Apmeklējuma rādītāji tiks sarēķināti tūlīt pēc izstādes slēgšanas, bet jau tagad var apgalvot, ka izstāde noritējusi ļoti veiksmīgi, raisot starptautisku ievērību. Tā ir arī ļoti labs piemērs Baltijas valstu sadarbībai, kas šādā mērogā mākslas jomā pēdējo reizi notika 1937. gadā.
“Mēs priecājāmies par tiem panākumiem un par atsauksmēm, kādas bija,” intervijā Latvijas Radio atzina Gerharde-Upeniece.
Viņa stāstīja, ka visu šo laiku bija daudz ļoti daudz privātu komplimentu, arī privāta kritika un ieteikumi, “bet, protams, vairāk ļoti daudz, pozitīva”.
Izstāde arī izpelnījās daudz publikāciju presē, un to no Amerikas ieradās apskatīt ne vien Mihails Barišņikovs, bet arī speciālisti no Ņujorkas Metropoles Mākslas muzeja, piemēram, Elisona Hokansone, kas speciāli devās uz Parīzi apskatīt Baltijas simbolismu kā kontekstu simbolismam. Šādi speciālistu apmeklējums ir īpaši nozīmīgi, jo tālāk viņi dos to vēsti jau savā kontekstā, piebilda Gerharde-Upeniece.
Apmeklētāju un publikāciju skaits Orsē muzejs apkopos pēc izstādes slēgšanas, bet “tagad ir emocijas, kas virmo, un mēs, esam, ļoti gandarīti”. Viņa pastāstīja, ka izstādes organizatoriem ir informācija, ka šajās pēdējās dienās ir ļoti lielas rindas, ļoti daudz apmeklētāju.
Liela daļa publikas ir francūži, bet gandarī arī tā publika, kas ir tāda eksotiska, piemēram, tie ir ķīnieši, japāņi, īstenībā mēs pat nezinām, no kādām vēl valstīm viņi ir ieradušies, un viņi ļoti ilgi pētīja, kur viņi ir ienākuši un kur atrodas Baltija.
“Viņi kaut kādā mērā ir pārņemti, jo viņi fotografējas, viņi pēta, lasa, viņi iedziļinās,” stāstīja Gerharde-Upeniece.
Viņa arī pauda, ka franču virskuratora darbu atlase attaisnojās, jo, iespējams, mēs paši izvēlētos citus darbus, bet franču kurators redz no franču puses, šis projekts ir nedaudz francisks, un kurators labi zina publiku un zina, kā Baltijas mākslinieku darbus pasniegt publikai.
Viņš arī rāda kontekstus un piesauc piemērus un salīdzinājumus, saiknes, kādā veidā mēs esam pamanāmi, redzami, mēs tam varam nepiekrist, bet tajā pašā laikā franču kurators ir skaidrojis, un šie darbi tagad ir tuvāki, skaidrāki, saprotamāki, mūsu māksla ir novērtēta, skaidroja Latvijas projekta vadītāja.
Nākamais solis ir šī simbolisma izstāde Igaunijā šī gada oktobrī, bet 2020.gadā iecerēts kopīgs Latvijas un Lietuvas projekts - lietuviešu versija un latviešu versija simbolismam.
Šis projekts ir kā paraugs tam, kādā veidā Baltija var sastrādāties, mums ir arī domas, ka varētu būt arī dažādi piedāvājumi, bet tie ļoti jāapsver, jāatceras, ka mēs jau esam visi četri muzeji kopā, kas atbild par šo projektu, bet tas nozīmē, ka sarunas turpināsies, sacīja Gerharde-Upeniece.
“Viss ir iespējams, mēs gaidām arī zināmā mērā lielos piedāvājumus, bet par tiem ir daudz par agru runāt,” viņa piebilda.
Savukārt Baltijas kontekstā sperts kultūrpolitisks solis, jo trīs Baltijas valstu kultūras ministri vienojas veidot Baltijas kultūras fondu, lai veidotu Baltijas kopīgus projektus. Un tieši šī izstāde ir veiksmīgas šādas sadarbības projekts. Iepriekšējo reizi šāda kopīga sadarbība notika 1937.gadā, kad bija kopīgs Baltijas valstu paviljons Tehnikas un mākslas izstādē Parīzē, stāstīja Gerharde-Upeniece.
