"Nomierināšanās psiholoģijas pasaulē ir labāk zināma kā “emocionālā pašregulācija”, kas vienkārši nozīmē kāda – zīdaiņa, bērna vai pieaugušā – spēju regulēt pašam savas emocijas. Piemēram, ja cilvēks ir dusmīgs, viņš spēj nomierināties; ja cilvēks ir bēdīgs, viņš spēj sevi iepriecināt, un, ja viņš ir nobijies, viņš spēj ar šīm bailēm tikt galā bez citu palīdzības. Tas ir svarīgs jautājums.
Ikviens, kam ir bijusi darīšana ar maziem bērniem, zina, ka tad, kad viņi nonāk līdz kliegšanas un brēkšanas režīmam ar pilnu jaudu, ir gandrīz neiespējami viņus nomierināt, kur nu vēl sagaidīt, lai viņi to paveiktu paši.
Kāpēc tā? Pavisam vienkārši – tas ir tāpēc, ka zīdaiņiem un maziem bērniem smadzenes vēl nav pietiekami attīstītas, lai viņi to spētu izdarīt. Smadzeņu daļa, kura atbild par šāda veida racionālo domāšanu, kas ir nepieciešama emocionālajai pašregulācijai, šim uzdevumam vēl nav pietiekami nobriedusi līdz pat bērna piektajam dzīves gadam. Jā, es tik tiešām teicu “gadam”, nevis “mēnesim”.
Zīdainis, mazs bērns vai pat pirmsskolas vecuma bērns bioloģiski, neiroloģiski un fiziski nav spējīgs pats sevi nomierināt. Smadzenes ir pārāk nenobriedušas.
Tas ir tāpat, kā censties iemācīt trīs mēnešus vecam bēbītim staigāt vai viengadniekam pilnvērtīgi sarunāties ar jums. Mēs pieņemam bērnu fiziskos un neiroloģiskos ierobežojumus gandrīz visās citās jomās, izņemot miegu. Tas, ko mēs sagaidām no zīdaiņiem un maziem bērniem gulēšanas ziņā, nav iespējams. Veltot tikai piecas minūtes smadzeņu bioloģijas iepazīšanai, jau top skaidrs, ka nomierināšanās nav tāda prasme, ko var iemācīties; tā ir fiziska attīstība, kas prasa laiku, – tāpat kā jebkura cita attīstības prasme, kuru bērns apgūst.
Zīdainis, mazs bērns, pirmsskolas vecuma bērns, kurš pēc miega treniņiem vairs nesauc vecākus, nav brīnumainā kārtā sācis “pats sevi nomierināt” vai demonstrēt apbrīnojami augstu smadzeņu attīstības līmeni, kas nav raksturīgs viņa vecuma bērniem. Viņš jūs nesauc tāpēc, ka ir iemācījies vienkāršo patiesību, ka jūs nenāksiet, ja viņš sauks. Es nenoliedzu, ka daži bēbīši un mazi bērni šķiet spējīgi pavisam viegli aiziet gulēt bez pieaugušo palīdzības, bet ir svarīgi apzināties, ka tā nav “nomierināšanās”, tas vienkārši ir bērns, kuram dabiski vajag mazāk vecāku palīdzības, un tas nav viens un tas pats.
Vislabākais veids, kā nodrošināt, lai bērns izaug spējīgs nomierināties, ir agrīnā vecumā reaģēt uz viņa vajadzībām. Tas veicina smadzeņu augšanu, kas nepieciešama, lai attīstītos tie rajoni, kas atbild par emocionālo pašregulāciju. Tāpēc, lai cik ironiski tas izklausītos, atstājot zīdaini vai mazu bērnu, lai nomierinās pats, iespēja, ka viņš to spēs izdarīt tad, kad viņa smadzenes būs pietiekami nobriedušas, var samazināties.
Ja jūs vēlaties apgūt savam bērnam prasmi nomierināties, jums ir jāreaģē uz viņa vajadzībām tagad. Tas ir tieši tik vienkārši.
Sāra Okvela-Smita ir četru bērnu mamma un augsti novērtēta bērnu audzināšanas grāmatu autore no Lielbritānijas. Savos darbos viņa īpaši pievēršas psiholoģijai, iejūtīgām bērnu audzināšanas praksēm un piesaistes teorijai, padziļināti interesējoties par bērnu miegu. Viņas sarakstītās bērnu audzināšanas grāmatas ir tulkotas vairāk nekā 30 valodās.
"Maigā miega grāmata" iznākusi "Ģimenes psiholoģijas centra LĪNA" paspārnē, un tā ir pieejama lielākajās Latvijas grāmatnīcās. Grāmatā var atrast uzticamus, pierādījumos balstītus padomus, kā iejūtīgi risināt izplatītas miega problēmas, tostarp biežu mošanos, nakts šausmas un čurāšanu gultā, kā arī praktiskus ieteikumus, kas pielāgoti katram bērna attīstības posmam.
