Viesturs Gailis bijis Latvijas Nacionālās operas diriģents (no 1984. gada līdz 1994. gadam), Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (no 1991. gada līdz 1994. gadam) un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents (no 1998. gada līdz 2000. gadam). Viņš ir vadījis Latvijas Universitātes simfonisko orķestri un sieviešu kori “Minjona” , kā arī bijis XXI un XXII Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents. Gaiļa vadībā uzvestas vairākas piemirstas Latvijas komponistu operas – Jāņa Kalniņa “Hamlets” un “Lolitas brīnumputns”, Ādama Ores opera “Gunda”, Jāzepa Mediņa “Vaidelote” u.c.
Rīgas Sv. Pētera baznīcas festivālā “Dominante” V. Gaiļa vadībā izrādītā O. Respīgi opera “Ēģiptes Marija” tika nominēta “Lielajai Mūzikas balvai 2013” kategorijā “Gada uzvedums”. Viesturs Gailis koncertējis ar vairākiem Austrijas, Lietuvas, Somijas, Ungārijas un Vācijas orķestriem.
Vai apzinājāties, ka “čekas maisos” varētu atrasties arī jūsu kartiņa?
Kad tas bija ielikts internetā, tā bija otrdiena. Pirms tam jau visu gadu bija informācija, ka “čekas maisi” tiks atvērti. Sākās intervijas ar cilvēkiem, kuri viens pēc otra atzina: “Jā es tur esmu, es tur esmu…” Un klausoties to, man radās aizdomas, ka teorētiski arī es tur varētu būt. Man likās, ka tas varētu būt saistībā ar manu stažēšanos Vīnē, jo daudzi fakti bija līdzīgi ar tiem cilvēkiem, kuri ir nokļuvuši “maisos”. Tajā dienā, kad “čekas maisus” atvēra, es apskatījos internetā un, sev par nožēlu, ieraudzīju tur arī savu kartiņu. Tās pirmās sajūtas ir neaprakstāmas…
Tas, kas mani pārsteidza, bija datums. Es tiešām biju gaidījis, ka tas būs saistīts ar 80. gadu otro pusi un manu pirmo kapitālistisko valsti. 1984. gadā es braucu uz Karajana konkursu Rietumberlīnē. Bet, man par izbrīnu, kartiņā bija uzrādīts 1978. gads. Tas ir laiks, kad es kā diriģents sāku ar saviem koriem braukt uz ārzemēm. Es pieļauju, ka pamatā tam ir kontakti ar cilvēkiem no drošības iestādēm. Reizēm viņi bija no partijas komitejas, un tās bija instruktāžas pirms ārzemju braucieniem.
1970. gadā piecpadsmit gadu vecumā es sāku dziedāt tēta (Daumanta Gaiļa) vadītajā korī “Juventus”. Kori brauca uz ārzemēm, un visiem koristiem bija jāiziet šīs instruktāžas. Tās notika vai nu universitātē, vai bija jāiet kaut kur citur. Tur bija cilvēki – viens vai vairāki, kuri mūs instruēja: “Tu esi padomju cilvēks, tu nedrīksti darīt to un to, tev jādara tas un tas.”
Instruktāža bija par to, kā mums “sirdī jānes” padomju valsts, kādai jābūt morālajai stājai. Pirmās divas instruktāžas bija ļoti nepatīkamas, bet vēlāk tās kļuva par rutīnu. Un es kā absolūts “padomju auglis”, esmu taču dzimis šajā formācijā, to visu uztvēru kā vienu etapu braucienam uz ārzemēm.
Un tad mani kā diriģentu sāka instruēt jau individuāli: “Tev jāuzmana savs koris, pašam jāuzvedas tā un tā…”
Tas bija tāds standarta variants, bet gadījās arī kuriozas un absurdas situācijas. Mēs ar kori “Minjona” braucām pa Donavu ar kuģi. Mani speciāli izsauca uz partijas komiteju universitātē un iepazīstināja ar cilvēku, kurš būs kruīza vadītāja vietnieks. Viņš krievu valodā sāka mani instruēt, kā man ir jāuzvedas, man taču korī esot meitenes, kuras jāpieskata, jāievēro morālā stāja.
Bet pēc brauciena man viena meitene pienāca klāt un teica: “Viestur! Es biju izsaukta. Man lika uzmanīt kori.” Otra pienāca klāt, arī trešā un teica to pašu. Tā mēs viens par otru zinājām visu. Tā bija standarta situācija saistībā ar viņiem līdz tam brīdim, kad es aizbraucu uz Ļeņingradu mācīties simfoniskā orķestra diriģēšanu.
Es gribēju iet šo ceļu, un tad šīs sarunas ar viņiem pirms Vīnes un arī pirms Karajana konkursa jau kļuva nopietnākas.
Divas dienas pirms braukšanas uz Vīni man lika parakstīt, var teikt, komisku papīru Džeimsa Bonda stilā, es jutos, it kā piedalītos spiegu spēlēs.
Šī stažēšanās Vīnē notika 1987.gada rudenī. No Padomju Savienības mēs bijām desmit vai divpadsmit studenti, es biju vienīgais mūziķis, pārējie – ķīmiķi, fiziķi. Visi aizbrauca uz stažēšanās sākumu 1. oktobrī, bet man paziņoja, ka Kremlis nav parakstījis izbraukšanas vīzu.
Es, dabiski, nervozēju. Paiet viena nedēļa, otra, trešā… Pēc mēneša beidzot zvana no Izglītības ministrijas – Kremlis manu vīzu esot parakstījis… Toreiz tikt atpakaļ (uz Padomju Savienību) nebija grūti, bija grūti tikt ārā.
Es biju tik ļoti nogaidījies. Caur Maskavu bija jābrauc uz Vīni. Pāris dienās bija jāizrakstās no Kara komisariāta, jādabū komandējums Kultūras ministrijā, es toreiz strādāju operā par diriģentu.
Mani izsauca uz instruktāžu Izglītības ministrijā. Vīrs, kurš mani sagaidīja, veica parasto instruktāžu un tad teica: “Jūs veselu gadu būsiet projām, tāpēc mēs jums dosim uzdevumus, piemēram, noskaidrot par NATO nodomiem Austrijā…”
Tādā spiegu spēlīšu stilā viņš nosauca piecus, sešus jautājumus, kas man tur ir jānoskaidro. Es viņam teicu: “Es braucu mācīties, man nebūs laika ar to nodarboties.”
Viņš atbildēja: “Nē, nē! Tas tā, ja nu gadās kaut ko uzzināt. Tad jums jāiet uz vēstniecību un jāziņo. Parakstiet, lūdzu, papīru, ka esat ar to iepazinies!”
Lūk, tas ir papīrs, ko savā mūžā saistībā ar to esmu parakstījis. Tātad mans paraksts eksistē, bet tas ir 1987. gadā, nevis 1978. gadā.
Jūsu segvārds ir Rolands. Tas arī jūs pārsteidz?
Nu, vārds “Rolands” pārsteidz, nepārsteidz… Man rados ir Rolands. Varbūt, ka tas ir tāpēc, es nezinu. Tik tālu Džeimss Bonds es nebiju, lai man vajadzētu piešķirt kaut ko tādu.
Vai jums pēc šiem braucieniem nebija jāraksta ziņojumi?
Nē! Man bija šīs instruktāžas, bet nekad ne pēc viena brauciena nav bijušas tikšanās ar viņiem, arī nekādas atskaites neesmu rakstījis. Pēc Vīnes varētu arī nebūt, jo tas gads (1987. gads) bija lielu pārmaiņu laiks, viņiem vairs nebija intereses par vienu dumju diriģentu. Es domāju par to visu. Mēs dalām cilvēkus tajos, kuri ir bijuši pret sistēmu, disidenti, un tie, kas sadarbojušies, tātad – sliktie. Droši vien var teikt, ka es esmu sadarbojies.
Man mana dzīve, karjeras dzīve ģenerālās līnijās bija skaidra jau no bērnības, kad tētis mani aizsūtīja uz Dārziņskolu, padsmit gados es skaidri zināju, ka būšu mūziķis, vēl pēc pāris gadiem es zināju, ka būšu diriģents.
Man blakus bija piemēri, mans tētis, kurš arī ar kori braukāja uz ārzemēm, bija Imants Kokars, kurš to darīja ar savu kori “Ave sol”, un es visu dzīvi esmu vadījies pēc principa – ja viņš to var, tad kāpēc es to nevaru.
Es ļoti agri sapratu, ka savus mērķus varu panākt ar profesionālo darbību, un tas arī piepildījās. Šos mērķus, kurus viens otrs varbūt mēģinājis panākt ar apkārtceļiem, es panācu ar profesionālo darbību. Tā bija gan dzīve ārzemēs, gan konkursi, es ļoti daudz diriģēju ārzemēs, tas gan bija pēc Vīnes.
Šo sadarbību es nevaru nosaukt citādi kā par instruktāžu. Man tas bija kā neizbēgams ceļš no punkta A uz punktu B. Šis kontakts ar valsts iestādēm bija kā viens no etapiem.
Domāju par to, kas šodien varētu būt tam ekvivalents, jo mēs arī šodien sadarbojamies ar valsts iestādēm, lai kaut ko sasniegtu. Katra valsts iekārta savā ziņā ir vai nu represīva, vai vērsta uz sadarbošanos. Piemēram, es pirms dažiem gadiem braucu pie saviem dēliem uz Ameriku. Man bija jāiet uz Amerikas konsulātu, un man vajadzēja atbildēt uz ļoti sensitīviem jautājumiem, uz kuriem es arī atbildēju. Ar ko tas man globāli atšķīrās? Nu ne ar ko.
Tomass Manns ir teicis, ka totalitārā sistēmā ir skaidras izvēles. Tātad jūs pieņēmāt šos spēles noteikumus, bet jūs nejūtaties, ka esat izdarījis kaut ko pret savu sirdsapziņu.
Katrā sistēmā ir savi spēles noteikumi. Jebkurā formācijā, ja nav uzdevums būt pretnim. Man viemēr galvenais bijis mans darbs, man nekas cits nav eksistējis. Ja man nācies kādam nodarīt pāri, tad tikai profesionāli. Es trīs gadus biju operas mākslinieciskais vadītājs, tad es biju spiests to darīt kvalitātes dēļ.
Bet šeit tas bija kā neizbēgams etaps manai darbībai ārzemēs. Šīs sarunas ar vienu vai otru vīru bijušas tikai braucienu kontekstā, un tā bija tāda “pirksta pakratīšana”. Protams, ka izskanēja teikums: “Tev ir jāziņo!”
Taču es domāju, ka zinātniekiem, māksliniekiem nav prātā nācis ziņot par saviem kolēģiem. Tas taču ir absurds.
Pēc tiem braucieniem jūs nekur nesauca atskaitīties?
Ne reizes. Kā kordiriģentam manā pārraudzībā bija grupas. Es braucu arī kopā ar Nacionālo baletu. Tur vienmēr līdzi bija arī šie cilvēki. Pieļauju, ka viņu novērojumi par mani bija tādi, ka es neesmu piemērots šādai darbībai, jo mani tas tiešām neinteresēja.
Vai jutāt, ka jūs novēro, par jums ziņo?
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tas notiek. Mēs braucām uz Karajana konkursu kopā ar Gintaru Rinkēviču no Lietuvas. Mēs bijām divi, kuri Maskavā uzvarēja atlasi. Braucām ar vilcienu līdz Austrumberlīnei. Tur mūs sagaidīja vēstniecības diplomātiskais auto, ar kuru mūs pārveda pāri robežai, bet Rietumberlīnē mums atņēma pases.
Tādi bija tie spēles noteikumi. Es neko tādu, par ko mani varētu sodīt, nedarīju. Piemēram, tādas situācijas, par kurām stāstīja Imants Kokars, kad koris “Ave Sol ” pirmajā braucienā uz Ameriku tika sagaidīts ar Latvijas karogiem, man nebija.
Mana simfoniskā orķestra diriģenta darbība bija vērsta tikai profesionālā virzienā. Simfoniskā orķestra diriģents pēc definīcijas jau ir solists. Otra lieta, kas man deva lielu pārliecību un ko es Latvijā nekad nebūtu guvis, tā bija Ļeņingrada, kur es mācījos četrus gadus. Tur atmosfēra bija pavisam citādāka nekā šeit. Kad es jau strādāju operā, Muzfondā (PSRS Muzikālajā fondā) mums bija tikšanās ar Kubas mūziķi. Nu kura gan toreiz vēl varēja būt sociālistiskāka valsts?
Tur, Ļeņingradā, mūziķi brīvi kontaktējās ar ārzemniekiem, tas neskaitījās grēks. Es redzēju, kā Mariss Jansons stažējās ārzemēs, kā mans profesors Arvīds Jansons nepārtraukti brauca uz ārzemēm.. Es redzēju, ka tas ir iespējams, un tas man deva pārliecību, ka Padomju Savienībā tā tas ir. Un, kad es atgriezos no Karajana konkursa, es gāju caur Goskoncerta koncertorganizāciju, kas sadarbojās ar ārzemēm.
Es zināju tos darbības principus. Tam kubietim es iedevu savu vizītkarti. Uzreiz pie manis pienāca viens cilvēks un teica: “Pie mums nav pieņemts tā darīt, ārzemniekiem jādod tikai darba adreses.”
Es teicu: “Tā taču ir Kuba!”
Viņš: “Vienalga nedrīkst.”
Mēs šeit, Latvijā, to daudz citādāk uztveram, es domāju – ne velti mēs esam tādā situācijā ar tiem “čekas maisiem”, ne vienā, ne otrā kaimiņvalstī nav tā, kā pie mums.
Ar ko jūs to izskaidrojat?
Mēs esam šausmīgi centīgi, arī šodien. Cik mēs centīgi pildām visus rīkojumus. Cik centīgi, ātri un burtiski mēs izpildām visu, kas saistīts ar skolu reformām. Tās ir šausmas, un toreiz bija tas pats. Mēs esam centīgi un drusku bailīgi. Toreiz uz Karajana konkursa atlasi Maskavā man vajadzēja dabūt no Latvijas Kultūras ministrijas rekomendāciju. Es toreiz mācījos Ļeņingradā. Aizgāju uz Kultūras ministriju pie ministra [Vladimira] Kaupuža. Atceros šo datumu, tas bija 1984. gada 30. aprīlis.
Kaupužs man saka: “Kā jūs varat garantēt, ka jūs to konkursu vinnēsiet?”
Es atbildu: “Domāju, ka es to varu”.
Viņš: “Un ja nu ne, tad būs kauns Latvijai, ka mēs esam jūs izvirzījuši.”
Es saku: “Arvīds Jansons un Mariss Jansons taču zina, ko viņi dara.” Kaupužs: “Nu, ja Arvīds Jansons jūs rekomendētu, tad es to atļauju dotu.”
Man bija trīs stundas laika, lai dabūtu rekomendāciju. Pēdējā mirklī izdevās Arvīdu Jansonu sazvanīt, viņš mani rekomendēja, un tikai tad es beidzot dabūju Kaupuža akceptu. Nu, tādi mēs, latvieši, esam, tāpat jau aizsūtīt nevarēja.
Ir cilvēki, kuri savu karjeru veido ļoti mērķtiecīgi, “kalpojot burtam”. Diemžēl mums ir ļoti daudz tādu cilvēku, nevis tāpēc, ka daudz tādu būtu mūsu tautā, bet tāpēc, ka šajos gados ir tik ļoti “uzpūsts” ierēdņu aparāts.
Ir radies milzīgs cilvēku skaits, kuriem ir tiesības noteikt, kā mums ir vai nav jādzīvo. Manuprāt – jo lielāks ir šis aparāts, jo lielāks ir to skaits, kas atrodas šajos “maisos”.
Tur var būt gan tādi kā es, gan tādi, kas bija iesaistīti nopietnāk. Jautājums, kurš ir tas līmenis, no kura tā kartiņa tika izņemta ārā legāli. Es saprotu, ka bija kategorija cilvēku, kuriem, sasniedzot noteiktu nomenklatūras līmeni, kartiņa no “čekas maisiem” tika izņemta ārā legāli. Definitīvi izņemta. Mēs zinām, ka šiem cilvēkiem kartiņa ir bijusi. Un rodas jautājums, kāpēc tik ļoti masveidīgi manas paaudzes mākslinieki, zinātnieki, toreiz ļoti jauni cilvēki, tur atrodas. Tie ir 70. gadi un 80. gadu sākums. Šajā periodā tā bijusi ļoti apzināta darbība, es varu tikai minēt, kāpēc tas tā ir…
Un, ja tiešām daļa ir izņemta ārā un mēs esam atstāti, tad labāku veidu, jūs runājāt par toreizējo mērķi “aplauzt inteliģencei spārnus”, es domāju, ka daļai no mums spārni ir aplauzti tagad… Neapzināti? Nē, tas ir apzināti. Noteikti!
Kas, jūsuprāt, virza šos procesus?
Tie, kas dzimuši 80. gadu otrajā pusē vai 90. gados, tagad neatkarīgajā Latvijā, šajā formācijā dzīvo brīvi, viņiem nav pat nojausmas, kādā veidā funkcionēja sistēma, kurā mēs nodzīvojām visu savu jaunību. Tātad to var veikt tikai manas paaudzes cilvēki, varbūt drusku jaunāki vai vecāki par mani.
Es ceru, ka tā ir mana vienīgā intervija par to visu. Neviens cits man neko īpaši nav prasījis. Es pats par to esmu runājis ar draugiem un ģimeni. No visu puses reakcija ir bijusi tāda: “Ir pilnīgi skaidrs, ka tev ar tavu braukāšanu pa ārzemēm citādi nemaz nevarēja būt”.
Bet, protams, ka ir bijušas atšķirīgas situācijas no manējās.
Tomēr atrodos tajā pašā kastē, kurā ir 1940., 1945. gada čekisti. Mēs esam visi samesti kopā. Mēs šai kastē būsim, un pēc desmit gadiem viens to attaisīs un teiks: “O, Gailis ir čekists!”
Nu kāds [diriģents Herberts fon] Karajans bija nacists? [Diriģents Vilhelms] Furtvenglers. Nu kāds nacists? Dabiski, ka ne! Bet viņiem šis zīmogs ir visu laiku – viņi sadarbojās ar nacistiem. Taču viņi vienkārši diriģēja. Furtvenglers diriģēja Hitlera dzimšanas dienā. Vai viņš kā Berlīnes galvenais diriģents varēja nediriģēt? Es uzskatu, ka ne.
Karjerists? Sauciet, kā gribat, jā, bet man mūzika un šī diriģenta karjera bija galvenais dzīvē. Tas nenozīmē, ka es būtu ar mieru iet pāri līķiem. Un man neviens neko nav prasījis, izņemot uzzināt, kādas NATO aktivitātes notiek Austrumeiropā. Tas tiešām ir smieklīgi.
*Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.
