Pēc debijas olimpiādes Tokijā, kas sakrita ar laiku, kad viņa pabeidza vidusskolu, Ieva izvēlējas studijas ASV kā nākamo attīstības virzienu. Iespēju atgriezties mājās viņa izbauda pēc cita dzīves ritējuma Amerikā.
"Pavisam citas sajūtas [mājās]. Tur [ASV] tiešām ir darbs un cita dzīve. Atbrauc mājās – tagad esmu mājās. Šo [vidi] es pazīstu. Šo es atceros," Latvijas Televīzijas "Sporta studijai" pastāstīja peldētāja.
Arī olimpiskā vicečempione modernajā pieccīņā Jeļena Rubļevska–Maļuka priecājas, ka meita Ieva beidzot ir mājās.
"Viņu [Ievu] var pačamdīt kā mīksto lelli, sabučot," sacīja Rubļevska–Maļuka. "Viņa laikam arī to sajūt un… man tagad ir atvaļinājums. Es gribu viņai palīdzēt sagatavoties [olimpiskajām spēlēm]. Visu iedot, kas ir iespējams."
Ieva nesaskata, ka peldēšanā būtu notikušas kādas milzu izmaiņas, un viņa jutās labā līmenī pirms došanās uz ASV. Peldētāja gan uzsver, ka laba līmeņa sportistus no ļoti labiem atšķir mentālais aspekts un spēja izturēt vairāk.
"Tur es nevarēju atļauties pateikt: "Viss, es vairāk nevaru!" Ja visi dara, tad visi turpina darīt. Tas man bija tāds… "bet, es vairāk nevaru, man grūti." Nē! Ir uzdevums, ir jāizpilda," uzsvēra Ieva Maļuka. "Šeit [treniņos Latvijā] es varēju kaut kādā ziņā atļauties [sevi pasaudzēt], un domāju, ka treniņprocess bija [izstrādāts] tieši man. Tur [ASV] ir komandas plāns - tu strādā ar komandu. Ne tik daudz uz tevi skatās kā uz individuālu personību, bet esi daļa no komandas. Tas īstenībā ļoti daudz dod. Pie tā man vēl ir jāpiestrādā. Vienkārši, ja visi dara, tad man arī vajag."
Ieva ASV varēja trenēties pie visu laiku titulētākā olimpieša Maikla Felpsa trenera Bobija Boumena.
"Es tik ļoti novērtēju, ko viņš [treneris] man dod. Esmu paveikusi treniņos tādas lietas, kuras nekad nedomāju, ka savā dzīvē varētu izdarīt. Viņa uzmundrinājums, viņa enerģija, ko iegulda treniņos, ir tas, kas mani pamudina to darīt," uzsvēra Ieva Maļuka. "Tu izej uz starta un katru reizi iedod visus savus 100%. Tā, lai varētu redzēt savu progresu un, atskatoties atpakaļ, pateikt: "Jā, es izdarīju visu, ko es varēju." Tad arī nav nekādas nožēlas sajūtas, atskatoties atpakaļ. Tāpēc, ka izgāju [uz starta], izdarīju visu, ko es varēju, un uz to brīdi tas ir tas, kas man bija [pa spēkam]. Vairāk nav nekādu jautājumu."
Ievas mamma Jeļena tieši pirms Atēnās izcīnītā olimpiskā sudraba laida pasaulē savu pirmdzimto, un tas kalpoja par milzu grūdienu viņas karjerā un dzīvē kopumā.
"Visu laiku, braucot uz sacensībām pirms [olimpiskās] medaļas, vienmēr domāju par Ievu. Kā viņai klājas, kā viņai ar auklīti iet. Vai viņa ir pabarota, vai viņai viss kārtībā. Tā medaļa, manuprāt... Vienkārši Dievs iedeva tādu balvu par to, ko es izturēju visā šajā ceļā. Tas ir pateicoties Ievai laikam," teica Jeļena Rubļevska–Maļuka.
Ieva ļoti lepojas ar savu mammu un uzsver, ka olimpiskā medaļa ir liels gods, un neviena cita godalga tai blakus nestāv. Vēl augstāk Ieva vērtē mammas pašaizliedzību ģimenes labā.
"Es tiešām neredzu savu mammu kā sportisti. Viņas darba pieeja un, kāda viņa ir kā cilvēks, cik ļoti viņai svarīga ir ģimene, un cik reizes viņa ir pierādījusi, ka mēs vienmēr esam viņai prioritāte. Tas man ir tas, kas motivē un izaicina būt labākai," atzina Ieva Maļuka. "Ja es vienu dienu varētu vismaz pietuvoties savai mammai gan kā cilvēkam, gan kā sportistei, tad tas jau būtu ļoti liels sasniegums."
Ievas mīlestība pret ūdeni sākās jau agrā bērnībā. Tomēr, pirms baseins kļuva par viņas otrajām mājām, Ieva izmēģināja daiļlēkšanu.
Mamma gan mēģināja Ievai parādīt pieccīņas šarmu, jo tajā var ne tikai peldēt, bet jāt ar zirgu, skriet, šaut un paukot. Turklāt viss gandrīz viņai padevās, tomēr Ieva palika pie sava.
"Mēs ar mammu pēc rakstura esam nedaudz savādākas. Tāpēc man peldēšana vairāk iet pie sirds. Tāpēc, ka es esmu tāds vairāk iekšējs cilvēks un man ir diezgan komfortabli ar savām domām, ar savām emocijām," paskaidroja Ieva Maļuka. "Es viņas visas varu atstāt baseinā, man īpaši nevajag to vidi mainīt. Man tik ļoti patīk tas, ko es daru, ka nemaz neprasās tik ļoti drastiski mainīt vidi."
Ievai divos gados Arizonas Universitātē izdevies uzlabot sniegumu, turklāt viņa uzstādīja skolas rekordu 200 metru kompleksajā peldējumā. Lielākā atšķirība no Latvijas ikdienas – konkurence un augstāka līmeņa treniņu biedri.
"Trenējoties ar tādām zvaigznēm, kurām ir medaļas, tev vienkārši atkrīt kaut kādi jautājumi, kāpēc viņi tik labi peld un kāpēc viņi ir tik labi tajā, ko dara," uzsvēra Ieva Maļuka. "Tāpēc, ka viņi atnāk uz treniņu un vienmēr iedos 100% un vairāk. Tad tev ir tāda [atklāsme]: "Vairāk jautājumu nav.""
Raimonds Gekišs: Bet ir iespēja pietuvoties viņu līmenim? Tas nav kaut kas neaizsniedzams?
Ieva Maļuka: Tas ir neaizsniedzami, bet tajā pašā brīdī, ja tev patīk tas, ko dari, un katru dienu fokusējies tikai, lai uzlabotu [savu sniegumu] nedaudz… Tikai nedaudz vajag labākam palikt un ar tādiem maziņiem solīšiem uz priekšu. Es domāju, ka viss ir iespējams.
Ieva agrā bērnībā kļuva par perspektīvu peldētāju un šobrīd viņai pieder Latvijas rekordi deviņās disciplīnās. Lai arī no pasaules elites rezultāti vēl iepaliek, Ievas sasniegtais kalpo kā priekšnoteikums nākamajam attīstības līmenim.
"Ko Ieva dara, labojot Latvijas rekordus, es uzskatu, ka viņa dod nākamajai paaudzei [piemēru], lai viņi redz šo mērķi un rezultāti augtu pēc viņas," teica Jeļena Rubļevska–Maļuka. "Viņa vēsturi labo - tas ir jau [ierakstīts] grāmatā. Tas nav viens rekords vai divi. Viņa gandrīz visos veidos labojusi Latvijas peldēšanas [rekordus]. Tas jau par kaut ko liecina."
Latvijai peldēšanā sevi vēl noteikti jāpierāda, bet Ieva sajūt jo lielāku godu pārstāvēt Latviju starptautiski tāpēc, ka mūsu valsts tiešām ir neliela.
"Tie cilvēki, kad viņi, pateicoties tev, kartē ierauga [mūsu] valsti, tas jau ir, manuprāt, liels sasniegums - nest mūsu Latvijas vārdu pasaulē. Man ir liels gods pārstāvēt savu valsti," uzsvēra Ieva Maļuka.
Olimpiskās medaļas sapnis ir daudz kārdinošāks, ja mamma jau ir sasniegusi šo virsotni. To Ieva apzinājās arī bērnībā, kad pēc kārtējās medaļu ražas junioru sacensībās pauda ambīcijas pārspēt mammas iespēto.
"Braucām mašīnā atpakaļ [no junioru sacensībām], un es turēju gandrīz vai maisiņu ar astoņām zelta medaļām. Es tā padomāju, ka tev ir tikai viena olimpiskā medaļa," senāko laiku notikumus atcerējās Ieva Maļuka. "Tad viņa [mamma] man pateica: "Pamēģini atvest olimpisko medaļu." Es astoņas atvedīšu..."
Rubļevska–Maļuka pasmaida, ka gaida meitas astoņas olimpiskās medaļas, bet augsti mērķi Ievai joprojām ir.
Parīzē Ieva startēs 200 metru kompleksajā peldējumā, kas savā ziņā ir peldēšanas daudzcīņa. Tomēr Ievas skats jau vērsts tālāk par Francijas galvaspilsētu.
"Es būšu godīga - nedomāju, ka šī ir mana olimpiāde. Esmu palikusi labāka un jūtos daudz pārliecinātāka par sevi, nekā biju pirmajā olimpiādē. Tajā pašā laikā jūtu, ka es vēl vairāk varu kaut ko sasniegt šajā sportā, bet man vienkārši vajag laiku," paskaidroja Ieva Maļuka. "Es domāju, ka varētu turpināt līdz Losandželosai [2028. gadā]. Tad jau redzēs, kā tur būs."
