Barona Pjēra de Kubertēna ideja sākotnēji un ilgi tika interpretēta nepareizi, – ka galvenais olimpiskajās spēlēs esot piedalīties. Patiesībā galvenais ir piedalīties cīņā par uzvaru, kaut, saprotams, uzvarēt nevar visi. Jācīnās, jākonkurē ar pašiem labākajiem – tad galvenā ideja būs īstenota un neviens nepārmetīs atlētam vai komandai olimpisko tūrismu.
Spēles tuvojas beigām, un faktiski par pagaidām visaugstvērtīgāko rezultātu būtu uzskatāma Toma Skujiņa 5. vieta šosejas riteņbraukšanā lielā konkurencē. Tas vienā no prestižākajiem individuālajiem veidiem un pašā grūtākajā disciplīnā. Turklāt vairākām riteņbraukšanas lielvalstīm komandā varēja būt pat četri riteņbraucēji, mūsējiem tikai viens Skujiņš. Tomēr viņš bija galvgalī, jau iebraucot trijos noslēguma apļos Monmartrā un reāli cīnījās par medaļu līdz pēdējiem metriem. Aktīvs, fiziski spēcīgs un izturīgs, viens pret daudziem konkurentiem.
Skujiņu pat var zināmā mērā salīdzināt ar Romāna Vainšteina paveikto – uzvaru pasaules čempionātā 2000. gadā Francijā,
kur Latvijas komandā viņam bija tikai viens palīgs Arvis Piziks. Lielvalstīm pasaules čempionātos tikmēr ir vēl lielākas komandas nekā olimpiskajās spēlēs. Tas bija un paliks kā mazs brīnums riteņbraukšanas vēsturē. Vainšteinam bija gan izturība, gan teicamas sprintera dotības, bet vienalga – šāds iznākums bija negaidīts, toties ļoti patīkams mūsu līdzjutējiem. Toms teju vai atkārtoja kaut ko līdzīgu, nu tikai nedaudz tālāk no iespējamās medaļas un Remko Evenpūla.
Saprotams, daudzi cerēja uz medaļu 3x3 basketbolā, bija teicams sniegums grupu turnīrā un visas septiņas uzvaras. Uzreiz sasniegts pusfināls, bet diemžēl izšķirošajā dienā vai nu mūsējie nebija tik labi un arī veiksmīgi metienos kā iepriekš, vai arī sāncenši vienkārši bija labāki. Galvenie favorīti serbi Tokijā arī grupu pabeidza bez zaudējumiem, toties piedzīvoja negaidītu neveiksmi pusfinālā. Nu līdzīgs stāsts, kaut kopējā uzvaru un zaudējumu bilance Parīzē mūsējiem bija pat labāka nekā Tokijā. Toties abi zaudējumi izslēgšanas cīņās, un tas pasaka visu – 4. vieta. Puiši cīnījās, darīja ko varēja, atdeva visus spēkus, bet tāds nu ir šis sporta veids. Jābūt labākajiem konkrētajā un visai īsajā spēles brīdī. Dažas neveiksmīgas epizodes (vai pretiniekiem veiksmīgas) var visu izšķirt 10 minūšu tīrā laika spēlē.
Visi, kas piedalījās olimpiskajās spēlēs, bija godam izcīnījuši tiesības to darīt, tāpēc nevajadzētu runāt par olimpisko tūrismu.
Cita lieta, ka ne visiem izdevās paradīt cerēto sniegumu Parīzē. Var neiegūt medaļas, var pat būt tālu no laureātiem, bet, ja sasniegts paša labākais rezultāts, tad pārmetumi ir lieki. Vai tam ir kādi objektīvi vai subjektīvi iemesli, bet kopumā mums panākumu individuālajos veidos kļūst arvien mazāk. Arī delegācija Parīzē nebija liela (vismaz pēc sportistu skaita). Vai vainīga sporta sistēma, vienkārši neveiksmīgas dienas, psiholoģiskā sagatavotība, – iemesli jāmeklē nedaudz vēlāk un vēsu prātu. Bija sportisti, kas nepievīla un pat iepriecināja, bet bija arī pretēji piemēri. Cerība mirst pēdējā, bet Latvijai gan tā pastāv vēl tikai ceturtdien vakarā, kad svarus cels Ritvars Suharevs…
Visbeidzot, bet tomēr būs aizvadītas īstas olimpiskās spēles, kas iepriekš nebija iespējams kovida pandēmijas dēļ. Skatītāju milzīga interese klātienē, lieliska atmosfēra, pārpildītas tribīnes, daudz citu notikumu ārpus sportiskā, olimpiskās spēles jūt ik uz soļa (ko gan neteikt par Parīzes nomalēm, kur atrodas arī starptautiskais TV raidorganizāciju centrs IBC un netālu izmitinājušies arī mazāko un ne tik bagāto valstu žurnālisti. Kopumā gan izcila atmosfēra Parīzes centrā un pie arēnām.
Daudzi jau tagad izsaka domu, ka Losandželosai pēc četriem gadiem būs grūti noturēt tik augsti pacelto latiņu.
Ne organizatoriskajā ziņā, bet galvenokārt ar to domātas sacensības lieliskās pagaidu arēnas blakus izciliem kultūras pieminekļiem vai Parīzes simboliem. Vairāki notikumi Eifeļa torņa pakājē, tāpat pie Versaļas pils, olimpiskā lāpa-balons Tilerī dārzos, neparastā atklāšanas ceremonija un daudz kas cits. Tas papildus dod smeķi un emocionālo lādiņu ikvienam, kas vien piedalās. Vienalga – kā atlēts, treneris, tiesnesis, žurnālists vai parasts skatītājs. Spēles notiek, un svētki Parīzē turpinās.