Būt Dziesmu svētku tīklos

Jānis Daugavietis: Vai jūs esat spējuši izvairīties no Dziesmu svētku tīkliem bērnībā, jaunībā un mūsdienās?

Valdis Muktupāvels: Man liekas, ka lielākā daļa Latvijas cilvēku ir šā vai tā šajos tīklos iekšā, jautājums gan, kurā brīdī un kādā formātā. Kad sāku studēt universitātē, mans zinātniskā darba vadītājs jau dziedāja korī, un tas bija tikai nedēļu jautājums, ka arī es aizgāju korī. Tad jau bija klāt arī Dziesmu svētki. Tā bija LU Ķīmijas fakultāte, un dziedāju korī "Tēvzeme", ko vadīja Haralds Mednis.

Kā tev, Jēkab, gājis ar Dziesmu svētkiem?

Jēkabs Nīmanis: Es esmu šajā ēnā dzīvojis, un tie [Dziesmu svētki] mani skaisti ir aizsargājuši no pārcepšanās saulē. Tas gan nenotika 1988. gadā, kad piedalījos Deju svētkos. Atceros, kā es nodegu Rumbulas stadiona mēģinājumos.

Man tas Dziesmu svētku ritms ir bijis, jo es spēlēju orķestrī. Nedziedu un nemēģināju dziedāt, un no dejošanas ātri tiku vaļā. Lai nebūtu jādejo, gāju spēlēt klarneti.

Nevienā brīdī neesmu nožēlojis šo izvēli. Arī tad, kad jau biju profesionālis, man ir visgaišākās atmiņas palikušas. Nekādas tādas nospiedošas sajūtas man nav.

Rūdolf, kā tev ar Dziesmu svētkiem gājis līdz šim?

Rūdolfs Bacāns: Man ir gājis diezgan interesanti. Sākot jau no 90. gadu sākuma, kad es Dziesmu un Deju svētkus apmeklēju kā ļoti maziņš skatītājs. Vēlāk tas ceļš visai loģiski mani aizveda līdz, ja tā var teikt, svētku virsotnei kā diriģentam caur Rīgas Doma zēnu kori un pēc tam caur Mūzikas akadēmiju. Tad arī kā dziedātājs esmu piedalījies vairākas sezonas gan Valsts akadēmiskajā korī "Latvija", gan Latvijas Radio korī. Faktiski man šie svētki vienmēr ir bijuši no divām pusēm: gan no amatieru kustības, kur es vadīju savus korus, gan no profesionālās puses esmu gājis cauri un daudz ko piedzīvojis.

Rūdolf, cik es nojaušu, tad Latvijas Radio koris un Valsts akadēmiskais koris "Latvija" – tie ir tādi pasaules līmeņa kori, vieni no labākajiem pasaulē. Tu esi tajos dziedājis, un tātad tu esi pasaules līmeņa profesionālis. Kā tev ir piedalīties kā dziedātājam šajā amatieru pasākumā, ko mēs saucam par Dziesmu svētkiem?

Rūdolfs Bacāns: Jāsaka, kā

dziedātājam ir diezgan sarežģīti noķert profesionālās sajūtas, bet ļoti spēcīga tomēr ir kopības sajūta Dziesmu svētkos. Tas laikam ir tas galvenais, kas, manuprāt, Dziesmu svētkus uztur un virza uz priekšu.

Valdi, kas ir tavs instruments, es pieļauju, ka tā ir kokle?

Valdis Muktupāvels: Jā, arī šajos Dziesmusvētkos mani ar kokli rokās varēs dzirdēt un redzēt atklāšanas koncertā. Tā būs vesela programma, kur piedalās gan kori, gan arī instrumentāla grupa. Dziesmusvētkos, ja tā padomā, bez kokles arī citus instrumentus laiku pa laikam esmu spēlējis. Vienos Dziesmu svētkos bija tādas taures, savukārt 90. gada Dziesmu svētkos man bija zvaniņu koru kompozīcija, ko koristi un lielais koris zvanīja. 

Mēs zinām, – varbūt šad tad to aizmirst, domāju, pabīda malā, – ka Dziesmu svētku procesā piedalās ne tikai koristi, ne tikai tautas deju ansambļi (dejotāji pēdējos Dziesmu un Deju svētkos ir daudz lielākā vairumā nekā koristi), bet arī ir teātri, folkloras kopas, koklētāju ansambļi, pūtēju orķestri un vēl.  Valdi, vai tu esi kādreiz darbojies vai uzstājies koklētāju ansamblī? 

Valdis Muktupāvels: Man ir kompozīcijas kokļu ansamblim, vismaz pāris tādi dziesmu cikli, tādā ziņā es esmu darbojies. Kaut kad arī man pašam rokās ir bijusi tāda lielāka kokle ar pustoņu pārslēgiem, un laiku pa laikam arī tādas iznāk spēlēt. Kokles ir arī dažādas, ir arī tādas, teiksim, diatoniskas, ar salīdzinoši mazāk stīgām. Tur arī ir ansambļi, un tādos iznāk darboties ik pa laikam.

Jēkabs arī ir komponists. Vai tev ir tāda ambīcija, ka kāda no tavām dziesmām kādreiz tiktu atskaņotas Dziesmu svētkos gala koncertā?

Jēkabs Nīmanis: Rūdolf, kā tev liekas?

Rūdolfs Bacāns: Es domāju, ka Jēkabam ir ļoti daudz skaņdarbu, kuri pelnījuši tikt iekļauti Dziesmu svētku repertuārā.

Jēkab, vai tu to gribi, tu uz to tiecies, tu pie tā piestrādā?

Jēkabs Nīmanis: Ir tāds priekšstats sabiedrībā: ja par to daudz runā, tad to visi grib. [..]

Es nekad nerakstu nevienu kompozīciju, domājot, ka to dziedās 10 000 vai 30 000 cilvēku. Man nav tāda uzstādījuma, kad es komponēju, un man neviens to arī nav prasījis.

[..] Tur ir savi likumi un tempi. Ir dzirdēti gadījumi, kad komponistam sanāk un kad nesanāk. Tas nav tāds dzīves mērķis, jo komponists var absolūti piepildītu un laimīgu dzīvi Latvijā dzīvot, arī neuzrakstot nevienu kordziesmu un nepiedaloties Dziesmu svētkos. Protams, kaut kādā ziņā justies vajadzīgam komponistam ir pamata vēlme.

Dziesmu svētku iedvesmas

Rūdolf, tu organizē šo Dziesmu svētku laikā pasākumu, kas īsti laikam ar Dziesmu svētkiem tieši nav saistīts, bet varbūt arī ir. Te runa ir par 1993. gada Dziesmu svētku noslēguma koncerta atjaunojumu 7. jūlijā. Pastāsti, kas tik īpašs bija 1993. gada Dziesmu svētku noslēguma koncertā, ka tas ir jāatkārto?

Rūdolfs Bacāns: Gluži prom no Dziesmu svētkiem arī šajā ciklā es nespēju tikt, lai gan faktiski šis ir pirmais cikls, kuru izlaižu kā aktīvs diriģents un dziedātājs. Taču es atcerējos, ka mani pirmie Dziesmu svētki bija tieši 1993. gadā, uz kuriem biju kā mazs puika. Nostalģisku motīvu vadīts, tiku pie svētku ieraksta, un es sajutu, ka tur bija pilnīgi kaut kāda unikāla atmosfēra.

Cilvēki bija tikko atjaunojuši Latviju, visi bija priecīgi, visi pārsvarā dziedāja no galvas. Caur 30 gadu vecu ierakstu tiešām varēja sajust ārkārtīgi milzīgu prieku un brīvību.

Tad arī radās ideja atjaunot šos svētkus, izpildot visus skaņdarbus no šī noslēguma koncerta, un vēl papildus iekļaujot arī vairākus skaņdarbus no atklāšanas koncerta.

Es saprotu, šajā koncertā 7. jūlijā uzstāsies tikai profesionālu kolektīvu dziedātāji.

Rūdolfs Bacāns: Jā, man izdevās mobilizēt savus bijušos kolēģus gan no Valsts akadēmiskā kora, gan no kamerkora "Ave Sol", gan arī no Latvijas Radio kora. Tas, var teikt, būs eksperiments – koncerta sajūtas pārcelt telpiskā vidē, papildus to visu bagātinot ar Vestarda Šimkus pavadījumiem un viņa skaņdarbiem.

Jēkabs Nīmanis ir zināms arī ar to, ka viņš ar kolēģiem, draugiem un paziņām pagājušā vasarā Valmieras teātra festivāla ietvaros rīkoja "Citu dziesmu svētku" pasākumu. Pastāsti par to, un kāda bija arī galu galā citu reakcija?

Jēkabs Nīmanis: Tas bija sociāls un visādi citādi muzikāls eksperiments, šis formāts – koris, orķestris – tādā lielākā pulkā, ārā koncertā. Arī tas, kā konvertējas muzikālā literatūra (koncertā korim un orķestrim tika aranžētas Latvijas pagrīdes rokmūzikas dziesmas) un kā mēs to uztveram, kā strādā teksts, kā strādā konteksts un kādi ir rezultāti. Ļoti interesanti, un ne man vienam par to jārunā.

Kultūras koncentrētā kulminācija

Skatoties, kāda ir šo Dziesmu svētku programma, atvēru dziesmusvetki.lv. Lapas  apakšā redzu, ka tur vēl kādas septiņas lapas ir uz priekšu. Tātad 100–150 pasākumi vienā reizē.

Valdis Muktupāvels: Labāk, lai kultūras patēriņš ir tā vienmērīgāk sadalīts, nevis tagad piecos gados vienu reizi. Tagad sanāk, ka visi kultūras lauciņi piedzīvos savu kulmināciju vienlaikus.

Jā, man ir tāds jēdziens radies, varbūt arī no kāda nozagu, "Dziesmu svētku nogurums". Tas Dziesmu svētku nogurums man ir sācies krietni pirms Dziesmu svētkiem. Kas notiks tajā Dziesmu svētku nedēļā, nezinu, varbūt meklēšu kādu vietu, kur no tiem var aizbēgt.

Jēkabs Nīmanis:  Saproti, ja cilvēki izpērk biļetes, ja cilvēki ar skubu mēģina piedalīties, nāk uz mēģinājumiem, tas liecina par to, ka tas ir vajadzīgs. Tas, ka mums te kaut kādiem intelektuāļiem gudras pārdomas rodas par to, kas ir pareizi vai nepareizi...

Visu jau parāda cilvēku griba, un Dziesmu svētki ir tieši tādi, kādus tos padara cilvēki. Nevis tur kaut kāda mistiska komiteja pieņem lēmumus, ignorējot visu pasauli.

Valdi, tu esi sarakstījis šķirkli Nacionālajā enciklopēdijā par Dziesmu svētkiem, un vismaz pāris vietās tu raksti, ka ļoti svarīgs ir mākslinieciskais līmenis – mākslinieciskā ekselence. Tu pats vairāk darbojies folkmūzikā, folkloras un autentiskās mūzikas laukā, tur ir citi kritēriji. Kā tev pašam liekas, cik svarīgs ir tas profesionālais līmenis?

Valdis Muktupāvels: Ja paskatās, kā Dziesmu svētki radās, tā bija koru dziedāšana lielākajā Eiropas daļā visu 19. gadsimtu. Tā dziedāšana bija īstenībā uz balsīm, komponists speciāli taisīja mūziku, tātad tā nebija tautiska divbalsība vai vienkārši vienbalsīga dziedāšana. Komponisti veido repertuāru un, ja diriģenti diriģē, tad tas arī ir profesionāli, tātad tas ir iezīmēts jau pašā sākumā. Šis virziens ir aizgājis un kļuvis par kaut ko integrālu, ka Dziesmu svētkiem tas līmenis ir. [..] Man liekas, ka ir viens mehānisms, kas kompensē šo prasību pēc augstā profesionālā līmeņa, un tā ir pēcdziedāšana. Tad, kad viss ir beidzies, tad visi paliek un beidzot var padziedāt.

Amatieru un profesionāļu satikšanās 

Kā jums liekas – cik spēcīga ir akadēmiskās mūzikas profesionāļu interese par Dziesmu svētkiem? 

Rūdolfs Bacāns: [..] Noteikti, ka ir divējādi, jo ir cilvēki, kuri redz tajā visā lielu piepildījumu un lielu vēlēšanos būt. Ir arī tādi, kuri, es pieļauju, nebūs Dziesmu svētku dalībnieki, jo viņiem tā ikdiena tomēr ir tik piesātināta ar citām lietām. Nezinu, vai tā ir kāda greizsirdība, ka varbūt viņi nav tie diriģenti, vai arī sajūta, ka vajag kaut kā savādāk, bet es neteiktu, ka ir tāda kopīga vilkme jūtama.

Jēkabs Nīmanis: Es gribēju papildināt par to profesionalitāti un par to, piemēram, vai man ir interesanti klausīties koncertus, it sevišķi lielkoncertā. Patiesībā tur ir ļoti interesanti mākslinieciski izaicinājumi. Man ir vienkārši interesanti, kā ar tiem tiek galā. Vai tas strādā, vai šī kompozīcija, kuru, piemēram, Kārlis Lācis uzrakstījis, vai tā strādā tajā kontekstā? Kā strādā skaņotāji? Man ļoti patika pēdējos Dziesmu svētkos ģenerālmēģinājumā, kā tika atrisināta problēma ar apskaņošanu, kura tur vienmēr bija kaut kā dzirdama.

Pēdējo gadu Dziesmu svētkos biju ļoti laimīgs, ka to var izdarīt tik smalki un niansēti, ka milzīgs daudzums ar cilvēkiem sēž, aizturējuši elpu, un klausās koncertu, nevis sarunājas savā starpā. Tiešām bija tā sajūta, ka milzīgs daudzums cilvēku kopā elpo.

Rūdolfs Bacāns: Man savukārt ļoti interesanti vērot, kā kurš diriģents vada šo kopkori. Vienam diriģentam varbūt koris nedaudz stājas, cits viņu pilnīgi mobilizē, tā ka visi ir vienoti un viss temps iet uz priekšu. Tas ir ārkārtīgi interesanti, un es domāju, ka arī daudzi dziedātāji ir tik augstu līmeni sasnieguši, ka viņi jau analizē uz skatuves pēc katra diriģenta – šeit mums nesanāca tas, šeit bija tas, šeit bija forši. Tas ir ārkārtīgi unikāls notikums.

Valdis Muktupāvels: Noteikti varētu vēl piebilst, ka, pateicoties mākslinieciskajam līmenim un augstajiem uzstādījumiem, kas tiek sasniegti, regulāri darbojoties koriem, Latvijas līmenis ir (esmu speciāli skatījies korus Kanādā, Dānijā, Vācijā, Anglijā, Skotijā) tiešām pakāpi, divas pakāpes augstāk.

Latvijā koru mēģinājumos tomēr liela uzmanība tiek pievērsta niansēm un detaļām, un tas viss tiek slīpēts. Tam ir rezultāts. Skan labi, ir izlīdzināts skanējums.

Vajadzīgās pārmaiņas

Tuvojoties sarunas beigām, es parasti viesiem jautāju – ko jūs vēlētos mainīt Dziesmu svētkos, gan pašā notikumā, gan piecu gadu starpposmā, ja jums būtu tāda vara?

Valdis Muktupāvels: 

Droši vien, ka vajadzētu atgrieztie pie tā, ka savulaik ir bijuši divi vai pat trīs lielkoncerti, tagad ir tāds viens, unikāls. Tiec vai netiec.

Jēkabs Nīmanis: Man kā komponistam visu vārdā jārunā par to, ka repertuārs ir jāatsvaidzina mērķtiecīgi. Pasūtīt jaunus skaņdarbus, kuri daļa, visticamāk, būs neveiksmīgi, un tas ir normāli, tā ir jābūt. Tikai tādā veidā mēs varam tikt pie "Saule, Pērkons, Daugava", un tādā veidā rodas kaut kas, ja ir šis daudzums, aprite un tiek iesaistīti daudz komponisti. Dziesmu svētku lielkoncerts var būt arī kā pirmatskaņojuma platforma.

Rūdolfs Bacāns: Jāpiekrīt Jēkabam, ka laikmetīgā kora mūzika būtu pelnījusi Dziesmu svētku gadā skatē skanēt koriem kā ceturtais skaņdarbs. Jāpievieno vienkārši viens skaņdarbs skatē, laikmetīgā kora mūzika.

Raidījums tapis sadarbībā ar Latvijas Universitātes Kultūras centru.