Pētera balsī, kad viņš aizdomājas, ieskanas neticība pašam sev, ka viņš, latviešu zēns, nokļuvis tik tālajā un, jāteic, nezināmajā Čīlē. Šobrīd te mīt ap 30 latviešu. Savā starpā bieži satikties nesanāk, tāpēc katra redzēšanās ar savā valodā runājošajiem ir priecīgs notikums. Pētera mājās latviešu valoda ikdienā neskan – viņu uz šo zemi atveda mīlestība. Viņš nu jau devīto gadu dzīvo Santjago un darbojas būvniecībā.
"Mani atveda mīlestība. Biju aizbraucis atpūsties uz nenoteiktu laiku uz Tenerifi un tur sastapu čīliešu meiteni Vivianu, atbraucu uz Čīli, piedzima dēls Bruno, sāku šeit strādāt. Nebija nekādu plānu palikt uz ilgu laiku vai braukt atpakaļ, neko neplānoju. Vienkārši atbraucu uz šejieni, lēnām izveidoju savu dzīvi. Es domāju, ka es Čīlē palikšu uz visiem laikiem. Man šeit ļoti, ļoti patīk," viņš atzina.
Personīgā dzīve, arī darba lietas Pēterim gludi sakārtojušās, viņa pakļautībā strādā gan čīliešu, gan arī latviešu celtnieki, jo Pētera piemērs ir lipīgs, pie viņa strādāt atbraucis savulaik radinieks, vēl cits latvietis, sava aroda meistars, te radis vietu galdniecībai, taisa virtuves mēbeles. Latviešu darba prasmi Čīlē novērtē, jo vietējie nav dikti naski uz strādāšanu, sprieda Pēteris.
"Latvieši ir ļoti atbildīgi un kārtīgi, tas čīliešiem patīk," viņš piebilda.
Savukārt latviete Ieva Stumpe ceļoja, daudz piedzīvoja pasauli darba dēļ un bija bijusi Čīlē, kur, pašas vārdiem, iepazinās ar nākamo vīru, izveidoja ģimeni, tādēļ šobrīd šo valsti sauc par savām mājām. Arī viņa dzīvo Santjago, taču tā ir 10 miljonu cilvēku pilsēta, tāpēc ar pārējiem latviešiem, arī Pēteri, satiekas reti. Ieva apguvusi programmēšanu, tas paplašinājis viņas darba dzīves robežas, jo darba devējs ļauj strādāt no jebkuras vietas pasaulē. Tādēļ sešgadīgās meitas brīvlaikā Ieva ar ģimeni laiku mēdz pavadīt arī Latvijā.
Viņa sacīja: "Mans lielākais pārsteigums bija, es sagaidīju, ka Čīlē būs ļoti karsti. Protams, vasarā tā ir, te ir karsti, bet lielākā atšķirība ir tā, ka mājās ir auksti. Ārā izejot – karsti, mājā ir auksti. Ziemas ir man grūti panesamas, jo apkures nav. Temperatūra iekštelpās, mājā var noslīdēt līdz +8 grādiem. Visi cenšas sildīties, kā nu var, ar sildītājiem. Esmu jau to pieminējusi, ka visvairāk savā dzīvē esmu nosalusi vai jutusies auksti tieši Čīlē. Tā tas ir. Tas man bija vislielākais pārsteigums. Es pirmajā reizē atbraucu uz ilgāku periodu jūnijā, kas Čīlē ir ziema. Nebiju sagatavojusies ne ar apģērbu, ne emocionāli, ne garīgi."
Tikmēr Pēteris atzina, ka šejienes klimats viņam ļoti patīk. Bet, kā pats teic, dīvaini ir tas, ka Ziemassvētkus sagaida šortos un T-kreklā. Pie tā latvietis Čīlē joprojām, pēc deviņiem nodzīvotiem gadiem, nav pieradis.
Savukārt Ieva piebilda – lai arī cilvēki ir draudzīgi un komunikabli, ir jāuzmanās no virspusējas, ārišķīgas draudzības un jāspēj tā atšķirt no īstas un patiesas vēlmes draudzēties. Ieva vēl arī norādīja, ka ikdienā mācās neteikt visu, lai nerastos konfliktsituācijas.
Par to, vai Čīlē cilvēki zina, kur ir Latvija, Pēteris bija pārsteigts, ka daudzi tiešām zina. Zina vēsturiskos aspektus, tomēr daudzi jauc ar Lietuvu. Ievai ceļā gadās dažādu zināšanu cilvēki, bet reiz bijis taksometra vadītājs, kurš zinājis Latviju un arī vēsturi pārzinājis. Tas bijis pārsteidzoši.
Kamēr Pēteris ar bērniem latviski nerunā, Ieva mērķtiecīgi ar sešgadīgo meitu Māru sarunājas dzimtajā valodā, lai, atbraucot uz Latviju, meita varētu komunicēt. Meitas vārdu "Māra" izvēlējies tieši Ievas vīrs, būdams čīlietis: "Ar bērniem te, Čīlē, Māra runā spāņu valodā, ar radiem Latvijā tiešsaistē latviski."
Sarunu noslēdzot, Pēteris atzina, ka Latvija bija un būs dzimtene, valsts, kas sirdī ieglabāta: "Tā ir vieta, kur braukšu ciemos. Nezinu, vai kādreiz atgriezīšos, bet Latvijas man pietrūkst."
Ievai visu laiku valodā ieskanas, ka Latvija ir mājas, vieta, kur dzīvo tuvinieki, vieta, kas kā magnēts nepārtraukti pievelk:
"Latvija – tā esmu es."
