrzinātnieks Pauls Daija, kurš piedāvā savas esejas fragmentu.
Mīļais latvieti, celies nu, topi gaišs! Šo varētu izvēlēties par moto ieskatam lasīšanas vēsturē latviešu zemēs 17. gadsimtā. To pētījusi Latvijas Universitātes profesore Māra Grudule, kura piedāvā savu esejas fragmentu.
Kāda ir lasīšanas vēsture latviešu zemēs no reformācijas līdz zviedru ienākšanai Vidzemē 17. gadsimta sākumā? To pētījusi Latvijas Universitātes profesore Māra Grudule, kura piedāvā savu esejas fragmentu.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētnieka Gustava Strengas pārdomas par lasīšanas vēsturi Latvijas teritorijā no 12. gadsimta beigām līdz 16. gadsimta sākumam.
Laikam gan nav jāpierāda, ka Latvijā daudzi pret šo valsti izturas ļoti kritiski. Tāpat laiku pa laikam izskan aizrādījumi, ka mēs ar savu kritisko attieksmi smagi pārcenšamies un rezultātā paši veidojam šo nomācošo tēlu. Līdz ar to jautājums ir par robežu starp dažādu nebūšanu atklāšanu un apspriešanu un zara, uz kura sēžam, zāģēšanu.
„Īsa un vidēja termiņa perspektīvā globalizācija vērš plašumā dubultkustību, kur notiek enerģiju sadursme. Pirmajā kustībā Eiropa ieiet un iziet no Sistēmas [..] Otrajā tās ir Finanses, kas ieiet un iziet no Sistēmas [..]”, tā par „Iespējamās Eiropas" [1] atnākšanu 2014. gadā, iznākot tāda paša nosaukuma grāmatai, sacīja Bernārs Sordē. Turpinot šīs pārdomas, viņš konstatē, ka līdzās iziešanai no globalizācijas radītās Sistēmas un Finanšu bankrota Eiropas atjaunotnei ir nepieciešama kolektīvā iztēle (pretstatā menedžerismam), „pasaules Radīšanas turpināšanas revolūcija, kas neaprobežojas ar cilvēku graujošām industriālām un transhumānisma revolūcijām...”.
Premjers Kučinskis savā apsveikumā Jaunajā gadā sacīja, ka “mūs gaida izcils gads”. Nav jēgas pašmērķīgi strīdēties ar politiķiem, piemēram, sakot, ka - nē, būs tieši otrādi. Ir bērnišķīgi, ja amatpersona saka - “balts”, automātiski teikt - “melns”.
Kontekstā ar Katalonijā notikušo un notiekošo aktuāli ir divi jautājumi. Pirmais: kādu iemeslu dēļ vairums Eiropas Savienības politisko līderu izturējās tā, kā viņi izturējās? Otrais: vai var vispār formulēt kādu puslīdz racionālu modeli, kas ļautu nācijai īstenot tiesības uz politisku pašnoteikšanos, pat ja tas nozīmē teritoriālas izmaiņas?
Pēdējais rīts Alepo šķiet neticams. Jūtos tā, it kā dažās dienās būtu nodzīvotas piecas dzīves. Tik pilns un iespaidiem bagāts ir bijis šis laiks. Mani ceļa biedri, UNESCO Pasaules mantojuma pieminekļu eksperti, turpinās darbu sagrautajās Alepo pilsētas teritorijās, ar īpašu tehniku skenējot unikālās ēkas, lai pēc tam varētu noteikt, kā tās var glābt.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
