Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Pirms pusotra gada es pat to nespēju. Bet tagad, kā atzīst kolēģi kopīgajās valodas nodarbībās,
mēs esam sākuši saprast tramvajā nejauši dzirdētu sarunu, esam tikuši skaidrībā par pārtikas produktu un citu preču nosaukumiem, uztveram televīzijas ziņu jēgu un lasām vienkāršus tekstus, un ļoti gribas brīvi sākt runāt,
un daudziem tas arī izdodas! Es ar skaudību (un nekautrējos tajā atzīties) piektdienās klausos viņus sarunu klubā, kuru organizē biedrība "Radošās Idejas". Melodiska latviešu valoda Tetjanai, Oksanai, Jūlijai, Ruslanam, Lidijai tā vien plūst, bet mūsu pasniedzēja Kristīne to prasmīgi virza visdažādāko tēmu apspriešanai – no dabas produktiem līdz dzimumu vienlīdzībai. Pienāk mana kārta, mentore bez žēlastības liek man atstāt klusēšanas komforta zonu un es sāku runāt… kā protu un ar to vārdu krājumu, kāds man ir.
Daudzi ukraiņi pirmajā laikā pēc pārcelšanās uz Latviju nelabprāt gāja kursos, jo cerēja, ka drīz atgriezīsies mājās.
Taču Krievija nerimstas, aizvien nežēlīgāk bombardē pilsētas un ciemus, arvien lielākam skaitam parasto cilvēku pārvēršot dzīvi par īstu elli. Un bēgļu vidū pakāpeniski notika kardināla attieksmes maiņa attiecībā pret latviešu valodas apgūšanu un pret uzturēšanos Latvijā kopumā. Tas, kas šķita pagaidu, biedējoši kļuva par pastāvīgu. Valodas mācīšanās kļuva par nepieciešamību.
Uz kursiem devās visi – pensionāri, strādājošie, mājsaimnieces un jaunās māmiņas. Pateicoties valsts programmām, Eiropas Savienībai, ASV vēstniecībai un starptautiskajiem fondiem, ukraiņiem tie ir bez maksas. Es 2022. gada beigās kārtoju A1 līmeņa eksāmenu, vēl pēc pusgada - A2 līmeņa eksāmenu, un sekmīgi, tagad beidzu B1 līmeņa kursu. Priekšā jauns eksāmens. Vēlos izteikt milzīgu pateicību pasniedzējiem, viņu pacietībai, profesionālismam un piemēra rādīšanai cieņas pilnai attieksmei pret latviešu valodu. Gaismai Mukānei no Tukuma, kas ne tikai mācīja latviešu valodu, bet arī ieaudzināja mīlestību pret latviešu kultūru, tradīcijām un stāstīja par sarežģīto ceļu uz neatkarību, Ilgai Stikutei no Krāslavas, kas pacietīgi vadīja cauri gramatikas džungļiem, Gunitai Ģēģerei, kas balstīja mūsos ticību saviem spēkiem.
Par stimulu apgūt valodu daudziem pieaugušajiem kļuva viņu bērni. Lūk, Mila, viņas dēls iet latviešu skolas 5. klasē, un, lai palīdzētu viņam mācībās, viņa pastiprināti apgūst latviešu valodu. Bet ne tikai tādēļ: "Saproti, bērniem ir daudz slenga, izteicienu, kuru, protams, nav programmā. Tāpēc es nekautrējos un mūsu nodarbībās iztaujāju skolotājus, ko tie nozīmē.
Es negribu, lai manu dēlu aizskartu, gribu zināt, par ko viņi savā starpā runā."
Pateicoties Milas jautājumiem, arī es daudz esmu smēlies no bērnu leksikas.
Ukraiņu vecākiem, kuru bērni mācās Latvijas mācību iestādēs, piemēram, biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem" rīko atsevišķu latviešu valodas kursu. Mērķis ir palīdzēt gan bērniem, gan vecākiem apgūt izglītības procesā vajadzīgo terminoloģiju, uzvedības noteikumus, ikdienas saskarsmi. Vecākiem nepieciešamas latviešu valodas zināšanas viszemākajā – A1 līmenī.
Pēc statistiskas datiem, Latvijā ir vairāk nekā deviņi tūkstoši bērnu no Ukrainas, no viņiem četri tūkstoši bērnu mācās Latvijas skolās, bet vairākums pārējo – attālināti Ukrainas skolās. Un kā šie "pārējie" apgūst latviešu valodu, bez kuras nav iespējama normāla iekļaušanās sabiedrībā, ir neatbildēts jautājums. Bēgļu integrācijas speciālisti piedāvā
vairākus ceļus šīs problēmas risināšanā, īpaši vecāko klašu skolēniem, kuriem ir patiešām sarežģīti "pusceļā" iekļauties mācību procesā viņiem svešā valodā. Viens no tiem ir pakāpeniski ieviest latviešu valodu ukraiņu bērniem,
mācot dažādus skolas programmas priekšmetus, individuālās un grupu nodarbības. Domāju, ka Latvijas izglītības iestādēm varētu palīdzēt arī sabiedriskās organizācijas, kas strādā ar ukraiņu bērniem.
Taču, kamēr speciālisti domā un strīdas, no nākamā gada visiem ukraiņu bērniem būs jāiet Latvijas skolās. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem,
Latvijā ir aptuveni divi tūkstoši bēgļu bērnu, kuri vispār nav reģistrēti nevienā mācību iestādē – ne Ukrainas, ne Latvijas.
Un tā patiešām ir problēma.
No jaunākajiem ukraiņu bērniem (viņu ir apmēram pusotrs tūkstotis), kuri iet Latvijas bērnudārzos vai skolu pirmajās klasēs, lielum lielais vairākums kļūst bilingvāli. Daudzi atbraukuši kopā ar vecākiem pirms apmēram diviem gadiem, tātad apmeklēt bērnudārzu vai sākumskolu sāka vai turpināja šeit. Latviešu valodas "uzsūkšana" notiek automātiski, runājot ar audzinātājām, skolotājiem, vienaudžiem, mācību stundās un nodarbībās. Jautāju ukraiņu logopēdei Viktorijai, kas nodarbojas ar pirmsskolas vecuma bērniem Rīgā, vai bērniem nav sarežģīti apgūt vielu uzreiz divās valodās – ukraiņu un latviešu? "Nē," viņa apgalvo.
"Bērniem šajā vecumā ir ļoti elastīgas un uzņēmīgas smadzenes. Gluži pretēji,
divas valodas vieglāk ļauj tikt galā ar runas traucējumiem un skaņu izrunas problēmām, ja tādas ir.
Bet juceklis, kas sākumposmā radies bērnam, īpaši ar ābeci un lasīšanu, ar laiku noteikti pāries un galvā viss sakārtosies."
Nesen runāju ar brīvprātīgajiem, iztaujāju viņus par viņu darbību un motivāciju. Sākās saruna par latviešu valodas apgūšanu. Irina Lisenko no Pestīšanas armijas man apņēmīgi teica: "Es noteikti atgriezīšos Ukrainā, savā atbrīvotajā mīļajā Mariupolē. Taču, kad aizbraukšu no Latvijas, gribu vērsties latviešu valodā pie visiem, kas mums palīdzēja, ar pateicības un mīlestības vārdiem: "Дякую! (Paldies! – ukraiņu val.) Liels paldies par visu. Ukraiņi jūs mīl!"
