Ances Eikenas darbs ir stāsts par viņas tēvu, arī par ticību, kā māksliniece saka: "Dažādajām tēva figūrām debesīs, kas manā gadījumā ir, kad tētis un opītis ir debesīs, tad kaut kur tur atnāk arī Dievs, tā tas samiksējas kopā." Izstāde, lai arī sāpīgs, ir veltījums vecākiem, tā ietver arī mīļumu, dievišķā saskatīšanu ikdienišķajā un vēsti par cilvēka mūžu. Alkoholisma izplatību māksliniece aptvērusi vien pieaugot: "Kad biju maziņa, man šķita, ka man tā ir, tad izrādījās, ka daudziem draugiem tā ir, [..] jebkurā vietā, kur es nonāku, gandrīz vienmēr ir kāds cilvēks, kuram ir šāda situācija ģimenē." Izstādes sākotnējais dzinulis bijušas bēdas par šo situāciju un vēlme radīt vietu, kur "kopā ar draugiem paraudāt, dalīt bēdu". Māksliniece vēlējusies parādīt arī to gaišumu, kas piemitis viņas tēvam, piebilstot, ka "laimīgais, ideālais" ģimenes modelis, kura trūkums liek justies nepareizi, nemaz nav standarts, bet gan retums un arī "nestandarta" ģimenes situācijās mīlestība ir klātesoša. "Es ne pret ko nemainītu savus vecākus, nekad!" saka Ance Eikena.
Mākslinieces redzējumā alkoholisma problēmas cēloņi ir nerunāšana, nespēja strādāt ar emocijām, mentālās veselības traucējumi un ekspektācijas, kādas sabiedrība uzliek tēviem: "Ja tu esi vīrietis, kam no bērnības ir audzināts, ka raudāt ir slikti, ka vīrietim jānodrošina ģimene, visam jābūt pārticībā, nedrīkst salūzt un nedrīkst būt grūti, tas beigās izveido apstākļus, lai nebūtu īsti laimīgs. Tas ir pietiekami liels smagums, un smaguma brīžos cilvēki tiecas pēc veidiem, kā izbēgt no realitātes." Caur tēva Minesotas programmas dienasgrāmatām Eikena atklājusi, cik piesātināta patiesībā bijusi viņas ārēji noslēgtā tēva emocionālā dzīve, tās dvēselisko skaistumu.
Izstādi veido teksti – Ances Eikenas tēva dienasgrāmatas, fotogrāfijas un mākslinieces uzbūvēta, tēvam veltīta kapela, gleznas, kas tapušas, sākot no vidusskolas laika, kad dzimusi doma par šādu izstādi, kā arī dažādi dzīves artefakti, veidojot dzejisku mijiedarbi.
Visos savos darbos māksliniece vēlas iekļaut vēstījumu par nebūšanu vienam, par pieņemšanu un būšanu mīlētam. Katrs skatītājs paņems to, kas viņam nepieciešams, saka māksliniece un piebilst: "Ir absolūti normāli, var arī aiziet uz manu izstādi un neko nejust, tas nekas, ka citi kaut ko juta, tas tā vienkārši ir."
Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.