Festivāls, kas šogad norisinājās no 26. līdz 28. aprīlim, ir satelītpasākums Baltijas valstu lielākajam un, iespējams, nozīmīgākajam kinofestivālam PÖFF (Tallinas starptautiskais kinofestivāls "Melnās naktis"); iespējams, tieši tādēļ šī aszobainā kinoparādība ir tik vērienīga gan ārējā veidola, gan kuratoriālu izvēļu un drosmes ziņā. Festivāla mājvieta, Hāpsalu kultūras centrs, ir viegli atpazīstama pēc festivāla noformējuma (ij nevīpsnājiet; tajā ir divas pilnībā funkcionālas kinozāles, mājīga pagraba zāle intīmākai skatīšanās pieredzei, kā arī bibliotēka). Šogad skatītājus pie ieejas sagaida lielformāta ziedi ar asiem zobiem, citāts no žanra klasikas, Frenka Oza 1986. gada muzikālās komēdijas "Mazais šausmu veikaliņš" ("Little Shop of Horrors"), savukārt pirms seansiem noskaņu veido ikoniskais filmas "Nopūtas" ("Suspiria", 1977) vadmotīvs, kuru veidojis filmas režisors, giallo apakšžanra leģenda Dario Ardžento un progresīvā roka grupa "Goblin".
Latviskojot populāru angļu teicienu, velns slēpjas detaļās (nu, šausmu kino arī skapjos, kumodēs, bēniņos… jūs sapratāt), un detaļas ir HÕFF stiprā puse – no publiskajām aktivitātēm, piemēram, par tradīciju kļuvušais kostīmu gājiens festivāla atklāšanas dienā un "dzīvā motorzāģa" izveidošana, svinot festivāla atklāšanas filmu, līdz gaisotnes veidošanai, kopības sajūtai un attieksmei – pat pilsētas mērs festivāla atklāšanas vakarā ir asiņainā grimā un nekautrējas pajokot, ka sanākušo tērpi viņam liek domāt, ka daži miroņi tomēr ir visnotaļ visa veida iztēli rosinoši.
Festivālu atklāj igauņu kinorežisora Sandera Marana šausmu mūzikls "Kad motorzāģi dziedāja" ("Chainsaws Were Singing") – teju psihedēliska šausmu komēdijas paraugstunda, kas savā estētikā drošsirdīgi kopā jauc visus "recekļa" (slasher) apakšžanra štampus un konvencijas ar 2000. gadu sākuma estētiku.
Nākamās dienas seansā darbu skatoties (pirmizrāde ir pārpildīta, visas kinozāles 500 vietas), pie sevis iedomājos, ka šādi varētu izskatīties kāds Mārtiņa Freimaņa vai Laura Reinika klips, ja to uzticētu veidot Robam Zombijam (Rob Zombie, mūziķis un šausmu kino režisors). Taču festivālu dzīve ir skarba un nepielūdzama, un šis nav mans pirmais rodeo, tādēļ dodos uz mājīgās pagrabstāva kinozāles pufiem skatīties vienu no festivāla brīnišķīgākajiem atklājumiem – rumāņu 1988. gada animācijas "Zvaigžņu dēls" ("The Son of The Stars").
Raugoties pludenajā animācijas tehnikā un fantastiskajos tēlos, nevaru apslāpēt domu – vai varētu būt, ka filmas animatori (Călin Cazan, Mircea Toia) ir redzējuši un iedvesmojušies no studijas "Dauka" un Anša Bērziņa "Fantadroms" (1984-1995)?
Lai arī "Zvaigžņu dēls" daudz uzskatāmāk ir domāts vecākai auditorijai un noteikti ir tapis kosmosa naratīva vectētiņa, Džordža Lukasa veidoto "Zvaigžņu karu" ("Star Wars") sērijas ietekmē, animatoru fantāzijas un kustību tehnikas līdzības šķiet neticami tuvas. Lai arī filma ir mazliet mīļi muļķīga (stāsts par zēnu, kuru pēc vecāku pazušanas kosmosā uzaudzina telepātiski apdāvināti citplanētieši un kosmoskuģa dators, kas attēlots kā milzīgas levitējošas smadzenes), aizkustinošas šķiet visas cerības un gaidas par Visuma plašumu un iespējām, kas ir tik prevalentas šī laikposma darbos.
"Zvaigžņu dēls" ir arī diezgan sociāli un ekoloģiski kritisks, kā fantastikas žanram ierasts – kā mantru sev atkārtoju, ka ikviens mākslas darbs ir sava laika, sabiedrības, sociālo ideālu un problēmu spogulis; šī aksioma netop mazāk patiesa tikai tādēļ, ka sižets un tehnika ir citā iztēles dimensijā.
Augstākminētā filma ir tikai viena no, manuprāt, otrās interesantākās filmu programmas festivālā, "HÕFF Retro", kas vienkopus pulcē gan žanra klasiku ("Gremlini",1984), gan Baltijas reģiona filmas, kas izgaismo PSRS ietekmi uz žanra konvencijām un naratīviem, gan manis paša mīļāko, taču Latvijā reti redzamo "B-film" jeb B-kategorijas kino. Tieši tā šogad man par prieku ir daudz un ar izciliem piemēriem, sākot ar b-klasiķa Frenka Henenlottera (viņš lasītājiem varētu būt pazīstams no 2022. gada Rīgas kinomuzeja lektorija "Tas, ko tu nedrīksti nezināt" sezonas filmas "Briesmeklis grozā") eksplozīvi jautro filmu "Frankenielene" ("Frankenhooker", 1990), līdz kulta animācijas seriāla "Dienvidparks" autora Treja Pārkera (Trey Parker) absurda šausmu darbam "Kanibāli! Mūzikls" ("Cannibal! The Musical", 1993), kas mīloši kariķē Montija Paitona stilistiku un sauso humoru, pievienojot tīri amerikāniskas bezkaunības piešprici.
Festivālā ir astoņas programmas un divi konkursi, no kuriem viens ir veltīts Igaunijas šausmu un fantāzijas žanra pilnmetrāžas kino –
dodos uz to ar baltu skaudību, jo kino nerodas tukšā vietā un konkursa pastāvēšana jau piekto gadu norāda uz gan finansētāju, gan filmdaru drosmi neiet Baltijas kino tik ierasto sociālās drāmas ceļu, un spēlēties ar mediju.
Konkursā piedalījās (un to arī uzvarēja) jau minētā "Kad motorzāģi dziedāja", taču manu uzmanību piesaista visnotaļ ironisks nosaukums – "Svešais 2 jeb Valda atgriešanās 17 nodaļās" ("Alien 2 or The Return of Valdis in 17 chapters", 2024), kuru veidojis žanrā svaidītais kinorežisors Rasmus Merivoo. Valdis šajā stāstā ir deklasēts pašpuika-astronauts ar QR kodu uz pieres, kurš pēc 20 gadu prombūtnes ierodas dzimtajā mazpilsētā, zaudē atmiņu, taču nezaudē draugus, kas, protams, "tur rajonu" un ir gatavi atbrīvot pretiniekus no liekajiem zobiem. Sociāla satīra un (lai lasītājs nedusmojas par termina izmantošanu) Austrumeiropas humora kods, kas tik patīkami balansē starp tikai savējiem zināmu joku un pilnīgu bezgaumību.
Otrs konkurss ir veltīts īsmetrāžas formātam – kino pirmā fantasta, Žorža Meljesa, vārdā nosauktais konkurss ir daļa no Meljesa starptautiskās filmu federācijas (MIFF) sacensības. Visa gada garumā Eiropas kinofestivālos šīs konkursantes cīnās par "Méliès d’Argent" jeb "Sudraba Meljesa" balvu, lai otrajā kārtā laureātfilmas cīnītos par "Zelta Meljesu". Skatē ir apvienota neticama daudzveidība, no viduslaiku bruņinieku stāstiem un mākslīgā intelekta auklēšanas līdz mazpilsētu klusuma šausmām, kas sevī slēpj upurjēru kliedzienus. Un tomēr – manu skatienu nozog 11 minūtes gara filma, kas realizēta ekstrēmā tuvplānā, caur paralizētas sievietes, kas spēj komunicēt tikai ar acu kustībām, redzokļa tuvplānu. Franču režisora Tomasa Palombi īsfilma "Miesas cena" ("The Cost of Flesh") uzdod jautājumu – cik daudz tu būtu gatavs atdot, lai atkal runātu?
Lieki teikt, ka filma lieku reizi apstiprina, ka bezmaksas siers ir tikai uzpariktē, kas grib tevi saraut gabalos.
Daudz jautrības sagādā arī Igaunijas žanra īsfilmu skate, kurā sastopama gan satīra par pasaku tēliem mūsdienu pasaulē, gan distopija par sviesta kariem pasaulē, kurā ir nomirusi pēdējā govs, kā arī eksperimentāla sporta dokumentālā filma / mūzikas videoklips, kas seko uz Ķīļu salu atbraukuša japāņu maratonista bēdīgajam galam, nokļūstot vietējā jūras briesmoņa ķetnās. Nu Hirojuki dzīvo Baltijas jūras dzelmē un slauc zilas gotiņas!
Šogad no konkursa galvenās programmas redzu divas filmas (būtu aizgājis arī uz programmā vienīgo Latvijas pārstāvniecību, Aika Karapetjana "Bezkaunīgajiem", taču laika tecējums ir nepielūdzams). Roterdamas kinofestivāla debitējusī "Dvēseļu apēdājs" ("The Soul Eater", 2024), tiktāl norāda skatītājam uz to, kas ir jāredz un jāsaprot, ka pēc seansa nakts tumsā aizkaitināts bez bailēm noeju gan gar kapsētu, gan mazam mežiņam ar vidēji pieejamu apgaismojumu. Nākamajā dienā karmiskais parāds tiek atgriezts – režisora Roberta Morgana "Stopkadrs" ("Stopmotion", 2023) meistarīgi izmanto stopkadru animācijai piemītošo "uncanny valley" iedarbību (efekts, kad līdzība cilvēciskam attēlam vai kustībai rada kognitīvu disonanci un iekšēju trauksmi), lai stāstītu par mākslinieces izšķilšanos no kontrolējošas vecāka ietekmes kokona, radošuma mokām un represētas psihes vardarbīgo cenu. Pirms seansa notiek izsole Ukrainas atbalstam ar dažādiem festivālā izrādīto filmu rekvizītiem, kas lieliski atskurbina un atgādina par pavisam reālām šausmām tepat blakus. Stundas laikā tiek saziedoti 5325 eiro Ukrainas aizstāvjiem.
Mājās braucot, pētu festivāla dāvāto džemperi, uz kura attēlots stilizēti ugunīgu krēpju ieskauts "lauva" un milzu vēzim līdzīgs radījums, kas uzglūn "Haapsalu kuursaal", un domāju. Par šausmu žanra ietilpību, iespējām caur ekrānu runāt par mūsu dziļākajām bailēm un iespēju draudzīgā lokā šo tumsu pārvarēt, un iespēju no sākuma smieties nervozi, un tad jau pavisam droši. Vēl secinu, ka nu gan Igaunijai, gan Lietuvai ("Domīgais" ("Pensive"), 2023) ir vismaz viena sava "recekļa filma".
Ja nu šo lasa kāds filmdaris, kurš pašlaik apsver tāda veidošanu, taču šaubās par tā nepieciešamību, saku droši – vajag, noteikti vajag. Lai mēs visi mazāk baidītos.
