Tradicionālā 4. maija Latvijas kino maratona programmā kinoteātrī "Splendid Palace" pirmizrādi piedzīvos Dzintras Gekas dokumentālā filma "Juris Jurjāns – septiņas dienas ar gleznošanu, runāšanu un klusēšanu". Režisore ir izveidojusi radošu un saistošu portretu par latviešu mākslinieku Juri Jurjānu, kurš savas mākslinieciskās darbības centrā vienmēr izvirzījis skaistumu un saglabājis dzīvesprieku un enerģiju. Līdz pat savas dzīves beigām atteicies spēlēt pēc noteikumiem. Režisore Dzintra Geka seko māksliniekam, kurš, par spīti vecumam, mīl lietot grādīgus dzērienus, pīpēt cigārus un, protams, gleznot. Katru dienu viņš ar vairākiem transportlīdzekļiem dodas no Berģiem uz Vecrīgu, lai pavadītu laiku ar savu lielāko kaislību – gleznošanu.
Marta Elīna Martinsone: Kā Jura Jurjāna stāsts atnāca pie jums?
Dzintra Geka: Pirms daudziem daudziem gadiem mēs ar Juri Jurjānu un Aiju Jurjāni satikāmies pie Jāņa Milbreta viņa ikgadējā dzimšanas dienas pasākumā jūlijā. Es, protams, zināju šos māksliniekus un laiku pa laikam redzēju kādus no viņu darbus – kopīgajā latviešu mākslinieku kontekstā viņi vienmēr bija redzami, jūtami. Bet satikāmies mēs, šķiet, 1994. gadā.
Mēs katru gadu 14. jūlijā tikāmies pie Jāņa Milbreta, un tie bija ārkārtīgi interesanti pēcpusdienas sarunu vakari par mākslu, par mums visiem, par mūsu paaudzi. Es vienmēr arī filmēju – ar VHS, vēlāk ar DVD – un šos materiālus atdevu Milbreta ģimenei. Kādā reizē Juris Jurjāns man sacīja: "Nu, atbrauc arī pafilmēt mūs, kā mēs gleznojam!", bet man vienkārši tas nebija iznācis, līdz 2020. gadā, atkal tiekoties pie Milbreta, Juris atkārtoja šo lūgumu. Tad mēs beidzot aizbraucām pie viņa ar manu operatoru Viktoru Gribermani.
Juris bija citāds nekā pirms trīsdesmit vai divdesmit gadiem, jo lielākā vecumā cilvēks jau intuitīvi jūt, ka viņa dzīves nogrieznis palicis daudz īsāks nekā tas, kas jau aiz muguras. Cilvēki kļūst atvērtāki, emocionālāki, grib kaut ko kopā darīt. Mēs bijām uz viena viļņa, ļoti labi sapratāmies un sākām filmēt, filma saucās "Septiņas dienas". Filmēts gan tika ilgāk, un filmēšanas laikā mēs kopā pārrunājām faktiski visu, ko Juris tajā laikā piedzīvoja un darīja. Filmējām to, kā viņš spēlē kārtis ar draugiem, brauc uz pirti, sestdienās Juri apciemo mazdēls, tad viņš glezno, viņam ir modele – viņa skolniece Anete Kalniņa. Tā bija Jurjāna dzīve.
Sākotnēji nezināju, vai izdosies filma, jo, lai izveidotu filmu, ir jāuzraksta, jāiesniedz projekts. Man, protams, ir mana studija, varam vienmēr filmēt, bet, lai izveidotu filmu, nepieciešami lielāki līdzekļi. Tāpēc mēs iesniedzām projektu, un faktiski visu filmēšanas laiku nekādu atbalstu nedz no kino centra, nedz Kultūrkapitāla fonda nedabūjām, līdz 2022. gadā fonds piešķīra finansējumu filmas pabeigšanai.
Laiks, ko pavadījām kopā ar Juri, ir prātā paliekošs. Kad tu veido dokumentālo filmu, tev tas cilvēks ir jāiemīl, jābūt ar viņu kopā sajūtās un emocijās, jo citādi tur nekas nesanāks. Veidojot filmu, man subjekta liktenis ir tikpat svarīgs kā mans vai tuvinieku liktenis.
Vai vieglāk ir filmēt cilvēku, ko tu pazīsti, vai kādu, ko iepazīsti tikai filmas veidošanas procesā?
Protams, cilvēku, ko pazīsti. Sākotnēji mana doma bija – ja mēs netiktu pie finansējuma filmas montāžai, Juris būtu viens no manas iesāktās filmas "Pēckara bērni" varoņiem.
Kādas, jūsuprāt, ir svarīgākās dokumentālista īpašības, lai varētu izveidot šādu saikni ar savu varoni?
Dokumentālistiem ir ļoti atšķirīgi raksturi, ļoti atšķirīga pieeja filmu veidošanai. Manas filmas, sākot jau no pašām pirmajām, ir dabūjušas "Lielā Kristapa" apbalvojumus. Tās bija ļoti emocionālas filmas, bet nav nekādas receptes, kā tādu emocionālu filmu veidot. Ja tas ir tavs rokraksts, tavs ceļš kino – tad filmas ir emocionālas. Kā jau visās mākslās, rokraksti ir ļoti atšķirīgi. Nu, tas latviešu poētiskais kino, ja tam vēl klāt ir emocijas – tad ir laba filma.
Man liekas ļoti svarīgi iemūžināt Latvijas kultūras, mākslas personības no visām jomām. Cilvēki nav pietiekami iemūžināti, bieži vien materiālus sāk meklēt tikai pēc cilvēka aiziešanas. Tādām filmām ir ļoti liela vērtība, es gribētu izveidot vēl vairāk šādu portretfilmu, šobrīd man ir kādas piecas sešas.
Kad tu veido filmu – viens ir tas, ka mēs filmējam Juri vienkārši kā interesantu cilvēku, vēl nezinot, kāda filma tur sanāks, kas tur būs. Procesa gaitā, redzot uzfilmēto materiālu, pamazām veidojas skelets, filmas scenārijs. Filmā par Jurjānu man likās, ka būtu interesanti parādīt viņa vientulību un tēmu par pūcēm. Liekas, ka viņš ir viens pats, ka tie pūces tēli ir viņa gleznās, bet viņš ar pūcēm sarunājas, viņš tās jūt. Varētu domāt, ka mums visiem taču ir radinieki un bērni, bet,
filmējot diezgan daudz vecus cilvēkus, tu saproti, ka patiesībā viņi ir vieni. Arī jaunāki cilvēki bieži vien ir vieni.
Mēs mēģinājām filmēt dzīvas pūces, bet Zooloģiskajā dārzā ir ļoti jūtams, ka viņas ir būros, nebija iespējams viņas dabiski ielikt filmā. Pēdējo filmas kadru, kurā pūce aizlido, izdevās nofilmēt dabā operatoram un ornitologam Edgaram Dzenim. Tas kadrs ir ļoti simbolisks un, lai arī tikai filmas beigās, bet tomēr pūce filmā parādās.
Ja sākāt 2020. gadā, līdz kuram brīdim jūs filmējāt un cik ilgu laika posmu Jura dzīvē aptvērāt?
Jā, mēs sākām 2020. gadā, tad arī sākās kovids, bet laiku pa laikam mēs viņu varējām satikt, visi ar maskām. Vēl 2022. gadā tika uzņemti pāris kadri, bet nu vairums materiāla, kas tika izmantots filmā, bija no 2020. gadā uzņemtā, jo pēc tam viņa veselība pasliktinājās. Ir vairākas garas intervijas ar viņu, bet pamatā tomēr tas paņēmiens ir tāds, ka tā nav tiešā saruna, intervija. Lai arī portretfilmās tā ir pieņemts, ka tu sarunājies ar varoni un viņš tev stāsta, un klāt tiek pievienoti arhīvi, citu cilvēku piebildes… Šoreiz tādu paņēmienu mēs nepielietojām. Mums palīdzēja tas, ka pie Jura atnāca viņa mazdēla klasesbiedrene, kura gribēja viņu intervēt kādam savam projektam, un Viktors to uzfilmēja tādā interesantā veidā caur spoguli.
Man likās svarīgi, ka tu uztver viņa stāsta esību caur to, ko ieraugi kadrā. Mēs uzzinām, cik gleznas viņš uzgleznojis un ka bijis profesors, jā, bet mēs redzam arī to, kā viņš steidzās, kā gāja pa ielu – un varēja redzēt, ka viņam ir grūti, viņš elso, – bet viņš grib visu paspēt. Man liekas svarīgi tādi esības mirkļi.
Filma savu pirmizrādi piedzīvos 4. maija Latvijas kino maratonā. Kādas tendences jūs saskatās šībrīža Latvijas kino?
Latvijas filmas ir ļoti raibs deķis, ir tik dažādi autori un piegājieni tam, kā filmēt, kā parādīt varoņus. Skatītājiem ir diezgan liela izvēle, ja viņš ir informēts, tad aiziet uz filmu, kas viņam patīk un iet pie sirds, kas viņu aizkustina, informē, kaut ko pastāsta par dzīvi un cilvēkiem.
Vai veidojot portretfilmu ir vieglāk, ja varonis ir ļoti runātīgs, vai, tieši pretēji – nerunīgs?
Ja varonis ir ļoti runīgs, tad pēcāk, noskatījies filmu, viņš teiks: "Tu tik daudz dienas mani filmēji, es tev tik daudz izstāstīju, un tu ieliki tikai divdesmit minūtes? Tas sanāk, ka es neesmu gana vērtīgs, lai tu ieliktu tās piecas stundas no manis stāstītā… Kā tad tu tā izlēmi izmest to vai šito laukā?" Man savā laikā tā bija ar Albertu Legzdiņu. Viņam gan bija ļoti laba humora sajūta.
Kad tu veido par cilvēku filmu, tu mēģini viņu pētīt un saprast, kuras no viņa īpašībām filmai būtu vairāk noderīgas. Ļoti reti kad no šīm sarunām kaut ko var tā pa tiešo izmantot. Cilvēkam tad jābūt ārkārtīgi harismātiskam, tā, ka bezmaz katrs viņa teikums ir ļoti svarīgs, citādi tas tā nestrādā.
Latvijā ir tik daudz interesantu cilvēku, gribētos paspēt vēl dažus iemūžināt.
Man ir skumji, ka vairāki filmas varoņi no "Pēckara bērniem" pāragri aizgāja mūžībā, piemēram, Haralds Sīmanis.
Kādas personības jūs piesaista? Kas ir tie sasniegumi, īpašības, kuras jums liek nodomāt – jā, par šo cilvēku es vēlos izveidot filmu?
Tas notiek ļoti dažādi. Runājot par filmu "Pēckara bērni", tur svarīgi bija ne vien tas, ka cilvēks ir skaists, gudrs un harismātisks, bet ka viņiem ir bijusi kāda nozīme šajā laika posmā no piecdesmitajiem gadiem. Ne tikai varoņstāsti par harismātiskiem, izciliem cilvēkiem, bet dažādajiem cilvēkiem, kas kopā veido Latvijas likteni. Cilvēku likteņi veido Latvijas likteni.
Esmu runājusi ar Kultūras akadēmijas pasniedzējiem par to, ka jaunajiem studentiem, kas bieži vien tik ļoti lauza galviņu un štuko, ko vēl tādu krutu un stilīgu varētu izdomāt, būtu vajadzīgi kursa darbi, kas būtu kā obligātā literatūra – veidot filmas par kino cilvēkiem no savas profesijas, teiksim, ja gribi būt režisore, tad uztaisi filmu par kādu režisoru. Es saņēmu ļoti bargu kritiku, ka nevar jaunu cilvēku tā spiest.
Ko vēl jūs vēlētos pieminēt par šo filmu?
Man allaž filmās svarīga bijusi mūzika. Šai filmai es uzrunāju komponistu Artūru Maskatu, parādīju viņam montāžu – viņam ļoti patika. Viņš uzreiz teica, ka dzird tur flautu skanam un uzrakstīja mazu gabaliņu, ko iespēlēja Dita Krenberga. Filmā ir arī citi instrumenti, piemēram, ērģeles.
Filmā ir gan Artūra Maskata oriģinālskaņdarbs "Zilais putns", kas skan sākumā un beigās, gan speciāli filmēti gabali, piemēram, "pūcītes tēma". Artūra mūzika ir emocionāla. Rezultāts ir labs.
Mēdz sacīt, ka kino savā ziņā ir vistuvākais mūzikai. Vai jūs arī saredzat šo līdzību?
Mūzika var filmai ļoti, ļoti palīdzēt. Mums bija tāds izteiciens, kad materiāls nav sevišķi interesants, bet tu pieliec pareizo mūziku – "viņa nes to bildi". Rakstīt mūziku filmai nav vienkārši, jo ir komponisti, kas skaņdarbu raksta, par bildi nedomājot. Varbūt tā mūzika ir laba, skaista, bet tā nesadzīvo kopā ar bildi.
Ir gan komponisti, kam tas ļoti labi padodas, piemēram, Pēteris Vasks. Viņš gan vairākus gadus jau nav rakstījis mūziku filmām, bet viņa mūziku tāpat izmanto daudzviet pasaulē, ne tikai Latvijā. Tas tāpēc, ka viņa mūzika ir ļoti tēlaina un emocionāla. Kompilējot gabaliņus no viņa kompozīcijām, filmai var palīdzēt.
