Šī ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
…Bet tad atskrēja māte. Viņa bija ļoti satraukta. Viņa aizveda mūs mājās, cieši aizvēra dzīvokļa logus, sāka mūs ātri mazgāt un pārģērbt citās drēbēs. Jau vēlāk, kad biju pieaugusi, māte stāstīja, ka mūsu kaimiņiene kaut kā bija uzzinājusi par avāriju un mūs brīdinājusi.
Godīgi sakot, ko es no šī stāsta atceros pati, bet ko no tā, ko stāstīja tie, kas bija par mani vecāki, tagad ir grūti pateikt. Daudz gadu pagājis. Un mūsu ģimenē šī tēma netika īpaši apspriesta, tāpat kā politika, reliģija, Otrais pasaules karš un daudzas citas tēmas. Ir tādas ģimenes, kuras vienkārši dzīvo savu ikdienas dzīvi, ne par ko globālu nedomājot.
Baltkrievi joprojām meklē patiesību par Čornobiļas katastrofas sekām
Baltkrievijā pēc Čornobiļas avārijas radioaktīvā piesārņojuma zonā nokļuva vairāk nekā 3600 apdzīvotās vietas, tai skaitā 27 pilsētas, kur dzīvoja 2,2 miljoni cilvēku – apmēram piektdaļa visu iedzīvotāju. Vispār pārstāja pastāvēt – to iedzīvotājiem lika pārcelties citur – 479 apdzīvotās vietas.
Tagad Baltkrievijas oficiālā prese un valsts iestādes moži ziņo par to, ka pēc Čornobiļas avārijas piesārņotās teritorijas it kā esot "attīrījušās" pašas no sevis.
Lai gan pagājuši tikai 38 gadi, bet ne tūkstoši un simtiem tūkstošu, kā to prasa fizikas likumi.
"Radioaktīvās situācijas vispārējā tendence ir pakāpeniska piesārņojuma blīvuma samazināšanās, dabiskā ceļā sabrūkot radionuklīdiem," raksta Baltkrievijas Ārkārtējo situāciju ministrijas Kodoldrošības un radiācijas drošības departaments "Gosatomnadzor" . Tomēr manai sirdij un prātam nav miera. Gan pieredze, gan intuīcija man saka priekšā: ierēdņi melo kā "vecajos, labajos" padomju laikos.
"Cietuma un bērnudārza krustojums – lūk, kas ir sociālisms"
Apzināties Čornobiļas traģēdijas būtību un mērogus es sāku skolas gados, kad izlasīju grāmatu "Čornobiļas lūgšana. Nākotnes hronika" (latviski iznākusi ar nosaukumu "Černobiļa. Lūgšana" – Red.). Tās autore ir baltkrievu rakstniece Svjatlana Aleksijeviča, kas vēlāk kļuva par Nobela prēmijas laureāti literatūrā. Arī pieaugušajam to ir emocionāli smagi lasīt, kur nu vēl jūtīgai 13-14 gadus vecai meitenei. Es vispār lasīju aizgūtnēm, grāmatas bija mani labākie draugi kopš agras bērnības, un visu, ko uzzināju par pasauli, es smēlos tieši no grāmatām. Šo darbu es burtiski noriju – vienā naktī.
Un pēc tam vēl vairākas diennaktis negulēju, mēģinot aptvert izlasīto.
Desmit gados Svjatlana Aleksijeviča runājusi ar vairāk nekā pieciem tūkstošiem avārijas liecinieku – ugunsdzēsējiem, likvidatoriem, politiķiem, ārstiem, fiziķiem un, protams, ierindas pilsoņiem. Grāmata ir brīvi pieejama internetā. Lūk, daži citāti no tās.
"Čornobiļa uzspridzināja manas smadzenes. Es sāku domāt."
"Atgriezāmies mājās. Visu novilku, visu apģērbu, kas man tur bija mugurā, izmetu atkritumu vadā. Bet laiviņcepuri uzdāvināju mazajam dēlam. Viņš ļoti lūdza. Nēsāja, nost neņemot. Pēc diviem gadiem viņam noteica diagnozi: smadzeņu audzējs…"
"Pirms Čornobiļas… uz 100 tūkstošiem Baltkrievijas iedzīvotāju bija 82 onkoloģiskās saslimšanas gadījumi. Šodien statistika ir šāda: uz 100 tūkstošiem – seši tūkstoši saslimušo. Gandrīz 74 reizes vairāk."
"Cietuma un bērnudārza krustojums – lūk, kas ir sociālisms. Padomju sociālisms. Cilvēks atdeva valstij dvēseli, sirdsapziņu, sirdi, bet pretī saņēma pārtikas devu. Kā nu kuram veicās – kādam bija liela deva, bet citam – maza. Viena lieta bija kopīga – to izsniedz apmaiņā pret dvēseli."
Aizliegta Čornobiļas piemiņa, aizliegta patiesība, aizliegta dzimtene
Katru gadu pilsoniskās sabiedrības aktīvisti Minskā rīkoja akciju "Чарнобыльскі шлях" ("Čornobiļas ceļš"), pieminot Čornobiļas katastrofas dienu. Tagad rīkot šādus masu pasākumus Baltkrievijā nav iespējams. Baltkrievi rīko piemiņas akcijas, arī "Čornobiļas nedēļu", valstīs, uz kurām viņiem nācās bēgt pēc 2020. gada notikumiem.
Bet tā paša 2020. gada 7. novembrī, piedaloties Aleksandram Lukašenko, Astravjecā tika iedarbināts Baltkrievijas atomelektrostacijas pirmais energobloks. Sākot no 2023. gada, diktators paziņo, ka Krievija pēc viņa lūguma gatavojas manas valsts teritorijā izvietot taktiskos kodolieročus. Vai tie jau ir nogādāti Baltkrievijā, pagaidām drošticami nav zināms.
Jā, Baltkrievijas režīms valstī bija izsludinājis "sabiedriski patriotisko darbu republikānisko dekādi "Čornobiļa. Saglabājot piemiņu…"", kurā jāpiedalās valsts mācību iestādēm. Tika īpaši uzsvērts: "Īstenojot dekādes pasākumus, tiek rekomendēts izmantot informāciju, kas pieejama oficiālajos interneta portālos, tostarp zinātniskos darbus un uzskates materiālus, videofilmas, videoklipus, animācijas filmas u.c."
Lai skolotāji skaidri zinātu, ko cenzūra ļauj stāstīt mācību stundās par Čornobiļas traģēdiju, bet ko labāk nepieminēt un noklusēt.
* * *
"Dienā mēs dzīvojām jaunajā vietā, bet naktī – dzimtajā vietā. Sapnī."
Tā teica cilvēki, kuriem bija likts pārcelties uz citurieni no radiācijas piesārņotajām teritorijām.
Tagad šī sašķeltības starp divām valstīm izjūta moka daudzus baltkrievu un ukraiņu bēgļus, kas izkaisīti visā pasaulē, - baltkrievus diktatūras, bet ukraiņus kara dēļ.
Mēs reti par to runājam un gandrīz vienmēr – tikai savā starpā, ar tiem, kam nav jāpaskaidro. Gandrīz nekad neiznesam šo izjūtu ārpusē, nerakstām par to. Taču, lūk, es pamēģināju uzrakstīt.
Es jau sen esmu drošībā, Latvijā. Tā jau sen man kļuvusi par otrajām mājām.
Taču domas un jūtas, kas saistītas ar dzimteni, nelaiž vaļā. Un nekad nelaidīs.
