Sporta studija

Sporta studija. Hokejs un brāļi Lielbārži

Sporta studija

Naivais jautājums: Vai kāds var tikt pie hokeja biļetes 4. maija izlases spēlē?

Studijas viesi - Daniels un Bruno Lielbārži

Pirmā uzvara ļauj pārskatīt sezonas mērķus. Brāļi Lielbārži satricina blakusvāģu motokrosa pasauli

Spīdoši sezonu pasaules čempionātā blakusvāģu motkrosā ir sākuši brāļi Daniels un Bruno Lielbārži. Jūlijā viņi svinēs 18. dzimšanas dienu, bet aprīlī Portugālē abi kļuva par pasaules čempionāta vēsturē jaunākajiem sacensību uzvarētājiem, kas rosina ekipāžu tiekties pēc augstākiem sasniegumiem arī sezonas kopvērtējumā.

Pagājušajā sezonā brāļi pirmo reizi kāpa uz pjedestāla augstākā pakāpiena un deklarēja, ka nākamajā sezonā par vadošo trijnieku vēlas cīnīties arī sezonas kopvērtējumā. Sākuši braukt ar kvadracikliem, jau sešu gadu vecumā pirmo reizi kāpa blakusvāģī. Pie stūres brauc Daniels, kulbā – Bruno.

Dāvids Ernštreits: Jūsu 101. numurs – tur laikam ir kaut kāds zemteksts? Kā nonācāt pie 101.?

Daniels Lielbārdis: Gribējām patiesībā 82., bet tajā sezonā ar to brauca Etjēns Bakss. Tad domājām, ka vienā sezonā, kad bija 10–11 gadi, braucām ar 101. numuru. Tāpēc arī izvēlējāmies to numuru.

Kāds bija stāsts par 82.?

Bruno Melbārdis: Mums ļoti patika, kā [Etjēns] Bakss ar Kasparu [Stupeli] brauca. Mēs tā kā gribējām mazāk līdzināties viņiem, tāpēc 82..

Kaspars Stupelis jums arī pirmos soļus palīdzēja spert motokrosā. Vai tas nāk no viņa – tas izlieciens kantējot?

B.L.: Es domāju, ka jā – daļēji tas noteikti visiem braucējiem nāk no Kaspara, bet tagad jau tas ir iegājis tik traki visiem, ka, ja tā nedara, tad citi domā, ka tu kārtīgi nekantē, ja neliec ārā vienu roku.

Brāļi Daniels un Bruno Lielbārži
Brāļi Daniels un Bruno Lielbārži

Portugāle, Madona, Aizpute, Madona, Zaķusala – tāda apmēram ir pēdējā nedēļa. Laikam jau atbraukt uz Rīgu vispār nav nekādu problēmu pēc jūsu grafika?

D.L.: Tagad jau vispār liekas, ka divas stundiņas ceļā uz Rīgu tik ātri paiet.

Nav tā, ka mēs pirmoreiz tiekamies, bet katru reizi, kad šīs tikšanās notiek, es pētu fotogrāfijas. Nav tik vienkārši jūs atšķirt. Cik bieži ar to nākas saskarties sadzīvē? Skolā, sacensībās – vai konkurenti jūs atšķir?

B.L.: Mēs jau pie tā esam tik ļoti pieraduši, ka to pat nejūtam, bet tas notiek katru dienu. Sajauc arī sacensībās.

Skolā klases biedri, kuri katru dienu ar mums runā, varbūt mūs nesajauc, bet skolotājas, kuras katru dienu mūs neredz – gan sajauc.

Atgriežamies Portugālē - 4000 kilometru no jūsu dzimtās Liezeres, no Madonas puses. Vai bijāt visi tajā lielajā notikumā klāt aizbraukuši?

D.L.: Jā, bijām pilnībā visi.

Mums komandā bija 10 cilvēki, tāpēc lielajā fūrē bija jāsaspiežas.

Visi brauca ar vienu mašīnu?

D.L.: Nē, citi atlidoja, mēs ar ģimeni braucām ar mašīnu. Visi ielidoja, bet tur tāpat trīs dienas kopā jāpavada, nav jau, kur aiziet.

Tā sadzīve ļoti kompakta? Gulēšanai pietika visiem vietas?

B.L.: Jā, mums fūrē ir vieta apmēram 10 cilvēkiem, tāpēc nebija tik traki. Tā kā visi esam draudzīgi un nav pirmā reize, kad satiekamies, tad tā vienkāršāk ir.

Portugālē uzvara pasaules čempionāta posmā - vai emociju ziņā varēja prognozēt, ka tā būs? Vai šis brīdis jūs pārsteidza, paņēma ar kaut ko?

D.L.: Kaut kādā ziņā dziļi iekšā varēja just jau pēc Francijas un Holandes čempionāta, ka ir kaut kāda iespēja, ka mēs varam uzvarēt, bet mēs to patiesībā negaidījām. Pēc kvalifikācijas laikam jā, bet patiesībā pat negaidījām. Kad uzvarējām pirmajā braucienā, iekšēji bijām priecīgi, bet nevarējām to parādīt,  jo nogurums bija ļoti liels.

Bruno, vai to var iztēloties? Jūs bijāt uz pjedestāla pagājušajā sezonā, bet būt uz pirmā pakāpiena, kad visi ir zemāk, droši vien ir kaut kas jauns.

B.L.: Jā, mēs jau šogad domājām, ka varbūt kādreiz uzkāpsim, bet negaidījām, ka tas būs tik ātri. Tāpēc pārsteigums bija ļoti liels, bet bija grūti izbaudīt. Pēc abiem braucieniem bija tāds nogurums, ka bija grūti to izbaudīt. Mēs tikai pēc tam aptvērām...

Ģimene - tētis, mamma, mazais brālis?

D.L.: Jā, viņi arī bija ļoti priecīgi, bet, kad runājām pēc tam, mēs jau kaut kā iekšēji drusku gaidījām. Tāpēc

nebija tā, ka pēkšņi kaut kas notika, bet jau drusku visi iekšēji gaidīja, ka tas var notikt.

 

Brāļi Liebārži uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena
Brāļi Liebārži uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena

Pirmais brauciens – jūs trasē apdzināt esošo pasaules čempionu, kurš brauc nevis ar 101., bet ar pirmo numuru uz sarkanas plāksnes. Tāds būs jums droši vien tagad...

D.L.: Jā, nākamajā posmā.

Tas brīdis nav tāds, ka kaut kas vienkārši sagadās. Tas tomēr kaut kādā mērā ir statusa apliecinājums.

D.L.: Jā, braucot aiz viņa [beļģa Marvina Vanlušena] patiesībā bija tāda dīvaina sajūta. Viņš ir daudz ātrāks, tā ka pat nevaru pietuvoties. Tagad braucot, liekas, ka viņš lēni brauc, jo mums ir tik liels ātrums, ka var redzēt, kur viņš pat ir lēnāks. Tā sajūta bija ļoti forša, ka tu apdzen braucēju, kas ir pasaules čempions.

Otrais brauciens – jūs tā kā gājāt pa trešo vietu, tad tieši pagājušā gada čempionam Vanlušenam priekšpēdējā aplī apstājās mocis. Jūs šādā veidā finišējāt otrie. Tur kaut kas mainījās spēku samēros? Jūs paši bijāt lēnāki, viņi ātrāki?

B.L.: Jā, mēs startā aizgājām kā trešie. Vanlušens izcēla startu un Hermanis mums vēl bija priekšā. Mēs 10 minūtes mēģinājām apdzīt Hermani, un tad jau Vanlušens bija aizbēdzis kādas septiņas sekundes. Pēc 10 minūtēm mūs nedaudz iztraucēja atpalicēji, tad mēs jau atpalikām trīs sekundes. Tad Daniels tieši prasīja, vai mēs varēsim, bet es jau biju diezgan noguris, teicu, ka nezinu, jo trase jau bija diezgan izsista. Tad

mēs sapratām, ka sezona vēl ir ļoti ilga, vēl ir pats sākums, nevajag neko riskēt, vienkārši nobrauksim līdz galam pa trešo vietu.

Tāda jau zināma brieduma pakāpe. Pieņemt lēmumu, neskriet pa galvu, pa kaklu...

D.L.: Jā, jo arī tajā sestdienā un svētdienā diezgan daudzi braucēji jau nokrita. Tas ir pirmais posms, sezona ir diezgan gara. Būs vēl citas cīņas.

Pēc šīm sacensībām no līderiem, no veciem bukiem ne viens vien teica, ka šis stāsts ir par čempionātu, nevis vienām sacensībām. Nezinu, vai tas bija tēmēts uz jums, jaunajiem – skrienat, skrienat... Kā jūs skatāties uz čempionātu kopumā?

D.L.: Šogad ir 10 posmi. Varēja būt 12, tas būtu labāk, bet 10 posmi arī ir salīdzinoši diezgan daudz. Divas trases mums nav zināmas, kur mēs nekad neesam braukuši. Izskatās, ka būs riktīgi laba sezona.

Mani neliek mierā tie 4000 kilometru, kas jānobrauc vienā virzienā. Ceļa plānotājs parādīja 42 stundas bez apstājas. Kā jums izskatās šī sezona? Šis droši vien bija tālākais posms. Attālumi jums uz sacensībām ir ļoti lieli veicami, braucot ar auto.

B.L.: Šogad jau ir nedaudz labāk, jo daudz kur tētis aizbrauca nedaudz ātrāk, un mēs aizlidojām līdz Beļģijai. Tad mums tikai jābrauc no Beļģijas, lai katru reizi nav jābrauc no Latvijas. Mums ir skola, tāpēc mēs mēģinām vairāk laika pavadīt Latvijā, lai var paspēt skolā visu izdarīt un nav jābrauc ar fūri jau trīs dienas iepriekš.

Šajā reizē gan braucāt?

D.L.: Nē, šajā reizē mēs arī aizlidojām uz Beļģiju, tad no turienes mūs tētis paņēma. Arī mājās no Beļģijas aizlidojām.

Par tēti ir jautājums – vai šosezon ir lielāks atbalsts? Mehāniķi, atbalsta personāls? Pagājušogad likās, ka viņš dara pilnīgi visu – gan stūrē, gan skrūvē, gan baro, gan plāno.

B.L.: Tagad ir apmēram tas pats, bet ir nedaudz labāk ar sponsoriem.

Tagad ir arī mehāniķis, kurš katru reizi ir uz visiem pasaules un Latvijas čempionāta posmiem. Tāpēc tētim tagad ir nedaudz vieglāk, bet viņš vēl joprojām visu dara pats.

Izturību ģimenei. Vairākkārtējs pasaules čempions, kantētājs Bens van den Bogārds pēc sacensības nekautrējās intervijā pateikt, ka, savā starpā runājot par jums, saucot jūs par "little bastards" – mazajiem bastardiem, nezinu, kā to latviski solīdāk pateikt. Vai jūs jūtat tajā vidē, ka esat visu laiku jaunākie? "Čaļi, ko jūs te vispār darāt? Ar kādām tiesībām?"

D.L.: Šogad vairs nē, bet pagājušogad sezonas sākumā varēja to izjust, ka daži ar mums tik daudz nerunā, bet visi tie topa braucēji saprot, ka mēs iesim uz augšu, cīnīsimies par pirmajām vietām. Tad viņi ar mums runā un attiecības ar visiem būs labas.

Kā ir ar savējiem? Mums daudz gadu ir pagājis, kopš latviešu ekipāža uzvarējusi. Liekas, brāļi Daideri 2011. gadā – tā ir pēdējā reize, kad divi latvieši brauca vienā ekipāžā un izcīnīja uzvaru. Jūs tajā gadā pirmoreiz uz kvadracikla uzkāpāt piecu gadu vecumā. Milzīgs laiks ir pagājis. No viņiem jūs saņemat kādus padomus? 

B.L.: Tagad jau vairs īsti nē, bet kādreiz, kad mums bija 12, 13, 14 gadi, tad noteikti jā. Atnāca Lauris, parādīja dažas lietas un izstāstīja.

Lauris Daiders, brālim kantētājs...

B.L.: Jā, izstāstīja mums dažas lietas, bet tagad vairs īsti tā nav. Mums vienkārši ir draudzīgas attiecības. Tā kā viņi ir no Liezeres, mēs ikdienā satiekamies un sacensībās arī noteikti parunājam.

Vai mums ir izredzes Latvijā beidzot redzēt atkal pasaules čempionāta posmu? Šogad ir tas variants, ka nav ne Igaunijā, ne Latvijā.

D.L.: Jā, mēs jau pagājušogad teicām, ka šogad vajadzētu noteikti uztaisīt Latvijā. Šogad nesanāca uztaisīt, bet mēs esam dzirdējuši…

Čempionāta rīkotājiem teicāt?

D.L.: Jā, esam dzirdējuši, nav simtprocentīga patiesība, bet viņi teica, ka

nākamgad noteikti būs Latvijā pasaules čempionāta posms. Kurā trasē – vēl nezinām.

Kur jūs gribētu braukt?

B.L.: Noteikti gribētos Cēsīs, jo tā būtu vēsturiska trase, bet mēs piekristu arī, ja būtu Stelpē.

Par jums pašiem – kas ir pielikts, lai 17 gados tās 30 minūtes plus divus apļus varētu izturēt līdz galam? Bruno jau atzinās, ka otrajā braucienā mazliet raibs gar acīm gāja. Tā jau laikam vienmēr iet uz beigām, vienalga kādā vecumā.

D.L.: Jā, tas bija pirmais posms. Es domāju, pirmajā posmā visiem ir sajūta, ka ziemā tu neko neesi darījis. Ziemā to pašu darījām, ko pēdējos divus gadus – trenējāmies vieglatlētikā, fizisko spēku – aizejam uz svaru zāli, mēģinām sevi uzturēt formā. Šogad sanāca vairāk pabraukt ar moci nekā pagājušajā gadā. Nebija nekādu traumu, visi treniņi aizritēja ļoti labi. Tāpēc mēs šogad atnācām jau gatavāki nekā pagājušogad sezonas beigās.

Šīs sacensības notika tā saucamajā cietajā trasē. Nākamās laikam būs Holandes smiltīs. Kurš tad ir jūsu ceļš, kur jums patīk labāk braukt?

B.L.: Mums noteikti labāk patīk braukt cietajā trasē. Smiltīs mums, kaut arī nepatīk, tāpat mēs to braucienu varam nobraukt diezgan stabili un iebraukt trijniekā. Tur varbūt būs nedaudz grūtāk ar mājinieku Hermani, jo viņš smiltīs brauc ļoti labi, bet mēs mēģināsim cīnīties.

Mēs mīlam savus varoņus, un tas ir normāli. Kā klājas blakusvāģiem pasaulē? Es atceros 90. gadus. Tolaik mums bija Serģis un Rasmanis – tautas varoņi. Arī pasaulē likās, ka nu tik būs. Kas ir motokross ar blakusvāģiem pasaulē?

D.L.: Pēdējos gados cilvēki arvien mazāk skatās, uz tiem posmiem nebrauc tik daudz skatītāju, vairs neskatās blakusvāģus.

Cerams, ka nākamgad un šogad vismaz Latvijā pieaugs skatītāju un atbalstītāju skaits.

Kur ir visvairāk? Kur ir vislielākais prieks braukt ārpus Latvijas, kur ir cilvēki, kas saprot, ko jūs tur darāt?

B.L.: Visvairāk skatītāju noteikti katru reizi ir Francijā, bet par motokrosu un blakusvāģiem visvairāk zina noteikti Beļģijā un Holandē, kur ir visvairāk braucēju un skatītāju, kas ir visvairāk iedziļinājušies.

Atbalstītāji, motoražotāji, ekipējuma ražotāji, kas ir ar to industriju saistīti – cik viņi ir ieinteresēti? Piegādā jums kādas lietas par brīvu un saka, lai brauciet tikai ar šo?

D.L.: Nē. Pagājušogad mums sponsors bija FXR, šogad vairs nav, bet mums ar "Motofavorītu" ir sadarbība, viņi mums iedod atlaidi. Šogad viņi arvien vairāk braucējiem uzraksta un piedāvā visādas apģērbu firmas, piedāvā apģērbu par brīvu, tāpēc es domāju, blakusvāģu sabiedrībā tas kļūst populārāk, ka sāk braukt ar īstām firmām kā atbalstītājiem.

Jūsu motors? Kas ražo?

D.L.: Mums ražo Raimonds. Viņš dzīvo Austrijā. Tas nav uzņēmums, viņš pats mājās tos motorus taisa.

Pavisam mazs biznesiņš...

D.L.: Jā, tāds mazs. Mēs jau smejamies, ka tas nav pelnošs bizness, bet viņš to dara prieka pēc. Viņš ir ar to saslimis. Cerams, ka šogad ar mūsu motoru sāks braukt arvien vairāk, lai arī viņam ir kāda motivācija vairāk strādāt.

Tad jūs esat viņa reklāmas seja?

D.L.: Jā, šobrīd, es domāju, noteikti esam.

No piecu gadu vecuma uz motoriem, no sešiem gadiem – kopā blaķenē. Mēs ļoti daudz runājam par to, ka baigi ātri puikas sāk un ļoti ātri viņiem apnīk. Kā jums ir ar šo lietu? Vecāku vidē sarunas tādas ir, vai nav par ātru. Kā jūs jūtaties? Dzirkstele vēl ir? 

B.L.: Tagad noteikti ir. Ja uzvar pasaules čempionāta pirmo posmu, tad noteikti dzirkstele nepazūd, vēl joprojām gribas braukt.

Nav bijis vēl nevienā brīdī, ka mums negribētos braukt.

Protams, kad bijām mazāki, varbūt negribējās iet uz treniņu, bet tagad noteikti gribas piespiesties un izdarīt visu kārtīgi.

Tagad jau laikam labāku āķi lūpā par uzvaru nevar iedomāties?

D.L.: Jā, noteikti. Pēc tā posma jau gribējās atkal braukt mājās un sākt trenēties, lai būtu gatavs uz nākamo.

Paskatījos kalendārā – liekas, ka Polija ir tuvākais posms šogad, kas ir jūnija vidū.

D.L.: Jā, Polija ir pats tuvākais. Ceram, ka daudzi latviešu skatītāji atbrauks. Pagājušogad bija ļoti daudz latviešu skatītāju, tāpēc ceram, ka šogad arī būs. Būs, ko redzēt.

Pagājušajā rudenī, kad tikāmies Madonā, jūs teicāt: "Nākamgad trijnieks, aiznākamgad uzvara pasaules čempionāta kopvērtējumā."

D.L.: Pirms sezonas es vēl joprojām to pašu teicu, ka šogad ir mērķis uz trijnieku, bet, kā jau redzējām,

pēc pirmā posma mums mērķi mainījās. Šogad jāiet uz čempionāta titulu.

B.L.: Mēs mēģināsim neko nesasteigt. Protams, nevar uzvarēt visu, bet tagad pēc pirmā posma negribas tā domāt par trijnieku, gribas domāt tikai par čempionu titulu.

Beigās redzēs, kas sanāks...

B.L.: Jā.

Paldies, puiši. Vēsu prātu, bet uz visu banku. Cerams, ka labā noskaņojumā tiksimies sezonas beigās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti