Pēc žilbinoša snieguma 2023. gada Pasaules kausa finālturnīrā, kur Latvijas izlase ieguva 5. vietu, šovasar Rīgā nācās samierināties ar zaudējumu olimpiskā kvalifikācijas turnīra finālā, un mērķis tikt uz Parīzi valstsvienībai palika nesasniegts. Banki gan lēš, ka iespēja spēlēt olimpiskajā kvalifikācijā būs arī nākotnē.
Uģis Brants: Kā klājas jūsu dārzam? Pēc Pasaules kausa teicāt, ka nebija pietiekami laika to pieskatīt.
Luka Banki: Daži cilvēki strādā dārzā, bet pats es veicu renovācijas darbus. Biju ļoti aizņemts sezonas laikā, bet šobrīd cenšos veikt uzlabojumus, kas gan prasa laiku. Iesaistīšos vairāk dārza darbos, kad mazināsies problēmas ar muguru.
Jūs esat bijis treneris gandrīz 40 gadu un pirms tam arī spēlētājs. Kā mainījies basketbols šo gadu gaitā?
Notikušas daudzas izmaiņas, kas saistītas ar noteikumu maiņu un spēlētāju spējām. Lielākās izmaiņas ir bijušas basketbola noteikumos. Ir pamainījušās laukuma dimensijas, jo trīspunktu līnija pārcelta tālāk, tāpat ieviests 24 sekunžu uzbrukuma laiks [FIBA turnīros ieviests 2000. gadā, iepriekš bija 30 sekundes uzbrukumam], astoņu sekunžu laikā jāpārvar centra līnija, ievadot bumbu savā laukuma pusē. Ieviesa noteikumu, ka nedrīkst pārturēt bumbu bez darbības [5 sekunžu pārkāpums], kas ietekmēja spēles dinamiku. Ne visas izmaiņas spēli ietekmējuši uz labo pusi. Īstie spēles mainītāji gan ir spēlētāji.
Basketbola spēle ir kļuvusi ātrāka, fiziskāka, atlētiskāka, ņemot vērā spēlētāju iemaņas, raksturus un tipus.
Arvien vairāk komandas spēlē uzbrukuma sistēmas "pieci ārā" (five out), kur visi spēlētāji ir spējīgi iemest, driblēt, tikt garām pretspēlētājam, tāpat daudzreiz mainīties aizsardzībā.
Vai jums patīk, kādā virzienā attīstās basketbols?
Patīk, jo notiek attīstība. Manuprāt, basketbols ir viens no visvairāk progresējošākiem sporta veidiem pasaulē.
Kāds ir spilgtākais notikums, ko esat piedzīvojis basketbolā?
Tādu epizožu ir daudz. Iespējams, pašam emocionālākais notikums bija iespēja ar Sjēnas "Montepaschi" [galvenā trenera amatā] uzspēlēt pret NBA [Nacionālās basketbola asociācijas] klubiem Sanantonio "Spurs" un Klīvlendas "Cavaliers". Mēs ar komandu bijām tūrē Amerikā, kur aizvadījām pārbaudes spēles. Man bija iespēja gan satikt treneri Gregu Popoviču [Sanantonio "Spurs galveno treneri], gan pavadīt laiku ar viņu ārpus basketbola laukuma. Ļoti, ļoti svarīga bija arī mana pieredze Pasaules kausā ar Latvijas izlasi.
Vai varat noraksturot sevi kā treneri un izvēlēto basketbola stratēģiju?
Tas ir darba ētikas un personības jautājums, kas man ļāvis ilgi noturēties basketbolā. Neesmu basketbola ģēnijs. Ticu, ka esmu ar pietiekami labu un radošu domu gājienu. Tas savā ziņā ir saistīts ar manu izcelsmi, jo esmu itālis un esam nedaudz kā mākslinieki. Man patīk sevi izaicināt.
Kā kļūt par veiksmīgu treneri?
Treneriem ir vajadzīgas iespējas. Katru dienu nepieciešams smagi strādāt un apliecināt savu varēšanu. Ir daudz labu treneru, kuri, piemēram, ir mazāk veiksmīgi nekā es.
Īpaši jaunajiem treneriem novēlu nezaudēt ticību sev, strādāt katru dienu un būt zinātkāriem.
Treneri var mācīties no spēlētajiem, treneriem, citu sporta veidu pārstāvjiem, bet svarīgi ir saglabāt zinātkāri, kaislību pret basketbolu un ticību sev. Beigu beigās gan ir nepieciešamas iespējas, lai varētu sevi pierādīt.
Kas ir nozīmīgākās lietas, vērtības, lai kļūtu par labu spēlētāju?
Ir jāstrādā smagi un jāspēj apstrādāt sniegto informāciju. Talants ir svarīgs, tā ir cilvēciska dāvana, bet tas ir jāizkopj katru dienu. Nenoticēt, ka esi sasniedzis savu augstāko līmeni, jo vienmēr ir vieta izaugsmei. Vienmēr jāatceras, ka ir kāds, kurš strādā smagāk un vēlas kļūt labāks par tevi. Šis jāpatur prātā, kad dodies trenēties, lai veiktu uzlabojumus.
Kuri bija jūsu autoritātes basketbolā?
Viens no galvenajiem mentoriem ir bijis Serdžo Skariolo [Spānijas izlases galvenais treneris]. Mūsu ceļi krustojušies jau ilgu laiku. Satiku Skariolo, kad viņš bija vēl jauns, perspektīvs, bet jau veiksmīgs treneris Itālijā. Viņš ir sekojis manai karjerai, atbalstījis mani, un mēs esam draugi. Itālijas trenerus ļoti labi reprezentējis Etore Messina [galvenais treneris klubā Milānas "Olimpia"]. Eiropas līmenī tas ir Zeļko Obradovičs [galvenais treneris klubā Belgradas "Partizan"], kurš ir ikona treneriem.
Kurš posms ir bijis grūtākais trenera karjerā?
Tādi bijuši vairāki. 1996. gadā beidzu trenēt jauniešus un izlēmu trenēt profesionāļus. Tas bija svarīgs, bet nedrošs laika posms. Biju viens no ievērojamākajiem jauno spēlētāju treneriem, bet nolēmu sevi izaicināt un darboties vīriešu profesionālajā basketbolā. Tā ir citādāka vide nekā jauniešu basketbolā. Labā ziņa, ka pirmā pieaugušo komanda bija no tās pašas organizācijas, kur vairākus gadus trenēju jauniešus. Vēl viens izaicinājums bija, kad mani pirmo reizi atlaida [2001. gadā komanda "Trieste"]. Biju jauns un veiksmīgs, lidinājos mākoņos.
Zaudējot darbu, sajutos kā mirējs un nebiju tam gatavs. Tā bija daļa no kopējā procesa jeb viens pakāpiens.
Kovida laikā man bija problēmas atrast laba darba iespējas. Latvijas izlase, Latvijas Basketbola savienība (LBS) pilnībā izmainīja manu karjeras perspektīvu tik neparastā manā dzīves posmā. Šis darbs un apkārt esošie cilvēki izmainīja manu redzējumu par basketbolu, atjaunoja pārliecību un ticību sev.
Kādi ir jūsu nepiepildītie sapņi?
Gribu padarīt laimīgus sev apkārtesošos cilvēkus. Vēlos, lai spēlētāji, ģimene, līdzjutēji būtu priecīgi un lepni par sasniegumiem basketbolā.
Kādas ir spilgtākās atmiņas par pirmo vizīti Latvijā?
Latvijā pirmo reizi ierados kovida laikā. Daudzi man bija teikuši, cik skaista ir Latvija, bet iepazīšanās sanāca dīvaina, jo ierobežojumu dēļ nedrīkstēju iziet no viesnīcas numuriņa. Drīkstēju pārvietoties no viesnīcas tikai uz arēnu vai lidostu. Kopumā gan tās bija ļoti produktīvas dienas. Satiku vairākus cilvēkus no basketbola saimes un no viņiem sajutu spēcīgu vēlmi revanšēties par iepriekš piedzīvotām neveiksmēm. Otrajā vizītē jau bija neliela iespēja apskatīt pilsētu, satikt vēl vairāk cilvēkue un izdevās sajust Latvijas un cilvēku būtību. Šī pieredze ir brīnišķīga, un esmu pateicīgs par to.
Sākot trenēt Latvijas izlasi, kāda bija jūsu vīzija, un kā tā ir mainījusies laika gaitā?
Latvijas izlasē bija neliela krīze, jo komanda nekvalificējās Pasaules kausa izcīņai un Eiropas čempionātam. Es šo sajutu un uzlūkoju kā iespēju. Man bija ticība, ka varu veikt uzlabojumus.
Mēģināju izmantot savas personības iezīmes, lai iedvesmotu, ietekmētu un virzītu Latvijas basketbola saimi, LBS.
Neskatoties, ka tā likās neiespējamā misija, devu pareizo impulsu, ka varam kvalificēties Pasaules kausa finālturnīram un uzlabot komandas pozīciju. Viss notika pamazām, bet darba process turpinājās nepārtraukti.
Pieļauju, ka skatījāties, kā Latvijas izlase spēlēja iepriekš. Kur bija pamatproblēmas?
Tas bija pārliecības jautājums. Skatījos iepriekšējās spēles, lai novērtētu spēlētājus un kādā stilā tiek spēlēts. Runāju ar [Robertu] Štelmaheru, [Ainaru] Bagatski, [Arni] Vecvagaru, lai saprastu vairāk un labāk par izlases piekopto spēli un tās filozofiju. Centos saprast, kāds spēles stils būtu piemērotākais un strādātu vislabāk. Man nebija jāparāda sevi, bet jāpanāk labākais no maniem spēlētājiem, lai viņi pierādītu sevi. Redzēju, ka izlases spēlētāji ir disciplinēti, trenējami, prasmīgi un, iespējams, vairāk tendēti uz uzbrukumu nekā aizsardzību. Vajadzēja izveidot sistēmu, struktūru, identitāti, kas palīdzētu komandai veiksmīgi sacensties pašā augstākajā līmenī.
Kā izlases galvenais treneris piedzīvojāt zaudējumu pašā pirmajā spēlē pret Poliju. Vai tas nesabojāja sākotnējās sajūtas?
Tā bija pārbaudes spēle, un Polija tobrīd bija viena no veiksmīgākajām komandām Eiropā. Mums bija eksperimentāla komanda, kurā bija daudz jaunu spēlētāju ar izņēmumu – Dairi Bertānu. Dodoties uz Poliju, bija daudz neskaidrību par komandas spējām, bet tur sapratām, ka spēlējam labu un efektīvu basketbolu. Piekāpāmies Polijas izlasei tikai pagarinājumā, neskatoties uz to, ka sastāvā bija daudz plašākai publikai nezināmu spēlētāju. Varējām arī uzvarēt spēli, bet aizmetām garām izšķirošo trīspunktu metienu. Pēc šīs spēles sapratu, ka ejam pareizā virzienā, lai izveidotu ko nopietnu un stabilu.
Ir pagājis nepilns gads, kopš ar Latvijas izlasi ieguvāt 5. vietu Pasaules kausā. Kāds ir jūsu kopsavilkums par turnīru?
Mēs uzrakstījām vienu no aizraujošākajām lapām basketbola vēsturē. Cilvēki pasaulē joprojām turpina runāt par Latvijas izlasi un tās spēli Pasaules kausā.
Nezinu, vai mēs spēsim atkārtot šādu sniegumu, bet Pasaules kausā viss saslēdzās un strādāja. Šis turnīrs manās atmiņās ieņem nozīmīgu vietu un ir viens no aizraujošākajiem notikumiem Latvijas basketbolā.
Atrodamies 6. vietā pasaules rangā ne tikai snieguma Pasaules kausā dēļ, bet visā atlases ciklā kopumā. Jāņem vērā, ka Pasaules kausā nespēlēja Kristaps Porziņģis, Jānis Strēlnieks, Rihards Lomažs, bet turnīrā satraumējās Dairis Bertāns. Neskatoties uz to, mēs spēlējām lieliski. Ir neliela nožēla, ka neizdevās redzēt komandu, uzspēlējot tās labākajā sastāvā. Kopumā par turnīru ir lieliska sajūta, bet ar nelielu rūgtuma piegaršu, jo zaudējām Vācijai ar viena metiena tiesu.
Vai uzskatāt, ka Latvija bija labākā komanda Pasaules kausā?
Bijām labākie kā komanda un ar labāko vienības identitāti.
Kāpēc komanda olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Rīgā nospēlēja viļņveidīgi?
Es pacentīšos paanalizēt kopējo šā turnīra pieredzi. Šis bija specifisks turnīra formāts ar īsu sagatavošanās posmu. Daži spēlētāji ieradās pēc garas un pārbaudījumiem pilnas sezonas, kurā bija traumēti un uzkrājuši nogurumu. Spēles kvalitāte un fiziskā kondīcija nebija labākā. Mūsu spēlētajā basketbolā nepieciešama ātruma un atlētisma kombinācija. Nebijām tik labi kā iepriekš. Bija arī problēmas ar traumām, bet teikšu, ka tā bija arī problēma citām komandām. Man patika, kā iesākām turnīru pret Gruziju [uzvara 83:55]. Nākamajā dienā bija lielas problēmas pret Filipīnu izlasi [zaudējums 80:89], kura bija atpūtusies un spēlēja aktīvi. Apskatoties citus kvalifikācijas turnīrus, parādās līdzīgas iezīmes. Piemēram, Horvātija pirmajā spēļu dienā uzvarēja Slovēniju, bet nākamajā zaudēja Jaunzēlandei. Savā ziņā šādos turnīros klājās kā amerikāņu kalniņos, jo spēlētāji bija noguruši, daži ieradās uzreiz pēc klubu sezonas un nebija atpūtušies. Viņiem nebija iespējas pēc sezonas sevi savest kārtībā. Turnīra formāts bija ļoti prasīgs.
Mums ir jāpieņem šis rezultāts un jāanalizē, ko varam izdarīt labāk un kā virzīties tālāk.
Mums ir pasaules topa komandas reputācija, un tas mani dara ļoti lepnu. Neilgi pirms turnīra uzzinājām, ka nespēlēs Porziņģis, un Gražulis vēl nebija atlabis. Mums nav tik lielas spēlētāju selekcijas iespējas kā Francijai, Itālijai vai Grieķijai, kur var piesaistīt lielu skaitu profesionālu spēlētāju. Mēs nebijām labākajā sastāvā. Cita veida turnīros pierādījām, ka spējam pielāgoties. Godīgi sakot, šoreiz mums bija problēmas aizvadīt divas spēles divās dienās, jo otrā vienmēr bija ar zemāku spēles kvalitāti. Abās zaudētajās spēlēs aizvadījām sliktu pirmo ceturtdaļu un neparādījām savu spēku, jaudu, lai atgrieztos spēlē. Iespējams, vainīgs bija arī mentālais nogurums. Tur ir vieta analīzei. No otras puses, kā es varu prasīt Artūram Žagaram parādīt to pašu iedvesmojošo sniegumu, ko iepriekšējā vasarā, jo viņam bija nopietna trauma un ilga rehabilitācija. Sezonas ietvaros [Rolandam] Šmitam bija vairāk nekā 80 oficiālu spēļu. Rodions Kurucs ieradās pēc Spānijas ACB līgas fināla un FIBA Čempionu līgas TOP4 spēlēm. Es un mana komanda analizēs šo kvalifikācijas turnīru.
Kāpēc mums neizdevās spēle pret Brazīliju olimpiskās kvalifikācijas turnīra finālā [69:94]?
To nav viegli precīzi izskaidrot. Brazīlija aizvadīja vienu no labākajām spēlēm komandas vēsturē. Viņi spēlēja iedvesmojoši un uzbruka ar labu metienu precizitāti. Bijām neapmierināti, kā iesākās spēle, jo jau sākumā zaudējām ar lielu starpību, bet nav viegli tikt atpakaļ, ja tavs prāts un ķermenis ir noguruši. Brazīlijai bija nedaudz vairāk laika sagatavoties finālspēlei. Viņiem arī bija citāda komandas uzbūve nekā mums. Viņiem bija meistarīgi spēlētāji un labi metienu izpildītāji, kas parasti ir mūsu stiprā puse, bet finālā tā nebija. Brazīlija spēlēja labāk par mums, un mūsu sniegums finālā nebija tāds, kādu gaidījām. Nevēlos gan, lai šis zaudējums aizēnotu visu labo, ko esam panākuši trīs gadu laikā.
Vai finālspēlē bija moments, kas varbūt iezīmēja iespēju atspēlēties?
Otrās ceturtdaļas noslēgumā ticēju, ka puslaikā varējām doties uz ģērbtuvēm ar mazāku rezultāta starpību. Pietrūka nedaudz labākas koncentrēšanās. Puslaika pārtraukumā teicu spēlētājiem, lai nezaudē pārliecību un turpina spēlēt kā otrajā ceturtdaļā. Veids, kā spēlējām otrajā ceturksnī, parādīja, ka mums ir iespēja atspēlēties. Turnīrā jau pierādījās, ka pat tik spēcīgai komandai kā Brazīlija gadās kritumi. Neaizmirsīsim, kā viņi sāka pusfināla spēli pret Filipīnām [12:22 pēc pirmās ceturtdaļas]. Diemžēl trešajā ceturtdaļā Brazīlija atkal dominēja gan fiziskā, gan tehniskā izpildījumā, un tā bija spēles atslēga. Ja noslēdz trešo ceturtdaļu, esot zaudētājos ar astoņiem vai deviņiem punktiem, tad vēl ir iespējas atspēlēties. Pēdējās desmit minūtēs atspēlēt mīnus 20 ir ļoti grūti.
Kāpēc pēdējās divās turnīra spēlēs Jānis Strēlnieks nospēlēja tikai piecas minūtes, bet iepriekš viņam bija krietni nozīmīgāka loma [18 minūtes vidēji pirmajās divās spēlēs]?
Viņam bija problēmas ar paceles cīpslu. Viņš lūdza, lai pasaudzē viņu otrajā puslaikā spēlē pret Kamerūnu, jo baidījās, ka varētu būt nopietns savainojums. Novērtēju, ka, neskatoties ne uz ko, viņš bija ar mums finālā. Esot zaudētājos ar mīnus 20,
nebija jēgas riskēt ar spēlētāja veselību, lai savainojumu padarītu vēl nopietnāku. Ja spēle būtu līdzvērtīgāka, tad Strēlnieks mums palīdzētu.
Kāpēc sastāvā neiekļuva Anžejs Pasečņiks un Mārcis Šteinbergs?
Mums ir tikai 12 vietas komandas pamatsastāvā. Ja uzvari, tad esi veicis labu sastāva izvēli. Ja zaudē, tad esi kļūdījies. Viss ir tik vienkārši. Tas ir mans darbs, un saskaros ar šādām situācijām. Galvenajam izlases trenerim ir jāizvēlas tie 12 spēlētāji un personības, kuri ir atbilstoši konkrētajā situācijā.
Vai ir nepieciešams palielināt turnīriem piesakāmo spēlētāju skaitu?
Es tiešām domāju, ka ir bezjēdzīgi atstāt spēkā noteikumus, ka turnīram var pieteikt tikai 12 spēlētājus, ņemot vērā pašreizējo spēles līmeni. Šobrīd noteikumi neparedz, ka ir iespējams aizvietot traumētu spēlētāju. Kvalifikācijas turnīrā bija vairāki traumu gadījumi, piemēram, Filipīnas ieradās 11 spēlētāju sastāvā, jo viens no spēlētājiem satraumējās īsi pirms turnīra, brazīlietis [Rauls] Neto savainojās pirmajā spēlē, Strēlniekam un Žagaram bija turnīrā iegūtas traumas.
Noteikumu izmaiņu gadījumā tādi labi spēlētāji kā Pasečņiks, Šteinbergs, Šiliņš varētu aizstāt kādu no traumētajiem un iekļūt komandas divpadsmitniekā.
Būtu nepieciešams, lai komanda turnīram varētu pieteikt vismaz 15 spēlētājus.
Ko varam paņemt no šī turnīra, lai 2025. gadā veiksmīgāk nostartētu Eiropas čempionātā Rīgā?
Ir ļoti grūti salīdzināt šos turnīrus, jo "EuroBasket 2025" būs cita tipa turnīrs. Būs cits norises laiks – augusta beigas un septembra sākums. Izvērtēsim zaudējumu Brazīlijai, bet
"EuroBasket 2025" būs pavisam cits stāsts. Tas nenozīmē, ka būsim veiksmīgi šajā turnīrā, bet mums būs vairāk laika kopā strādāt.
Gluži kā citām izlasēm. Es sagaidu, ka tur redzēsim labāko versiju Grieķijas, Serbijas, Turcijas, Itālijas, Spānijas un citām spēcīgām izlasēm. Es tiešām ceru, ka nākotnē Latvijas izlasei atkal būs iespēja spēlēt olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā.
