4. maijā, svinot Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 34. gadadienu, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Rīgas pilī rīkotajā svinīgajā ceremonijā Latvijas valsts augstākos apbalvojumus – Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni un Atzinības krustu – pasniedza tiem visdažādāko jomu pārstāvjiem, par kuru apbalvošanu lēmums tika pieņemts aprīlī.
Gunta Šnipke, kuru Valsts prezidents un Ordeņu kapituls tika lēmis apbalvot ar Atzinības krustu, pazīstama kā Liepājas gājēju ielas un dzīvojamo māju arhitekte, ilggadēja Liepājas pilsētas galvenā māksliniece un vairāku dzejas krājumu autore. Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" – par Liepāju, pasaules apceļošanu, tekstiem un arī jaunākajiem pantiem.
Orests Silabriedis: Mūsu saruna notiek 4. maija rītā, tāpēc jautāšu: vai atceraties, kur bijāt tālajā 1990. gadā, kad daudzi stāvēja pie radioaparātiem un skaitīja balsis?
Gunta Šnipke: Skaitīju balsis pie televizora ar trīsarpus mēnešus vecu bērnu klēpī, un man vēl tagad asaras sariešas acīs, par to domājot. Katru gadu atceroties šos notikumus, pārņem milzīgs saviļņojums... Daudzi no mūsu paaudzes droši vien teiks, ka nevarēja pat noticēt, ka tas ir noticis.
Par savu pilsētu – Rīgu – varu teikt, ka deviņdesmitajos gados bija tāds pārcirtiens un iestājās pilnīgi citas pilsētas laiks. Kā bija ar Liepāju?
Man pat šķiet, ka Liepājā šīs pārmaiņas sākās nedaudz agrāk nekā citur Latvijā. Turklāt visās jomās, ieskaitot manu tiešo darbu – esmu arhitekte. Tolaik strādāju projektēšanā, un notika daudzi atbrīvošanās procesi. Mēs pēkšņi bijām sapratuši, ka pilsēta ir mūsu, un notika dažādas aktivitātes Liepājas vides uzlabošanai. Tas bija labs laiks.
Kā Liepāja vispār reaģē uz pārmaiņām? Pilsēta pieņem pārmaiņas? Tai patīk "pārģērbties"?
Ir tāds teiciens, ko esmu sev formulējusi, bet tas, man šķiet, nav raksturīgs tikai Liepājai, bet arī citām pilsētām – ka
Latvijas cilvēkam vajag, lai viss mainās uz labu, neveicot nekādas izmaiņas. Tas raksturo arī liepājnieku un viņa attieksmi pret pilsētas vidi.
No vienas puses – tur ir slikti, tas nav labi, tur nav ērti, tur kaut kas ir novecojis, par to visi runā, bet tad, kad kaut kam pieķeras, uzreiz atskan – liec to mierā! (smaida)
Pilsētvides pārmaiņas vieglāk uztvert tie liepājnieki, kuri šeit jau ir paaudzēs. Un izskaidrojums tam ir tāds, ka viņi caur paaudžu atmiņu zina to, ka pilsētvide visu laiku mainās un ka tas ir tikai loģiski, ka katrs gadsimts vai gadu desmits nāk ar kaut ko savu. Starp citu, Liepājas pilsētvide ir ļoti raksturīga tieši ar to, ka arī tas, ko mēs saucam par vēsturisko vidi, ir ļoti neviendabīgs. Tu ej pa vienu ielu, un tev nāk pretī daudzi laikmeti! Tas nav kā Rīgā, kur kvartāliem ir, piemēram, jūgendstils, vai ir kāda vieta, kurā dominē tikai eklektisms. Vai Vecrīga, kur dominē senāki laiki. Liepājā tas viss ir kaut kā mijkārtots, tāpēc mijkārtojumam loģiski ir turpināties arī mūsdienās. Ja šodien tiek kas būvēts, tam jāizskatās pēc šodienas, nevis pēc kaut kā...
... imitēta?
Jā. Ar ļoti retiem izņēmumiem. Es varu pieņemt, ka Rīgā tika uzcelts Melngalvju nams, jo pašas ēkas būvniecības pamatā toreiz tika ieliktas šādas rindas: "Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs!" Liepājā viens vienīgais piemērs, kas bija ļoti svarīgs un arī ir līdzīga pilsētas leģenda – tas, kas šodien tiek saukts par Paviljonu: tā bija pilnīgi zaudēta jūgendstila pērle, bet atradās cilvēki, kas to spēja atjaunot pilsētas vaibstos.
Jautāšu par rakstīšanu. Vai abas jūsu intereses – arhitektūra un rakstīšana – iet paralēli, vai arī kādai no tām kādā dzīves posmā tikusi piešķirta lielāka uzmanība? Vai tomēr tās ir divas neatkarīgas jomas?
Kad šīs jomas vienā cilvēkā satiekas, tur nekāda neatkarība nesanāk, jo es skaidri zinu, ka arī rakstot joprojām palieku arhitekte... Un tas, es pat teiktu, ir mans īpašais spēks. Bet ar to nodarbošanās intensitāti ir tā, ka kaut kādos dzīves posmos rakstniecība tomēr palikusi otrajā plānā. Jā, tā ir bijis. Bet man ir grūti pateikt, vai tas ir tāpēc, ka esmu bijusi ļoti noslogota darbā, vai arī tāpēc, ka nerakstu nepārtraukti – visu laiku no vietas. Man vajag uzkrāties, un tad varu atkal kaut ko uzrakstīt. Līdz ar to rakstīšana ir tādiem viļņiem.
Sakāt – arī būdama dzejniece, paliekat arhitekte. Man uzreiz pirmais, kas nāk prātā, ir ritms: vai esat mērķtiecīgi domājusi, kā ar šo ritmu strādāt, vai tas nāk pats no sevis?
Tas nāk pats no sevis.
Lai gan visiem saku, ka man ir neiesākta muzikālā izglītība, man ir ļoti laba muzikālā dzirde, līdz ar to arī ritma izjūta un tamlīdzīgi. Izsakoties man tas vienkārši ir svarīgi. Rakstot tekstu, es domās to lasu. Proti, domās rakstu skaļi.
Vai jums ir svarīgi domāt un cerēt, ka arī lasītājs dara tāpat? Ka viņš uztver jūsu ritmu, ka viņš lasa un izbauda tieši to, kas ir jūsu tekstā ar visiem šiem vārdu atkārtojumiem, vārdu mijām?
Jums blakus ir mana grāmatiņa. Ja jums šis jautājums radās, esat uztvēris.
Es mēģināju...
Rakstītājs nevar paģērēt no lasītāja, lai viņš izlasa tieši tā, kā rakstītājs to ir domājis. Un ir vēl otra lieta:
ja kaut kas nav izlasīts tā, kā rakstītājs iedomājies, tad [no rakstītāja puses] kaut kas acīmredzot nav izdarīts līdz galam, lai lasītājs tekstu izlasītu tieši tā, kā rakstītājs to domājis.
Tātad nevainosim lasītāju?
Nekādā gadījumā! Katram ir tiesības tekstā saprast kaut ko citu. Dažkārt ir pat tā, ka, piemēram, kādā pasākumā aktieris vai vienkārši kāds skolnieks lasa manu dzejoli, un esmu pārsteigta – ahā, tur ir arī tas un tas? Cik interesanti! Pati pat nepamanīju! (smejas) Mūzikā jau ir tāpat – katrs mūziķis konkrēto skaņdarbu interpretē. Un viņam ir tiesības to darīt. Brīdī, kad savu rakstu darbu esi pabeidzis un drukātā veidā atdevis cilvēkiem, šis darbs vairs nepieder tev. Cilvēki ir tiesīgi lasīt, uztvert, pieņemt, nepieņemt, saprast, nesaprast…
Viena lieta, kas man īpaši iekrita acīs – atsauces uz tautasdziesmām. Un tad es domāju – vai arī jaunāki cilvēki tās pamana? Vai jums pašai arī šīs tautasdziesmas kaut kur ļoti dziļi iegūlušās? Jo ir šur un tur. Pa kādai rindai, pa vārdam.
Ar tautasdziesmām ir tā: ja tur ir kādas atsauces uz tautasdziesmām, tad tās varbūt ieliktas bezmaz instinktu līmenī, neapzināti, tā nav kaut kāda apzināta konstrukcija. Tautasdziesmas manī iesēdinātas ļoti dziļi, jo man bija tā laime dzīvot mājās, kur bija ne tikai liela bibliotēka, bet arī vecmāmiņa, kura nepārtraukti dziedāja. Burtiski nepārtraukti! Vārīja biezputru un dziedāja. Mazgāja veļu un dziedāja. No rīta līdz vakaram viņa dziedāja. Galvenokārt tautasdziesmas.
Kura ir jūsu bērnības vieta?
Liepāja. Nedaudz – pirmos trīs gadus – Kalētos. Vecākiem tur bija darbs un tā sanāca. Bet dzimusi esmu Liepājā.
Drīkst zināt, kur tieši?
Jaunliepājā. Esmu gājusi 5. vidusskolā, kas tagad ir Draudzīgā aicinājuma vidusskola, un man bija tā laime mācīties laikā, kad 5. vidusskola bija ar vācu valodas specializāciju. Arī tāda dāvana.
Ja esam pieskārušies Liepājai – vai varat nosaukt vietas, kas jums šeit īpaši patīk? Kaut vai tikai domās atgriezties vai iegriezties?
Protams, Jaunliepājā. Man ļoti patīk Jaunliepāja, un man liekas, ka tā ir īsti nenovērtēta pilsētas daļa. Pilsētas daļā, ko pazīstam vislabāk, ir daudz kultūras, bet tas viss diezgan daudz sakņojas ražošanā, tā ir kā šūpulītis.
Man ļoti, ļoti, ļoti patīk tā industriālā vide ar visām rūpnīcām, metālkonstrukcijām, dzelzceļu, kuģiem. Man tas ir ļoti svarīgi. Kad cilvēks no bērna kājas līdz sirmam vecumam dzīvo vienā pilsētā, viņš to vairs nevar sadalīt tādos patikšanas gabaliņos. (smejas)
Varbūt rīdzinieki var, jo Rīga vienkārši ir lielāka un tur varbūt vairāk pieķeras savai vietējai videi. Bet
Liepāja ir tik aptverama. Arī tādā plašākā nozīmē. Man ir sajūta, ka varu burtiski ielaist pirkstus tajā sienā un tur ieaugt. Man nav tās sajūtas, par ko latvieši tik bieži saka – ka patīk rokas zemē ielaist. Jā, es arī izbaudu to, ka aizbraucu uz laukiem, esmu laimīga, ka bērnībā man bijis ļoti daudz lauku – esmu ar to pašu vecmāmiņu staigājusi pa pļavām un zāļu tējas lasījusi. Man tas nav svešs, bet tas nav mans. Pēc būtības esmu pilsētniece.
Dzejai, teicāt, vajag uzkrājumus. Varat definēt, no kurienes jums šie impulsi nāk? Kas tieši jums ir nepieciešams? Pietiek vienkārši ar sēdēšanu un skatīšanos sienā vai tomēr vajag ievākt kaut ko konkrētāku?
Var dažādi. Un nevajag noniecināt arī to domu, ka sēdi un skaties sienā tik ilgi, līdz kas rodas. Jūs esat mūzikas jomas speciālists, tāpēc salīdzināšu ar jūsu jomu: cilvēkiem vienmēr ir skaidrs, ka lai labi spēlētu klavieres, ir jāvingrinās. Bet nez kāpēc cilvēki pieņem, ka lai labi dzejotu, jāvingrinās nav.
Līdz ar to nav smādējams tas, ka cilvēks raksta vienkārši lai vingrinātos, lai nepazaudētu spēju izteikties. Bet tas arī nenozīmē, ka katrs pants, ko esi radījis, skatoties sienā, būtu rādāms cilvēkiem vai saucams par dzeju. Nevajag jaukt vingrinājumus ar kaut ko, kas ir vērtīgs.
Bet to uzreiz var atšķirt, kas ir vingrinājums, un kas ir kaut kas vairāk? Autors pats to redz uzreiz?
Kā kurš. Ir autori, kuri spēj saredzēt uzreiz, un ir autori, kuri galīgi to nespēj. Bet ļoti lielos vilcienos jau sākotnēji varu pateikt, vai tur man būs dzeja, vai arī tur man nekas nav iznācis. Labākais variants – uz laiku visu nolikt. Jo ir drusku jāattālinās no sava darba, lai saprastu, kas tas ir. Jo radot jebkuru mākslu, tai skaitā literāru tekstu, radīšanas brīdī esi emocionāls – ja vien to neraksti kā vingrinājumu. Un emociju acis īsti nav skaidras. Viņas ir tādas drusku apmiglotas.
Jūsu iepriekšējā dzejas krājumā "Ceļi", kas klajā nāca apgādā "Mansards" pirms nu jau sešiem gadiem, rakstāt par dažādām pasaules vietām. Tās visas tiešām ir vietas, kurās pati esat bijusi?
Grāmatā minētajās – jā. Izņemot Romu. Roma ir pierakstīta no viena televīzijas raidījuma. Bet teksts par romiešiem savukārt ir tas, ko novēroju Venēcijā – ka katrs itālis patiesībā ir romietis. Viņš ir tik lepns savā dziļajā saknē... Viņš ir romietis, viņš nav nekāds "nieka itālis".
Ja runājam par pasauli, kura ir tā vieta, kurā jums ļoti gribētos atgriezties, vai arī nonākt kaut kur, kur vēl neesat bijusi?
Man vienmēr ļoti gribējies nonākt kādā no Dienvidamerikas civilizācijas vietām, ko mēs tā ļoti banalizējot saucam par senajām indiāņu kultūrām. Bet no vietām, kur esmu bijusi, man ļoti gribētos atgriezties Zalcburgā. Labprāt tur aizietu uz kādu no mūzikas pasākumiem, un labprāt tur dotos kopā ar mazdēlu, kuram tas būtu svētīgi. Man ļoti patika arī Ziemeļvalstis. Īpaši Oslo! Laikam jau ir arī svarīgi, kādā kopsakarībā esi ar to arhitektūras un mākslas periodu, kas tev ļoti patīk. Biju tur darba sakarā, pieredzes apmaiņā par vides pieejamību, un mani ļoti uzrunāja tā pilsētas telpa, kas bija piepildīta ar mākslu, kas man ļoti patika. Tā bija laba māksla, kas bija ielās, tēlniecība. Vides dizains, sajūtas, tas viss. Un daba! Saliņa aiz saliņas, un katrā – kāda maza mājelīte, kurā cilvēki visdrīzāk pavada brīvdienas.
Kā jums šķiet – vai ceļojot arhitekta izglītība un darbs arhitektūras laukā ir palīgs vai drīzāk šķērslis?
Es domāju, ka otrais variants. Viena no manām labākajām draudzenēm, kura nu jau diemžēl viņā saulē – Maija Deķe – bija ar daudzām izglītībām, tai skaitā ar mākslas vēsturnieces izglītību. Pa laikam abas divas, ejot pa Rīgu, smējāmies – jo runājām un redzējām tādas lietas, par kurām mums bija pilnīgi skaidrs, ka citi tās neredz. Mēs, piemēram, skatījāmies uz mājas stāviem, kas bija augstāk par pirmo. Tā ir tā arhitekta izjūta. Bet ir brīži, kad dažādās dzīves, darbības un mākslas jomās varbūt labāk ir nebūt profesionālim – lai vienkārši baudītu. Pieļauju, ka profesionālam mūziķim palaikam ir apgrūtinoši klausīties mūziku, bet es to vienkārši baudu. Tā nu ir joma, kuru es vienkārši baudu. Tāpat glezniecība vai grafika – tajās neesmu tik gudra, un es tur vienkārši pielietoju to mērauklu: patīk vai nepatīk, uzrunā vai liek par kaut ko domāt.
Vai valodu esat studējusi mērķtiecīgi? Atskaņas, aliterācijas, arī vārdu izvēles?
Kā to ņem. Pirmkārt, esmu uzaugusi mājā, kurā bijusi ļoti liela bibliotēka. Padomju laikā tas bija svarīgi, jo mājas bibliotēkā bija labākas lietas nekā publiskajā bibliotēkā. Otrkārt, kad sapratu, ka rakstu un gribu rakstīt, tad es patiešām daudz vingrinājos ne tikai tā, ka rakstu dzejoli kā vingrinājumu, bet vingrinājos arī tā, ka brīžos, kad, piemēram, sēdēju kādā garlaicīgā nodarbē, uz lapiņas rakstīju garas virtenes no vārdiem. Dažādā veidā – vai nu ar atskaņām, vai kā spēlīti, ka ņemu vārdu, izmainu vienu burtu, dabūju citu vārdu un tā tālāk uz priekšu. Tādā stilā. Tā ka piestrādāts jau ir mazliet.
Un to tik ļoti var just! Vai tagad varat teikt, ka valoda jums pakļaujas pilnībā?
Protams, nē! (smejas)
Jāpacīnās?
Brīžiem ir tā, ka tu raksti, un tekstā ir tāda vieta, par kuru tu zini, kā tai ir jāskan un ko tai ir jāizsaka, bet tu to vārdu nevari atrast! Pēc laika jau atrodas. Bet nu tā ir ar to rakstīšanu. Es to stāstu tāpēc, ka... Nujā, jūs jau arī teicāt, ka tā ir tāda maldīga ilūzija, ka dzejniekam viss itin kā nobirst no gaisa. Man ir daži dzejoļi, kas atnākuši uzreiz gatavi un ir labi. Bet tikai daži.
Apgāds "Latvijas mediji" šogad izdos jaunu Guntas Šnipkes dzejoļu krājumu. Vai ar autores atļauju varam tajā ielūkoties?
Būtībā izdevēji šo krājumu sauc par dzejprozu. Ne man par to spriest. Man pašai tā vairāk liekas kā dzeja, lai gan tie ir tādi kā dienu pieraksti, gan ne īsti dienasgrāmata, jo pieraksti nav datēti un salikti secībā. Tās ir reakcijas uz pēdējos gados dzīvē vēroto, uz to, kas notiek uz ielas un sirdī. Ieskaitot pandēmiju un karu Ukrainā. Katra teksta pirmais vārds ir arī virsraksts.
