Rīkotāju nodrošinātie autobusi spēļu dalībniekiem un iesaistītajām personām ir apliecinājuši sevi kā gana uzticams transports, lai gan te tāpat reizēm grafikā gadās kavējumi vai robi. Par to ir nācies pārliecināties arī sportistiem - Toms Skujiņš kopā ar citiem šosejas riteņbraucējiem devās uz treniņu, un autobuss viņus nogādāja neīstajā galamērķī. Lielajam autobusam Parīzes centrā izkļūt no strupceļa ir tikpat viegls uzdevums kā medību taksim apgriezties āpša alā. Riteņbraucēji vajadzīgajā vietā, protams, nonāca un treniņu varēja nobraukt, bet ar pamatīgu aizķeršanos.
Arī žurnālistiem paredzētie lielie autobusi uz sacensību vietām Parīzes centrā reizēm galapunkta tuvumā met dīvainus lokus, liekot šaubīties, vai vadītājiem ir vienots priekšstats par apstiprināto maršrutu. Piemēram,
atsevišķā reizē autobuss uz Konkordijas laukumu, kur spēlē Latvijas 3x3 basketbola izlase un risinājās BMX frīstails, izbrauca caur Luvras pagalmu gluži kā savulaik Luija XIII kariete.
Ar īpašu komfortu pilsētas autobusi neizceļas - gaisa kondicionētāju nav, un dienās, kad gaiss uzkarst virs 30 grādiem, parīzieši un īpaši parīzietes apvēdina sevi, izmantojot dzesēšanās nolūkam jebkādu puslīdz atbilstošu priekšmetu. Arī autobusu kustības grafiks vismaz piepilsētās pastāv šķiet tikai tādēļ, ka vietvara ir dzirdējusi par šāda risinājuma atbilstību labajai praksei. Atbraucēji no valstīm, kur sabiedriskais transports var noderēt pulksteņa precizitātes pārbaudīšanai, Parīzē sākotnēji pašķendējas, un vēlāk cenšas pieņemt situāciju gluži kā neietekmējamu dabas parādību. Tomēr pat pēc nedēļu ilgas uzturēšanās Parīzē punktuālākiem viesiem gadās sadusmoties pašiem uz sevi, neviļus pieskaņojot plānus mītiskajam transporta grafikam, kas reizēm nekādi nesaistās ar realitāti.
Iespējams, paši franči zina, kur informēties par savu autobusu likteņgaitām, bet citi var zīlēt visos sev zināmajos veidos, kādēļ vajadzīgā maršruta transports pusi dienas nemaz neuzrodas. Taisnības labad jāpiebilst, ka ne jau tikai kritiku pelnījusi autobusu dzīves kārtība. Vadītāju un pasažieru attiecības ir daudz ciešākas, un katra braucēja sasveicināšanās ar šoferi iekļaujas nerakstītajā attiecību kodeksā. Tāpat nav nekas neparasts, ja mazliet aizkavējušos pasažieri vadītājs netālu no pieturas uzņems salonā, stāvot krustojumā pie sarkanās gaismas.
Iespējams, neformālāko kārtību autobusu satiksmē veicina apstāklis, ka liela daļa pieturu Parīzes piepilsētās ir pēc pieprasījuma.
Tas nozīmē braucēja paša atbildību sekot maršrutam, lai vajadzīgajā brīdī nospiestu brīdinājuma signālu, piesakot vēlmi izkāpt nākamajā pieturā. Reakcija reizēm ir nepieciešama gluži kā sprinterim 100 metru skrējiena startā, jo attālums starp pieturām dažreiz nepārsniedz tieši tik garu distanci. Arī mērojot ceļu no Šarla de Golla lidostas, nevajag paļauties, ka vajadzīgo izkāpšanas vietu varēsiet aprēķināt, skaitot pieturas, kur autobuss ceļā apstājies. Ja neviens nav pieteicies izkāpt un pieturā neviena nav, autobuss pat nesamazinās ātrumu.
Vēl netīkamāka mācība ir apgūt šāda veida braukšanas prasmes, gaidot pieturā pēc pieprasījuma (tām nav nekāda īpaša apzīmējuma). Ja, autobusam tuvojoties, nepacelsi roku, tā arī paliksi pieturā un varēsi tikai apbrīnot transporta līdzekļa daiļās formas mugurpuses skatā. Ja gadīsies tikai mazliet aizsapņoties, bet reakcija uz autobusa parādīšanos nebūs zudusi pilnībā, diezgan droši var rēķināties, ka vadītājs cirtīs pa bremzēm, un tad mazliet būs jāpieskrien, lai laimīgi tiktu salonā. Biļetes iegādi gan nevajadzētu aizmirst - pārkāpējus biedē ar soda naudu līdz 200 eiro.
Iepriekšējās olimpiskajās spēlēs rīkotāji ļoti centās sevi apliecināt ar oficiālo autobusu īpaši zaļo statusu un draudzību videi. Tokijas spēlēs jaunākais modes kliedziens bija ūdeņraža dzinēja autobuss, savukārt Pekinas ziemas spēlēs pirms pāris gadiem līdzīga tehnoloģija jau dominēja. Vienlaikus tā paredzēja pienākumu vadītājam galapunktā ar āmuru atskaldīt zem izpūtēja uz asfalta uzkrājošos uzledojuma paugurus, jo ūdeņraža pārtapšana ūdenī pamatīgos mīnusa grādos nepaliek bez sekām.
Franči autobusu izvēlē rīkojušies ļoti praktiski - olimpiskajās spēlēs lielākoties kursē ar biogāzi darbināmi braucamie.
Gadās arī pa kādam elektriskajam busam, bet drīzāk izņēmuma statusā. Francija vismaz pagaidām acīmredzami nav ļāvusies arī sajūsmai par taras depozīta sistēmu, un arvien mudina patērētājus tukšās pet un stikla pudeles izmest atsevišķos konteineros. Konservatīvā pieeja atklāj arī blaknes - pilsētvidē nonākušo skārdeņu un pudeļu daudzumu varētu vēlēties mazāku, lai arī nemitīgā drazu jūklī parīzieši neslīkst.
Protams, autobuss nav vienīgais sabiedriskais transports Parīzē, vienīgi tam lielākoties piedien pasažieru apkalpošana pēdējā posmā līdz galamērķim. Ar nepacietību olimpisko spēļu noslēgumu gan jau gaida privātā autotransporta lietotāji, kam galvaspilsētas lielajās autostrādēs pagaidām jāsaspiežas, izbrīvējot pa vienai joslai katrā virzienā olimpiskajam transportam. Parīzieši ierobežojumus ievēro ļoti apzinīgi - iespējams, par to gādā uz ceļiem izvietotās videokameras un 135 eiro sods tiem, kas nespētu noturēties pret kārdinājumu izrauties no sastrēguma nežēlīgās gravitācijas neatļautā veidā.
Katra diena arvien tuvina parīziešu laimes brīdi - vairs tikai nedaudz vairāk kā nedēļa atlikusi līdz olimpisko spēļu noslēgumam.
Tomēr olimpisko spēļu Parīzei arī pietrūks - to apliecina skatītāju pilnās tribīnes gandrīz visās spēļu norises vietās,
turklāt tikai Ķīna ir spējusi izcīnīt vairāk zelta medaļu nekā mājinieki.